Bērnu ķirurģe Zane Ābola: Mazākais pacients, ko esmu operējusi, svēra 700 gramus

– Man šķiet, ka ārstiem šūpulī ielikts vairāk nekā citiem.

– Jā, ārsta skrējiens nebeidzas. Es mēģinu saprast, kādā mērā laika trūkums ir mana nespēja to saplānot. Bet ir gana daudz lietu, kuras no manis nav atkarīgas, – gan darbā, gan ikdienā. Tas, ka jābūt gatavai uz visu, rada stresu. Kad tikko pabeidzu akadēmiju, manas mammas draudzene teica: «Tagad tu esi ārsts, vairs neesi parasts cilvēks.»

– Kāds ir ārsta dzīvesveids?

– Ārsta pieeja dzīvei un darbam atšķiras ar darbalaika īpatnību. Par šo tēmu tagad tiek daudz runāts. Nav tā, ka principiāli bez piecām četros sataisīšos un aiziešu no slimnīcas. Iespējams, profesionāli tas nav pareizi, bet es reizēm par pacientiem domāju arī brīvdienās, un gadās, ka piezvanu uz nodaļu, lai pajautātu, kā pacients jūtas.

– Kā jūs raksturotu savu dzīves stilu?

– (Iesmejas.) Patiesībā jau man ir mietpilsoniska dzīve. Darbs–mājas, mājas–darbs. Mums ar bērniem iepriekšējā vasarā bija vienošanās – katram jāizdomā pilsēta Latvijā, kuru viņš gribētu iepazīt un apskatīt. Mēs braucām ar domu, ka atvaļinājuma laikā mums pieder greznība, proti, nekur nav jāsteidzas.

– Atvainojos par jocīgo salīdzinājumu, bet bērnu ķirurgs ir kā leļļu meistars.

– Ja pavisam godīgi, man sirdij tuvākā ir jaundzimušo ķirurģija.

Mazākais pacients, ko esmu operējusi, svēra nepilnus 700 gramus. Nepilna cukura paciņa.

Medicīna šobrīd progresē. Tie, kas agrāk neizdzīvoja, dzimstot priekšlaicīgi, tagad izdzīvo un dzīvo. Ķirurgs jaundzimušo glābšanā ir tikai viens etaps. Lielā mērā tas ir neonatologu jeb jaundzimušo ārstu nopelns. Protams, priekšlaicīgi piedzimstot, pastāv patoloģiju risks. Ja bērns deviņu mēnešu vietā mammas vēderā ir tikai sešus, trešā daļa no laika attīstībai ir atņemta.

Līdzko mazais nonāk mūsu pasaulē, visi mikrobi viņam kā gardākajam kumosiņam metas virsū. Daļa no šiem bērniem cieš, līdz pat paliekošām sekām visas dzīves garumā. Bet ir daļa, kas tagad iet pirmajā klasītē. (Rāda uz gaišmatainas meitenītes bildi, kas ierāmēta stāv plauktā.) Ir bērni, kuri nevieš nekādas cerības. Tad tiek pieņemts lēmums – ja bērns elpos, lai dzīvo, un mēs viņam palīdzam. Te ir runa par ļoti maziem bērniņiem. Bet reizēm šie mazulīši saņemas un dzīvo. Brīnums – tas tā banāli skan.

Augstāka spēka klātesamība medicīnā pastāv.

– Vai var teikt, ka operāciju zālē, neskaitot jūs, pacientu un personālu, ir arī gaismas stars no debesīm?

– Pilnīgi noteikti. Bet tā ir mana pārliecība, lai gan pierādījumu man nav. Ķirurgi nav dievi. Ārstēšanā piedalās bērns, vecāki, ārsti un māsas. Bet visam pāri ir kaut kas augstāks. Rezultāts atkarīgs no šīs sadarbības.

Ir reizes, kad ārsti dara visu, bet rezultāta nav. Un tam nav arī objektīvu iemeslu.

Bet, kā jau teicu, ir reizes, kad bērns izķepurojas no šķietamas bezcerības. Pēc operācijas meitenītei, kuras bilde stāv plauktā, es trīs dienas nācu uz darbu ar profesionālām šaubām. Viņas patoloģija šķita ar dzīvi nesavienojama. Tagad viņa ir gudra meitene, mācās pirmajā klasē un spēlē futbolu. Man patīk redzēt darba rezultātu uzreiz. Tāda ir ķirurga priekšrocība. Tāpat kā sadzīvē – sakārto māju, un rezultāts ir acīm redzams. Ja vien kāds to uzreiz atkal nesavanda. (Smejas.)

– Bērna piedzimšana jums joprojām ir brīnums?

– Ja tā padomā, tad divu šūnu savienošanās ir kaut kas neaptverams. Un no tā izveidojas dzīvotspējīgs organisms.

– Es nupat runāju ar mākslīgā intelekta pētnieku, kurš pastāstīja, ka Google ir izstrādājis bērnu, kurš pats mācās no kļūdām, tādā veidā attīstoties par būtni ar pilnvērtīgu intelektu.

– Es neesmu sociālajos tīklos. Esmu vecmodīga. Man tas viss šķiet bezjēdzīga laika tērēšana. Dažkārt puiši nodaļā smejas, ka esmu pret progresu. Nē, es neesmu pret progresu. Bet tas viss ir ļoti biedējoši.

Progresa soļi šobrīd ir milzīgi, tāpēc uzskatu, ka vēl savas dzīves laikā mēs nonāksim pamatīgās ziepēs.

Mākslīgais intelekts ir apdraudējums cilvēkam un viņa vērtībām. Nereti medicīnā runā par visādiem smalkiem aparātiem. Tas ir super. Bet galvenā vērtība ir cilvēks, ārsts aiz tās mašīnas. Pretējā gadījumā varētu uztaisīt pašapkalpošanās slimnīcas. Es uzskatu, ka progress medicīnā būtu lielāks, ja cilvēka faktoram piešķirtu lielāku nozīmi. Kādreiz cilvēki, lai paēstu, medīja un drēbes mazgāja ar rokām. Tagad tas viss ir atņemts. Šis laiks ir milzīgs pārbaudījums mūsu reālajai cilvēcībai. Mums vairs nav, ar ko attaisnoties par laika trūkumu, jo, ņemot vērā progresu, mums būtu jāpietiek laikam.

– Taču laika ir vēl mazāk.

– Tieši tā. Un mēs kļūstam arvien necilvēcīgāki, aizņemtāki, internetā dzīvojoši. Tas, ko teikšu, kādam juristam varētu šķist savādi. Bet, ja man būtu teikšana, es liegtu darbiniekiem lietot sociālos tīklus. Man tas šķiet nevajadzīgi. Es tiešām nespēju saprast, kāpēc sevi jāfotografē un jāliek publiskā apskatē.

– Katrs like un share ceļ cilvēka pašapziņu. Kā jūs ceļat savu pašapziņu?

– (Nopūšas.) Pat nezinu. Es sevi vērtēju caur komunikāciju ar citiem cilvēkiem. Arī caur sarunām ar saviem bērniem. Viņi man ļoti daudz liek uzzināt par sevi. Un tad es apjaušu, cik nesavaldīga mēdzu būt. Kad ar saviem puikām labi esmu pavadījusi dienu, tas ceļ manu pašapziņu. Bet reizēm savas nesavaldības dēļ jūtos slikti pati savās acīs.

Es iekšēji priecājos par to, ka gadiem ejot arvien biežāk spēju distancēties no potenciālas konfliktsituācijas, saprotot, ka konkrētais gadījums nav radies manis dēļ. Daudziem no neapmierinātajiem vecākiem slimnīca beidzot ir iemesls un vieta, kur izgāzt visas savas dusmas.

Māsām parasti negatīvā no vecākiem tiek visvairāk. Bet, kad palātā ienāk ārsts, atskan salda balss: «Vai, dakter, labdien!»

Ķirurgam profesionālo pašapziņu, protams, ceļ lietas, ko viņš spēj paveikt.

– 2005. gadā intervijā žurnālā IEVA teicāt, ka jūs vēlētos lasīt lekcijas, jo tas motivē skaidri izteikties.

– Tagad es vienmēr studentiem pārjautāju – vai jūs sapratāt? Vieni var nesaprast, bet tikpat labi pasniedzējs var neskaidri izstāstīt. Es cilvēkos ļoti cienu spēju loģiski un sakarīgi izteikties. Tā nav māksla – sarežģītu lietu samaisīt vēl sarežģītāk. Manuprāt, ja cilvēks kaut ko saprot, viņš to spēj arī vienkārši pastāstīt otram cilvēkam.

Studentiem bieži vien ir jāpiedomā pie komunikācijas. Viņi teikumu sāk ar vārdiem – es nezinu.

Protams, tas ir ieradums. Un tas ir jāizskauž. Es studentiem saku, ka ir vērts tērēt laiku, lai ir, kā pasakā par trim sivēntiņiem. Lai māja stāv jebkuros apstākļos. Tāpat uzskatu, ka reāla zināšanu pārbaude ir saruna aci pret aci, nevis testi, kuros jāapvelk pareizās atbildes. Kādreiz individuāla komunikācija būs ļoti liela greznība. Mūsdienās šo atšķirību jau var sajust. Tu vari nopirkt pīrādziņu lielveikalā vai arī dabūt šo pašu pīrādziņu no laukiem, kur tas cepts krāsnī.

– Kasparam Dimiteram ir dziesma, kurā ir teksts: «Kad klusēju, neprotu melot. Kad runāju, izrādās, jau protu.» Jūs šī atziņa nemulsina?

– Kādreiz tas manī radīja lielāku diskomfortu. Tad ieslēdzās pašaizsardzība, saprotot, ka mainīt varu tikai sevi. Manuprāt, godīgums ir izdevīgs. Melošana atņem milzīgu enerģiju.

Es dažkārt brīnos – pa kuru laiku cilvēki apviļā tenkas. Man fiziski tam nepietiek laika. Tas atņem milzu enerģiju, kuru var ieguldīt daudz jēgpilnākās lietās.

Reiz daudz runāja par viesnīcu varoņiem. Protams, tiesu sistēma zina, ka viņi melo. Bet neko nevar izdarīt. Dažkārt iedomājos, ka vajadzētu būt pilsoniski aktīvai šādos jautājumos, ja es būtu kā Žanna d’Arka… Bet tad apzinos, ka esmu viegli iespaidojama un manipulējama. Tiklīdz tev ir bērni, tu nevari atļauties iet, lai cīnītos.

– Jūs gribētu būt Žanna d’Arka?

– Labs jautājums, jo zināmā mērā tāda esmu. Šīs iezīmes vērojamas arī manās darbībās Bērnu ķirurgu arodbiedrībā. Par d’Arku mani nesauc. Bet par kašķīgu un neērtu gan esmu saukta. Jebkas, ko esmu teikusi, nav vērsts pret kādu konkrēti. Tas ir par procesu kopumā, kā mēs varam darīt labāk.

Žana d’Arka es nevarētu būt, jo mani fascinē arī ikdienišķā dzīve. Zināmā brīdī pieķeru sevi pie domas, ka ir baigais kaifs dzīvot.

Atceros Imanta Ziedoņa pēdējo interviju IEVĀ, kur viņš teica, ka dzīves jēga ir prieks. Tas izklausās banāli. Bet saprotot, ka ar prieku viņš nedomāja lēkāšanu pa galdiem, tā ir liela māksla – priecāties. Tā ir tuvošanās kosmosam vai Dievam, kad izbaudi dzīvi ar to, kāda tā ir, ar agrajiem rītiem un visu pārējo, tajā visā mēģinot sevi pilnveidot. Vienkārši runājot – man patīk mans darbs un negribu to ziedot nekam citam.

– Par ārstiem nekļūst netīši. Kāds ir jūsu stāsts?

– Manā ģimenē nav neviena ārsta. Bet es zināju, ka būšu ārste. Piecu gadu vecumā nonācu šajā pašā slimnīca, un mani operēja dakteris Jānis Krasts. Līdz pēdējam kursam es nepieļāvu domu, ka kļūšu par bērnu ārsti. Bet neesmu nožēlojusi ne sekundi. Turklāt nonācu tajā pašā nodaļā, kur pati gulēju. Te joprojām strādāja tās pašas māsiņas, kuras strādāja tad, kad biju šeit gulējusi.

– Un skatījāties uz priedēm aiz loga?

– Jā, skatījos pāri uz Rīgas ugunīm. Daudzi teikuši, ka lielās pilsētas veicina vientulības izjūtu.

– Vientulību meklē lielpilsētā.

– Jā, tieši tā.

– Jūs ārsta profesiju esat salīdzinājusi ar kalnos kāpšanu.

– Es joprojām tam absolūti piekrītu. Bet kalna virsotne nav sasniedzama. Kā teica Juris Rubenis – dzīve ir ceļš. Tu visu laiku ej un nekādā galamērķī nenonāc. Arī nomirstot nav sasniegts galapunkts. Ja godīgi, vairāk redzot, vieglāk nepaliek. Ne velti ir situācijas, kad jaunais ārsts saka: «Ejam un operējam!» Bet pieredzējušais kolēģis atbild: «Pagaidi, pagaidi! Šajā situācijā var būt dažādi scenāriji, un tie var atšķirties no grāmatā aprakstītā.» Runājot filozofiskā nozīmē, lielākas zināšanas uzliek arī lielāku atbildību. Loģiski.

– Jūs esat studējusi Anglijā, Itālijā, Krievijā un Nīderlandē. Kādas kvalitātes sev paņēmāt līdzi atgriežoties?

– Viena no galvenajām atziņām ir tāda, ka mēs neesam nekādi nabadziņi, kas neko nezina, un tikai citi ir gudri. Būšana ārzemēs ir pašapziņu ceļošs pasākums. Pie mums ārstu un slimnīcu kvalifikācija ir labā līmenī. Man sirdij tuva tēma ir pacientu drošība, kurai izveidota vesela komanda.

– Pastāstiet par pacientu drošību.

– Ja pavisam godīgi, Amerikā trešais biežākais nāves cēlonis ir nepareizu zāļu izvēle vai nevēlamu manipulāciju veikšana. Eiropā 8–10 procenti saskaras ar tā dēvēto nevēlamo notikumu medicīnā. Pacientu drošības sistēmas meklē risinājumus, kā šo procentu samazināt. Jo ir skaidrs, ka pilnībā izskaust to nebūs iespējams.

– Kāda ir šīs sistēmas jēga? Ārsti rūpīgāk strādās?

– Tas ir klasisks veids, kā nevajag domāt. Tā ir vainošana. Iedomājieties pacientu, kurš iet cauri medicīnas sistēmai – uzņemšanai, analīzēm, izmeklējumiem un tā tālāk. Šo sistēmu dēvē par Šveices siera modeli. Ir jāpastāv dažādām aizsardzības metodēm. Tāpēc arī ir papīri.

Ja ārstam ir 100 pacienti, tie var sajukt.

Tāpēc ir šī pacientu drošība. Iedomājieties situāciju, ārstam bijuši desmit gadījumi, kuros pacientam ir problēmas ar labo kāju, bet te pēkšņi vienam ir problēmas ar kreiso kāju. Viņš pēc inerces ierakstīs labo kāju. Ja šo papīru neviens nepārbaudīs, tad rezultātā vainīgs būs ķirurgs, kurš operēja.

– Tas nozīmē, ka ārstiem būs vēl vairāk papīru.

– Papīru jau tagad ir daudz, tāpēc mēs vairākas lietas cenšamies minimalizēt, kur var, apvienojam. Bet kopumā tas paredz, diezgan lielu papīru daudzumu. Amerikā 2008. gadā kļūdas veselības aprūpē izmaksāja deviņpadsmit miljardus dolāru viena gada laikā. Ja mēs par to vairāk domātu, ietaupītu veselības aprūpē.

Mums nesen notika konference, kurā man bija iespēja vērsties pie auditorijas ar jautājumu – vai ārstu kļūda ir pārkāpums? Tas, ka neizdodas diagnosticēt visu, tas nav pārkāpums. Tā var būt neveiksme vai kļūda. Teorētiski jau var visus pacientus izmeklēt, piemēram, ar datortomogrāfu.

Kādam varētu šķist, ka tas novērsīs šos nevēlamos notikumus medicīnā. Taču tas, protams, ir absurds. Jo datoriem ir spēcīgs apstarojums, kurš ietekmē īpaši bērnus. Datortomogrāfijas izmeklējumi palielina onkoloģisko slimību risku. Diviem no tūkstoša piecu gadu laikā tas var būt nāves cēlonis. Es reiz gribēju pierakstīties pie homeopāta, jo patiešām neticu, ka visām tām zālītēm nav nekādu blakusparādību. Citādāk sanāk kā Padomju Savienībā, kur ikviena metode ir ideāla. Dzīvē tā nav. Man jāatzīst, ka homeopātijas ziņā neesmu pietiekami izglītota, lai par to spriestu. Katrai lietai ir sava vieta. Es drīzāk esmu medikamentu, proti, agresīvas ārstēšanas, nepiekritēja. Uzskatu, ka bērni tiek pārārstēti. Kā neliels klepus, tā bērnam nozīmē antibiotikas.

Tajā pašā laikā, man šķiet, bīties no antibiotikām brīdī, kad tās ir nepieciešamas, arī ir muļķīgi.

– Vai jūs nemulsina tas, ka cilvēks sevi no malas neredz? Un dažkārt ierauga tikai tad, kad kāds cits norāda uz viņa trūkumiem?

– Vērtīgākās lietas dzīvē nav izmērāmas. Bet svarīgākās ir attiecības. Jebkura veida. Man ļoti patīk teiciens: «Cilvēki aizmirsīs, ko tu viņiem nodarīji, bet viņi nekad neaizmirsīs, kā tu liki viņiem justies.»

Man dzīvē ir bijusi laime komunicēt ar Juri Rubeni. Viņš teica: «Tu uzkāp kalnā, pieredzi brīnumu, bet fakts ir tāds, ka pēc tam ir jārāpjas no kalna lejā un pieredzētais jāpielieto reālajā dzīvē.» Viena lieta ir izlasīt gudras grāmatas un citēt. Bet reālā dzīve ir tāda, kāda tā ir.

Man dzīvē ir svarīgi, lai vakarā, tīrot zobus, nebūtu par sevi kauns.

Apzināties, ka dienā visu esmu izdarījusi pēc labākās sirdsapziņas. Ja kādam esmu nodarījusi pāri, eju atvainoties. Tā ir īpašība, kas, manuprāt, liecina par briedumu.

– Kas ietekmē jūsu domāšanu? Šķiet, jūs varētu studēt arī filozofiju.

– Droši vien, man ļoti patiktu. Dzīvē ir bijis periods, kad lasu dažādu veidu grāmatas. Tad pienāk moments, kad saproti – pietiek lasīt, tagad ir jādzīvo. Grāmatas ir cita cilvēka pieredze. Lasot viņš tevī kaut ko izprovocē un like padomāt.

Es lasīto uztveru kā autora pamestu jautājumu: «Ko tu par to domā?» Ilgu laiku esmu prātojusi par to, kas ir pareizi un kas nepareizi. Cik tālu piekāpties, kad tas ir normāli un kad piekāpties ir pazemojoši? Tad kādā rakstā guvu atbildi uz šo jautājumu. Daudziem tā, protams, ir sen zināma patiesība, proti, vienīgais kritērijs pareizi vai nepareizi gadījumā esi tu pats. Es nezinu, kas jums ir pareizi. Arī bērniem saku – es varu pateikt, ko domāju no sirds. Bet lēmums tev jāpieņem pašam. Patiesībā, arī mēs kā vecāki nezinām, kas bērniem būs labāk.

– Jūs joprojām esat veģetāriete?

– Es neesmu veģetāriete, spriežot pēc definīcijām. Es neizvēlos ēst gaļu, bet ēdu visu pārējo. Mani bērni gaļu ēd, līdz ar to es ēdienu, kurā ir gaļa, gatavojot pagaršoju. Uzskatu, ka cilvēki dzīvo izvirtīgi. Mēs ļoti bezatbildīgi tērējam resursus. Manuprāt, tā ir priekšrocība, ja mašīnā nav ādas sēdekļu. Par šādu ekstru pat esmu gatava piemaksāt. Cilvēkam ir jātērē tik, cik nepieciešams.

– No kurienes jums šāda, teju ideoloģiska, pārliecība?

– Nezinu. Tajā pašā laikā reizi mūžā esmu apmeklējusi sievišķības kursus, pareizāk, vienu nodarbību, jo darbs un mājas lika sajusties…

– … nesievišķīgai?

– Iespējams, jā. Sievišķīga sieviete nedrīkst strādāt. Viņa nēsā svārkus. Man pat dēls reizēm saka: «Mammu, tu zināji, ka dāmas nēsā svārkus?» Bet dēli man izsaka arī satriecošus komplimentus. Es novēlēju dēlam labu nakti, uz ko viņš atbildēja: «Arlabunakti, mammu. Tu zināji, ka esi apburoša sieviete?»

– Ko tādos kursos stāsta?

– Ka jādzīvo lēnām un kādi produkti jālieto.

Sievietei ir jāmāk būt tik sievišķīgai, lai vīrietis pelnītu un nestu visu mājās, kamēr es radu vidi. Man tā nešķiet simpātiska pieeja.

Es cilvēku uztveru caur viņa personību. Vīrietim un sievietei dzīve maksimāli ir jāizbauda kopā. Lai gan es absolūti nepiekrītu, ka jāturas kopā, neskatoties ne uz ko, pat ja tevi sit. Toties pēc balvas, zelta medaļas par piecdesmit kopā nodzīvotiem gadiem, mēs aiziesim kopā un tiksim žurnālā. Manuprāt, tā nav vērtība. (Iesmejas.)

– Esat izvēlējusies smagu profesiju, kura atstāj dažādus psiholoģiskus nospiedumus. Esat gājusi pie psihoterapeita?

– Pēc pirmā dēla un pēc dvīņiem, atgriežoties darbā, man gadījās tāda paša vecuma pacienti. Atgriezties pēc pirmā bērna bija psiholoģiski grūti. Pirms iešanas uz intensīvo terapiju es paraudāju, nomierinājos un tikai tad gāju pie vecākiem.

Vecāki, protams, arī nav muļķi, viņi redz, kā jūtos. Pie psihoterapeita neesmu gājusi. Par šīm lietām daudz runāju ar Pēteri Kļavu. Ja nav akūti darbi, mēs par šīm tēmām runājam vairākas stundas. Ja godīgi, uzskatu, ka profilaktiskā apskate būtu nepieciešama (norāda uz galvu) visam medicīnas personālam. Īpaši tām māsām, kuras strādā nodaļā, kur mirst mazi bērniņi. Tas tā brutāli skan, bet tu strādā, strādā, taču bērni turpina mirt. Skaidrs, ka te rodas jautājums – kāda jēga no mana darba?

– Vai tas, ko jūs darāt, ir misija?

– Skanēs skaļi, bet, ja man būtu jāizvēlas vēlreiz, es izvēlētos to pašu.