Bez gaisa un elpošanas dzīvot nevar!

Mēs allaž runājam par sirdi, cik tā ir dzīvībai svarīga, bet plaušas, elpošana – tas šķiet tik ikdienišķi…

– Protams, ka elpošana ir ārkārtīgi svarīga. Tie, kas neelpo, vienkārši nedzīvo. Plaušu pamatuzdevums ir apgādāt organismu ar skābekli un izvadīt ogļskābo gāzi. Gāzu apmaiņa notiek sīkajos plaušu pūslīšos alveolās, kuru diametrs ir 0,1–0,3 milimetri. Iedomājieties koku ar galotni uz leju: stumbrs būtu elpvads, zari – bronhi un lapas – alveolas…

– Lielākā daļa piedzimst ar veselām plaušām, un tad kaut kas notiek, plaušas sagandējas. Dakter, kuras ir tipiskākās situācijas?

– Pastāv plaušu slimības, kas raksturīgas vairāk jaunībai, un ir citas plaušu kaites, kas vairāk raksturīgas nobriedušākam vecumam.

Visbiežāk sastopamā hroniskā slimība ir bronhiālā astma, kas galvenokārt ir ģenētiski noteikta, taču pēdējā laikā formulēta arī tā dēvētā higiēnas teorija. Proti, jo sterilākā vidē bērniņš dzīvo, jo viņam ir lielākas iespējas pēc tam, jau vecākam kļūstot, saslimt ne tikai ar bronhiālo astmu, bet arī ar dažādām sistēmiskām slimībām. Piemēram, ar reimatoīdo artrītu.

Kāpēc? Cilvēka imūnsistēmai pēc dabas likumiem visu laiku ir jābūt modrībā, nemitīgi jāatpazīst antigēni un aktīvi jāveido pret tiem antivielas, bet, tā kā imūnsistēma kopš pašas bērnības ir izlaista, bez darba, tad, vienkārši sakot, tā sāk cīnīties pati pret sava organisma šūnām. Zināmā mērā, jā, arī bronhiālās astmas izplatību skaidro ar šo fenomenu.

Mēs turam bērniņus ārkārtīgi tīrā vidē, nelaižam viņus rāpot pa grīdu kopā ar suņiem, kaķiem un trušiem, sargājam no jebkura veida baktērijām, un pēc tam nākotnē tas viss atspēlējas ar veselības problēmām un alerģijām.

Bronhiālā astma bērnībā divreiz biežāk novērojama zēniem, pubertātes periodā attiecība izlīdzinās, bet pēc 40 gadu vecuma to biežāk diagnosticē sievietēm. Cilvēks pamana čīkstēšanu krūtīs, elpas trūkumu, klepu, saspiestības sajūtu krūtīs, un it sevišķi naktīs vai agrās rīta stundās…

Otra biežākā lieta ir dažādas plaušu infekcijas. Normāli vajadzētu būt tā, ka organisms pats sevi aizsargā – tas ir apveltīts ar ļoti stiprām dažādām sistēmām, lai satikšanās ar baktērijām nenonāktu līdz plaušu iekaisumam jeb plaušu karsonim. Taču eksistē visvisādi nelabvēlīgi faktori, kas imūnsistēmu un arī citas barjeras – piemēram, tā dēvēto mukociliāro klīrensu, kas rūpējas par elpceļu tīrību un atbrīvošanu no sīkām putekļu daļiņām un baktērijām, – slikti ietekmē.

Proti, mūsu elpceļi ir izklāti ar šūnām, kuru virsmu sedz bārkstiņas, kas kustas tikai vienā virzienā – uz muti. Tās klāj ļoti plāns gļotu slānītis, kas uzķer un nogādā baktērijas, putekļus un citas ieelpotās daļiņas rīkles galā, kur cilvēks tās nemanot norij un kuņģa sula sagremo. Jautājums tikai, cik plaušas ir veselas.

Ja visas šīs sistēmas ir kaut kādā veidā slikti ietekmētas, protams, cilvēks var biežāk saslimt ar dziļo elpceļu infekcijām.

Piemēram, elpceļu gļotādas veselību un barjeras funkciju ļoti slikti ietekmē smēķēšana, tā paralizē un nogalina mukociliārā klīrensa skropstiņas. Par smēķēšanas kaitīgumu nekad nav par daudz runāt! Ja jaunībā smēķēšana rada vieglāku iespēju saslimt ar dažādām plaušu infekcijām, tad novecojot veidojas hroniska obstruktīva plaušu slimība un plaušu vēzis.

 Tas, kas mums un mūsu plaušām būtu ļoti nepieciešams, patiesībā ir ārkārtīgi vienkāršas lietas – svarīgi ik pa laikam dziļi elpot, katru dienu nodarboties ar zināmu fizisko slodzi un, cik vien iespējams, izvairīties no liekā svara. Tad plaušas darīs savu darbu – neatkarīgi no tā, ko mēs gribam vai negribam.

– Ko nozīmē dziļā elpošana? Speciāli ik pa reizei ievilkt dziļi plaušās gaisu vai iemācīties principā dziļi elpot?

– Mūsu organisms un elpošanas sistēma ir uzkonstruēta tā, ka patiesībā ļoti piedomāt, kā mēs elpojam, cik dziļi elpojam un cik bieži elpojam, nav nekādas nepieciešamības – ja vien mēs esam pie labas veselības. Bet līdzi ar moderno dzīvesveidu un progresējošo mazkustīgumu – piemēram, ja cilvēks daudz laika pavada pie televizora vai skatās datorā, planšetdatorā, mobilajā un pastiepj roku tik pēc saldumiem –, protams, elpošanas kustības vairs nav tik dziļas, kādas tās būtu, ja regulāri tiktu veikts fizisks darbs.

Tagad elpošana daudziem ir relatīvi virspusēja, plaušas netiek ik pa brīdim izventilētas, kā tam vajadzētu būt.

Tā rezultātā var rasties dažādas problēmas, kas saistītas ar hipoventilāciju. Ar pastiprinātu iekaisumu veidošanos dziļajos elpceļos.

– Tur kaut kas aizsērē, aizaug, aizķeras, netiek laukā?

– Ja cilvēks atrodas miera stāvoklī un neveic nekādu fizisku slodzi, ja nav piepūles, apjoms, ar kādu mēs elpojam, elpošanas tilpums ir ļoti, ļoti mazs. Tad var gadīties, ka tās plaušas daļas, kuras, visu laiku sekli elpojot, netiek nodarbinātas, pamazām netiek arī pietiekami apgaisotas. Un tur, kur nenotiek pietiekama gaisa apmaiņa, aizsardzības mehānismi – tas pats mukociliārais klīrenss – īsti labi vairs nestrādā. Medicīnā ir pat speciāls termins – hipostatiska pneimonija.

Tātad iekaisums rodas tajās plaušu vietās, kuras netiek pietiekami labi ventilētas.

Tas galvenokārt attiecas uz cilvēkiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ ir guļoši, uz sirds mazspējas pacientiem, kuriem ir par daudz šķidruma plaušu asinsvados. Bet zināma tendence uz hipoventilāciju piemīt arī tiem, kas maz kustas. Arī tā dēvētās hospitālās pneimonijas jeb plaušu iekaisuma viens no iemesliem ir zināmi kustību ierobežojumi, kurus nosaka sāpes vai pati slimība. Šie pacienti slimnīcā parasti guļ uz muguras, elpo ļoti virspusēji, un tajās daļās, kas netiek ventilētas, savairojas mikroorganismi – tā dēvētā hospitālā flora, kas ir rezistenta pret daudzām antibiotikām, un tas var beigties slikti.

– Radiniekiem, kam ļoti rūp savs vecais cilvēks, sava ome, pēc operācijas jāstutē augšā kaut vai pussēdus un jātur vaļā logs?

 – Jā. Patiesībā viens no nosacījumiem, lai cilvēks veiksmīgi atlabtu pēc jebkura veida operācijas, ir agrīna mobilizācija – tiklīdz cilvēkam operētā vieta un operētā vaina atļauj, viņam jāmēģina celties sēdus, tad stāvus un pamazītiņām jāstaigā, lai plaušas ventilējas. Būtu labi, ja radinieki to darītu fizioterapeita uzraudzībā.

 Starp citu, arī smiekli ir lieliski, jo liek strādāt vēdera muskuļiem un palielina plaušu kapacitāti.

Turklāt smiekli attīra plaušas, ļaujot svaigam gaisam nonākt dziļākajos plaušu rajonos.

– Arvien vairāk veco ļaužu mūža nogali pavada pansionātos, bet raksturīgi, ka viņiem parasti salst un tad visi logi stāv ciet, nopakoti, dzīvojamā telpa piesmakusi… Gaisa nav!

– Man radies iespaids, ka caurvējš jeb tā sauktā pūšana, vispār ir Latvijas nacionālā īpatnība. Nez vai ir vēl kāda cita tauta pasaulē, kas tik dramatiski kā mēs baidās no caurvēja vai no liekas vēja pūsmiņas?!

Bieži vien mēs arī slimnīcā redzam, ka palātā jāguļ vairākiem cilvēkiem, un tad viens grib atvērt logu un svaigo gaisu ielaist telpā, bet pārējie protestē – baidās kā no kaut kā ļoti slikta.

Racionāla pamata šīm bailēm no gaisa apmaiņas īsti nav. Patiesībā telpas būtu jāvēdina, cik vien bieži iespējams.

It īpaši tas svarīgi vīrusu laikā. Jo vairāk cilvēku izturas telpā, jo vairāk viņi šķauda, klepo, šņaukājas, jo vairāk vīrusu ir gaisā.

– Man vairāki ārsti intervijās sacījuši, ka viņi pat ziemas laikā guļot pie atvērta loga. Es no viņiem iedvesmojos, pamēģināju, un tiešām – lieliski!

– Es arī tā daru! Mēs vienmēr labāk izguļamies, ja telpā ir zemāka gaisa temperatūra. Tikai jābūt labai segai un nevajag gultu nolikt vietā, kur vējš pūš taisni virsū uz galvas! Jāņem vērā, ka tagad dzīvokļos un mājās pārsvarā vairs nav veco koka logu, bet gaisa apmaiņa starp blīvi nopakotajiem, gandrīz hermētiskajiem pakešu logiem faktiski nenotiek, ja nav speciāli izveidotas ventilācijas atverītes.

Tāpēc mazās telpās, kur guļ vairāki cilvēki, naktī elpojot izdalās vairāk ogļskābās gāzes, un skābekļa daudzums samazinās, kas, protams, ietekmē miega kvalitāti.

Otra sliktā lieta ir sausais gaiss. Lielākoties dzīvokļos ir centrālapkure, karsti radiatori, siltās grīdas, un tas viss ļoti sausina gaisu. Bet, lai elpceļu gļotāda būtu vesela, tai nemitīgi jābūt mitrai. Uz tās jābūt plānam gļotu slānītim, kas uztver visas baktērijas, putekļus un tamlīdzīgas lietas. Bet, ja telpā ir ļoti sauss gaiss, gļotu slānītis izžūst, un elpceļu gļotāda kļūst stipri neaizsargāta. Tāpēc bieži vien cilvēki pēc tādām naktīm ļoti slikti jūtas, viņiem šķiet, ka kaut kas rīkles galā kasās, ir klepus, ir sauss deguns, sausa mute. Un tikai tāpēc, ka gaiss bijis ļoti sauss.

– Sakiet, kādos gadījumos būtu vērts pārbaudīt plaušu tilpumu?

– Vienkāršākais plaušu tilpuma mērīšanas tests ir spirogrāfija. Ar tās palīdzību parasti mēģina noteikt, pirmkārt, vai plaušu tilpums ir adekvāts atbilstoši vecumam, dzimumam, rasei un augumam. Otrkārt, vai konkrētais cilvēks var izpūst gaisu – vai gaisa plūsma ir pietiekami laba. Proti, ir svarīgi zināt, vai vienā sekundē cilvēks var izpūst tikpat daudz gaisa kā normāli viņa vecuma, viņa dzimuma, viņa auguma un viņa rases cilvēki.

Ja šī gaisa plūsma vienā sekundē ir mazāka nekā normāli vidēji populācijā, tad ārstam nākas domāt, ka elpceļu kopējais diametrs ir šaurāks, nekā normāli vajadzētu būt.

Elpceļu sašaurināšanos medicīnā apzīmē ar vārdu obstrukcija. Tā parasti ir raksturīga vai nu bronhiālajai astmai, vai hroniskai obstruktīvai plaušu slimībai jeb HOPS, vai arī bronhektāzēm un vēl dažām retākām slimībām. Spirogrāfija ir metode, ar kuru veic tā dēvēto skrīningu jeb pirmo diagnostiku pacientiem ar elpošanas sistēmas problēmām.

– Tātad jābūt iemeslam, lai veiktu spirogrāfiju. Te nepietiek ar – es gribu!

– Šo izmeklējumu profilaktiski veic sportistiem, lai saprastu, kāds ir sportista elpošanas tilpums. Otra grupa, kam tas būtu jādara profilaktiski, ir ilgstošie smēķētāji. Jo smēķēšana izraisa elpceļu sašaurināšanos jeb obstrukciju, un to var agrīni noķert ar spirogrāfijas palīdzību.

– Godīgi – vai jūs esat redzējusi kādu smēķētāju, kurš par to daudz uztrauktos?!

– Jā, esmu gan! Jaunībā, kā zināms, zāle vienmēr ir zaļāka un debesis zilākas, tev šķiet, ka esi nemirstīgs un ka tavu veselību nekas nespēj ietekmēt.

Savukārt, gadiem ejot, sāk likties, ka tā tomēr laikam nav, ka mēs visi esam mirstīgi un ka visiem ir iespēja ar kaut ko saslimt.

Un cilvēki tad mēdz nopietnāk, padziļinātāk domāt par savu veselību. Ja jaunībā pieņemts neapdomīgs lēmums sākt smēķēt, bieži vien nu jau pusmūža gados cilvēki sāk prātot, ka varbūt tomēr nevajag to darīt, ka smēķēšana izraisa zināmas veselības problēmas, ar kurām viņiem tālāk būs jāsadzīvo. Tad arī sāk meklēt iespējas, kā atmest smēķēšanu, un skatīties, vai kaut ko nevar vērst par labu. Protams, ne visi, bet ir pietiekami daudz apzinīgu cilvēku, tā es gribētu teikt.

– Lai atmestu smēķēšanu, nav taču jāiet pie daktera!

– Ir gan! Bieži vien cilvēki nevar paši atmest smēķēšanu, lai cik ļoti gribētu. Tāpēc ir izdomātas dažādas metodes, kā mēs varam palīdzēt viņiem to izdarīt. Protams, šīs metodes nav burvju nūjiņas – ja cilvēks pats negribēs, ja viņam nebūs motivācijas smēķēšanu atmest un nešķitīs, ka tas viņam nāks tikai par labu, tad nekādas medicīnas metodes nepalīdzēs atbrīvoties no cigaretēm. Bet, ja cilvēks vēlas atmest smēķēšanu, tikai viņam nav pa spēkam to izdarīt – jo smēķēšana ir atkarības slimība –, tad ārsts var ļoti būtiski palīdzēt.

– Plaušu ārsts?! Šādās reizēs parasti dodas pie narkologa, kurš izraksta tabletes.

– Plaušu ārsts ir tikpat gudrs! (Smejas.) Arī viņš var izrakstīt tabletes. Plaušu ārsts var aprunāties par šo tēmu un dot padomu, kā būtu labāk rīkoties, ja cilvēks vēlas atmest smēķēšanu, ar kādām grūtībām viņam jārēķinās. Piemēram, abstinences sindroms. Tāpat novērots, ka pēc smēķēšanas atmešanas dažas nedēļas pastiprinās klepus un dažkārt arī krēpu izdalīšanās…

Mēs varam dot padomus, kas viņam būtu vai nebūtu jālieto. Piemēram, nikotīnu aizvietojošā terapija vai citi medikamenti, kas palīdz tikt galā ar šo pieradumu. Savu efektivitāti pieradījis vareniklīns, kas bloķē nikotīna piesaistīšanos receptoriem, un tādējādi smēķēšana vairs nerada gandarījumu, kā arī bupropions, kas efektīvi darbojas, veicinot noradrenalīna un dopamīna izdali centrālajā nervu sistēmā. Tā ka tas ir nepamatots viedoklis, ka tikai narkologi var palīdzēt.

Turklāt aiziet pie narkologa cilvēkam bieži vien traucē psiholoģiska barjera – «Es taču neesmu nekāds narkomāns!» Plaušu ārstam šāda fona nav.

– Vai varat cilvēkam kādā iekārtā parādīt viņa plaušas un emocionāli spiest uz šīm podziņām? Ka visas viņa plaušas ir ar darvu izklātas, melnas. Tas būtu iespaidīgi.

– Nē, tā gluži nav, ka plaušas no smēķēšanas kļūst melnas. Tas tāds ļoti krāšņs mīts. Bet plaušās notiek cita veida izmaiņas, kas nav mazāk briesmīgas par melno krāsu. Kādreiz pietiek cilvēkam izstāstīt par to, kas viņa plaušās var veidoties un kā viņš šīs izmaiņas izjutīs uz savas ādas – ko viņš vairs nespēs izdarīt, kā jutīsies –, lai cilvēks sāktu domāt, vai smēķēšana tiešām ir tā vērta.

– Ko tieši jūs sakāt?

– Smēķētājiem parasti saku diezgan briesmīgi – kā ir, neko neslēpjot. Saku – jums paveiksies, ja saslimsiet ar plaušu vēzi, jo – pēdējā laikā tas gan pamazām mainās, bet principā plaušu vēzis ir īsa slimība. Respektīvi, ciešanas nebūs ilgas, pāris mēnešus.

Daudz bēdīgāk būs, ja jūs saslimsiet ar hronisku obstruktīvu plaušu slimību, jo tā norit ilgstoši, pastāvīgi progresē, un medicīnā šobrīd nav izdomāts veids, kā slimību izārstēt.

Mēs nevaram neatgriezeniskas izmaiņas plaušās padarīt par nebijušām. Hroniskai obstruktīvai plaušu slimībai raksturīgs progresējošs elpas trūkums, bet, ja cilvēks vēl nejūt elpas trūkumu, viņam ir grūti iztēloties, kā tas ir… Tad parasti saku – mēģiniet iedomāties, kā būtu, ja jūs skrietu pakaļ tramvajam veselu pieturu un būtu ļoti, ļoti aizelsies. Tad jūs iekāpjat tramvajā un zināt, ka parasti pēc kaut kāda brīža – īsāka vai garāka – elpošana normalizēsies. Un tagad iztēlojieties, ka jūs ar šo sajūtu, ka tikko esat skrējis pakaļ tramvajam, dzīvojat visu laiku. Sajūta nenormalizējas. Jums nemitīgi ir ļoti izteikta aizelšanās… Tad kādreiz cilvēks sāk domāt.

– Kas vēl apdraud mūsu plaušas?

– No hroniskām elpceļu kaitēm es gribētu pieminēt bronhektātisko slimību, kas lielākoties attīstās ar gadiem – vai nu pēc pārslimotām elpceļu infekcijām, vai kādām neārstētām hroniskām elpceļu vainām. Bronhektāzēm raksturīga sīkāko bronhu deformācija – maisveida paplašināšanās.

Šī slimība var būt arī iedzimta, bet lielākoties tā tomēr ir iegūta un ļoti būtiski ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti, jo notiek diezgan liela krēpu produkcija un periodiski uzliesmojumi.

Šie uzliesmojumi bieži vien norit ar elpas trūkumu, ar klepu, krēpām, paaugstinātu temperatūru.

Vispār nepatīkami un apgrūtinoši. Bet ar šo slimību cilvēki parasti var tikt galā, cītīgi vingrojot – veicot dažādus elpošanas vingrinājumus – un sekojot līdzi savam elpceļu gļotādas stāvoklim.

– Vai bronhektātisko slimību ģimenes ārsti atpazīst?

– Gadās, ka meklē citus iemeslus. Patiesībā jābūt tā: ja cilvēkam ir hronisks klepus – tātad klepus, kas ilgst vairāk nekā astoņas nedēļas –, un it sevišķi, ja ir pastiprināta krēpu izdalīšanās, bet arī tad, ja krēpu nav, viņam būtu jāvēršas pēc palīdzības pie plaušu speciālista. Jo parasti šādam klepum ir kāds cēlonis. Vai nu tā ir bronhektāze vai hroniska obstruktīva plaušu slimība, vai atviļņa slimība, kas saistīta ar barības vadu un kuņģi, vai vēl kāda problēma, kuru vairāk vai mazāk iespējams risināt. Bet nevajadzētu notikt tā, ka cilvēks ilgstoši klepo, ik pa brīdim izdzer kādu antibiotiku kursu un dzīvo tālāk ar savu klepu, tam vairs nepievēršot uzmanību. Tomēr IR jāmeklē klepus iemesls.

– Vēl ir kas tāds, ko neatpazīst?

– Manuprāt, arī daudzi HOPS slimnieki netiek atpazīti. Ģimenes ārstiem parasti rodas aizdomas par sirds problēmām, kas, protams, smēķētajiem nav retums, vai arī viņi elpas trūkumu izskaidro ar cilvēka novecošanu un mazāku fiziskās slodzes izturību. HOPS pacientiem elpas trūkums attīstās nevis strauji, bet pamazām: viņi vienkārši vairs nedara to, ko spējuši darīt pirms gada, – vairs nekāpj pa kāpnēm, bet brauc ar liftu, kļūst mazāk aktīvi, vairāk mīl pasēdēt un tamlīdzīgi. Bet viņi paši par savu elpas trūkumu parasti nesūdzas, pieraduši. Tāpēc ārstam cilvēks vienmēr jāmēģina izvaicāt pēc iespējas rūpīgāk.

Jāatceras, ka smēķētājiem bieži vien ir gan koronārā sirds slimība, gan hroniska obstruktīva plaušu slimība vai kāda cita plaušu kaite. Viena slimība neizslēdz otru!

Neatpazītas paliek arī retās plaušu slimības. Šajā kategorijā ietilpst arī dažādas difūzās plaušu slimības, intersticiālās plaušu slimības, no kurām lielākā daļa var izraisīt rētaudu veidošanos plaušās. Bet – kuras šad un tad ir ārstējamas vai pat novēršamas. Piemēram, hipersensitīvais pneimonīts, kas rodas no dažādiem alergēniem… Bieži vien pietiek novērst saskarsmi ar alergēnu, lai varētu izvairīties no šīm slimībām, kas, ilgstoši neārstētas un nekādā veidā nekoriģētas, cilvēku mēdz novest pat līdz elpošanas mazspējai.

 – Kā cilvēks sākumā jūtas? Kādas ir pirmās pazīmes? Droši vien kas nespecifisks.

 – Pie hipersensitīva pneimonīta lielākoties ir elpas trūkums, mēdz būt arī sauss klepus, parādās paaugstināta temperatūra. Nu jā, tam tomēr būtu jāpievērš uzmanība.

– Bet visvairāk cilvēki uztraucas par plaušu vēzi… Ir taču ļaudis, kas nekad nav smēķējuši un vienalga saslimst.

– Latvijā ik gadu atklāj 1200 plaušu vēža gadījumu, bet 95 procentiem šo pacientu anamnēzē tomēr ir ilgstoša smēķēšana.

Saistība starp smēķēšanu un plaušu vēzi ir acīmredzama, nenoliedzama un sen pierādīta, mediķu aprindās par to vairs nediskutē.

Par pārējiem pieciem procentiem plaušu vēža pacientu mēs šinī brīdī nezinām, kas viņiem to izraisījis.

Vistraģiskākais, ka plaušu vēzi diagnosticē vēlīnā stadijā, kad audzēju radikāli operēt ir grūti vai pat neiespējami. Sākumstadijās, kamēr audzēja izmēri mazi, to atklāj nejauši. Bieži vien plaušu vēzis ir pavisam mēms. Pašas plaušas ir nejutīgas, jutīga ir tikai plaušas pārklājošā plēvīte jeb pleira. Ja audzējs ieaug pleirā, tikai tad ir izteiktas sāpes. Var būt paaugstināta temperatūra un citi plaušu karsoņa simptomi, cilvēks sāk atklepot asinis vai tuvinieki ievēro, ka viņš novājē.

– Ja sūdzību nav, cik bieži plaušu rentgens jeb fluorogrāfija būtu jātaisa? Agrāk ginekologs tevi nemaz nepieņēma, ja vienreiz gadā nebija veikta fluorogrāfija.

 – Ka visiem reizi gadā obligāti būtu jāveic plaušu rentgens, tādas prasības šobrīd vairs nav. Plaušu izmeklēšanas biežums saistīts ar cilvēka profesiju, jo tiem, kam darbs ir ar citiem cilvēkiem, prasa profilaktiskās veselības pārbaudes. Tas nepieciešams kaut vai tāpēc, lai mēs agrīni atpazītu tuberkulozi.

Otra grupa – pacienti, kuriem dzīvē ir bijuši vai arī ir kaut kādi plaušu veselībai kaitīgi faktori. Tā pati smēķēšana, arī elpceļiem nelabvēlīgas profesijas, kurās cilvēks var ieelpot kādas substances, piemēram, putekļus, smalkas skaidas, krāsu un laku izgarojumus… Vai arī tie, kam ir simptomi – klepus ilgāks par astoņām nedēļām… Viņiem būtu jāveic plaušu rentgens divās projekcijās – taisnajā un sānu. Un varbūt pat datortomogrāfija krūškurvim.

– Pērnvasar Rīgā remontēja Stabu ielu. Putekļu mākonis, bet visi strādā bez respiratoriem.

– Tas, protams, nav normāli. Patiesībā – akmens darba devēja lauciņā, viņam noteikti būtu ļoti rūpīgi jāseko līdzi tam, lai darbinieki konkrētos kaitīgos darba apstākļos ievēro visus darba aizsardzības principus, un, kas attiecas uz elpceļiem, galvenais ir – profesionāls respirators, nevis lakats ap muti. Atklāti sakot, tas pat nav tikai darba devēja jautājums, bet arī visas valsts jautājums, jo, ja konkrētais cilvēks saslims ar kādu hronisku elpceļu slimību un ja diagnosticēs, ka tā ir arodslimība, tad no sabiedrības līdzekļiem viņam būs jāmaksā pensija.

 – Jums ir šādi pacienti?

 – Šad un tad gadās. Tas, piemēram, attiecas arī uz retajām plaušu slimībām. Ir bijuši pacienti, kuri darba apstākļu dēļ, dažādas izcelsmes putekļu dēļ ir smagi saslimuši, un arī lielākoties tāpēc, ka ignorēja ārstu norādījumus – viņiem jālieto respirators vai jāmaina darbs. Jā, mēs, pulmonologi, ar šādām situācijām sastopamies.

– Pēdējā laikā paziņu lokā biežāk nekā jebkad dzirdu par plaušu trombemboliju. Ar ko tas skaidrojams?

– Ļoti nopietna slimība, un lielākoties tā saistīta ar sirds problēmām – ar trombu veidošanos un migrēšanu caur asinsriti uz plaušu artērijām. Arī šeit ir zināma veida profilakse. Pirmkārt, jāseko līdzi savam sirds ritmam, it īpaši, gadiem ejot, būtu jāuzmanās, vai nav mirdzaritmijas, un, ja ir, tad jādara viss, lai neveidotos trombi.

Otrkārt, tālie un ilgie ceļojumi gan ar lidmašīnu, gan ar auto – kad cilvēks ilgi sēž, viņam ir traucēta venozo asiņu attece no kājām, un ja vēl nepietiekami lieto šķidrumu… Tas veicina trombu veidošanos. Rezultātā emboli – trombu daļiņas – atdalās no trombiem dziļajās kāju vēnās un aizplūst līdz plaušu artērijām, kur tās nosprosto.

Protams, arī smēķēšana ir viens no faktoriem, kas ietekmē trombu veidošanos un migrāciju uz plaušu artērijām.

– Man bija pārsteigums, ka akūta plaušu artērijas trombembolija var noritēt arī pilnīgi bez simptomiem. Tomēr kaut kādas pazīmes taču ir?!

– Jā, šī slimība mēdz izpausties ļoti dažādi. Var gadīties, ka viss notiek vienā brīdī, pēkšņi – it sevišķi, ja nosprostojas lielās artērijas, plaušu artēriju stumbrs, tad vairs neko, visticamāk, beigsies ļoti bēdīgi. Bet var gadīties arī tā, ka trombozējas mazākas artērijas. Citreiz process notiek ilgstoši un pakāpeniski – viens trombs uzsēžas virsū otram trombam un tā tālāk, kamēr asinsvads aizķepinās.

Ja trombembolija ir liela, tad parasti aina ir diezgan skaidra – pēkšņs elpas trūkums, strauji krītas asinsspiediens, un ir arī sāpes krūtīs, ātra sirdsdarbība jeb tahikardija. Situācijās, kad trombembolija nav tik masīva, tā izpaužas tikai ar elpas trūkumu, kas attīstījies pēkšņi pēdējo dažu nedēļu laikā. Kādreiz arī ar klepu, ar asins atklepošanu, ar sāpēm elpojot, un tad ir jāsaprot, kāpēc tā notiek.

– Vispār jebkurai kaitei, kas saistīta ar plaušām, pazīmes ir līdzīgas – elpas trūkums un klepus. Un aiz tā var slēpties viss kaut kas!

– Tāpēc jau ir tādi speciālisti kā plaušu ārsti, kas cilvēkam uzdod dažādus jautājumus un mēģina izdabūt no viņa konkrētas atbildes, lai, atkarībā no tām, sliektos domāt par vienu vai otru kaiti. Bet, jā, taisnība, plaušu slimību simptomi ir diezgan nespecifiski. Tas ir klepus un elpas trūkums, kādreiz sāpes krūtīs, kādreiz asins atkrēpošana. Un iemesli var būt visdažādākie. Tāpēc es neiesaku nevienam sevi ārstēt, vadoties pēc interneta forumu rekomendācijām un attālināti izteiktām diagnozēm. Prātīgāk būtu meklēt speciālistu, lai konsultētos par savu konkrēto problēmu.

– Kā mūsu valstī ir ar tikšanu pie plaušu speciālista?

– Pulmonologs nav tiešās pieejamības speciālists – ja tu gribi konsultēties par valsts naudu, vajadzīgs ģimenes ārsta norīkojums. Bet nevarētu arī sacīt, ka tikt pie plaušu slimību ārsta būtu neiespējamā misija. Tepat pie mums, Stradiņa slimnīcā, pulmonologi ir diezgan pieejami.

Tas plaušām patiks!

Lai saglābtu labu plaušu veselību, svarīgi laiku pa laikam ieelpot ar pilnu krūti, lai izplestos sīkie bronhi, asinis tiktu kārtīgi apgādātas ar skābekli un lai plaušas izvingrinātos fiziski.

Cilvēka plaušas

• 90 procentus plaušu aizņem gaiss, un tikai 10 procenti ir audi.
• Kopumā bronhi zarojas 16 reizes, un to sieniņās saglabājas skrimšļa elementi, gludā muskulatūra un gļotāda.
• Kad bronhu zarošanās rezultātā sasniegts diametrs 1 mm, no bronhu sieniņas izzūd skrimšļa elementi un izveidojas bronhiolas. To sieniņās ietilpst tikai gludā muskulatūra un epitēlijs. Ja šī muskulatūra sasprindzinās, piemēram, alergēna ietekmē, rodas bronhiālā astma.
• Bronhiolas vēl zarojas 3–4 reizes, un, sasniedzot diametru 0,04 mm, no sieniņas izzūd gludā muskulatūra un izveidojas alveolārās ejas.
• Alveolārās ejas ir savienotas ar daudziem simtiem alveolāro maisiņu.

TESTS. Pavēro spogulī!

• Ja elpojot pleci cilājas uz augšu, uz leju, tātad tu elpošanai izmanto tikai plaušu augšējo trešdaļu – proti, elpo pārāk sekli.
• Pareizi elpot nozīmē elpot tā, ka ieelpā krūškurvis izplešas, bet izelpā – saraujas. Uzliec plaukstas katru savā krūškurvja pusē un pārliecinies, ka elpo pareizi!

Lai stiprinātu apņemšanos atmest smēķēšanu

 

Agrīnie IEGUVUMI

Tu nesmēķē dažas stundas līdz vienam gadam:

• Pēc 2–3 stundām sirdsdarbības ritms un asinsspiediens atgriežas tuvu normāliem rādītājiem.
• Pēc 8 stundām normalizējas skābekļa saturs asinīs, jo samazinās oglekļa monoksīda koncentrācija.
• Pēc 2 diennaktīm pastiprinās spēja sajust garšu un smaržu.
• Pēc nedēļas uzlabojas sejas krāsa, pazūd nepatīkamā ādas, matu un izelpas smaka.
• Pēc mēneša kļūst vieglāk elpot, pazūd nogurums, galvassāpes, it sevišķi no rītiem, būtiski samazinās rīta klepus. Sākas vairāki atjaunošanās procesi ķermenī.
• Pēc pusgada pulsa frekvence samazinās, uzlabojas sportiskie panākumi – tu vari ātrāk skriet, peldēt, pazūd vai būtiski samazinās dzeltenais aplikums uz zobiem.

Vēlākie IEGUVUMI

Tu nesmēķē 1–5 gadus un ilgāk…

• Gadu pēc smēķēšanas atmešanas subjektīvo sajūtu uzlabošanās vietā var sākt runāt par to, ka mazinās arī risks saslimt ar sirds, plaušu un onkoloģiskām slimībām.
• Insulta risks ievērojami samazinās 2 gadu laikā un pēc 5 gadiem izlīdzinās ar nesmēķētāju riska līmeni.
• 10 gadus nesmēķējot, risks saslimt ar plaušu vēzi samazinās uz pusi salīdzinājumā ar smēķētājiem.
• Pēc 10 gadu nesmēķēšanas samazinās arī mutes, rīkles, nieru, urīnpūšļa un aizkuņģa dziedzera vēža risks.