Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vai miofunkcionālā terapija ir „jaunais trakums”, vai tiešām sevi pierādījusi ārstniecības metode?
Bieži vien mammas ar bažām skatās uz visu jauno, jo tāda ir mammu daba – būt piesardzīgām un skeptiskām, līdz neesi pārliecināta, ka tavam bērnam tiešām tas ir vajadzīgs. Tomēr miofunkcionālo terapiju par jaunumu īsti nenosauksi – drīzāk tas ir labi aizmirsts vecais.
Kā rodas problēmas ar vaļā muti jeb miofunkcionāliem traucējumiem?
Daudzas mammas ir neizpratnē, kāpēc bērnam pēkšņi ir miofunkcionāli traucējumi? Neturas mute ciet, viņš krāc, neizrunā dažādas skaņas… Bet – tas nenotiek pēkšņi. Pētnieki konstatējuši, ka bērnu ar nepareizi augošiem žokļiem kļūst arvien vairāk, jo, kā izrādās, mūsdienās topošie bērniņi jau dzemdē izjūt lielu skābekļa trūkumu, ar ko izskaidrojams tas, kāpēc viņi piedzimst daudz nenobriedušāki un ar vājāku sejas (un ne tikai!) muskulatūru.
Turklāt arī pēc tam ir daudzas lietas, kas neveicina pareizu žokļa attīstību: piedzimstot bērnam mutē tiek ielikts obligātais māneklītis jeb knupītis, pēc tam tiek piedāvāta blendēta pārtika, bērns pats sūkā īkšķi vai pārējos pirkstus… Miofunkcionālus traucējumus dažkārt izraisa arī objektīvi cēloņi: sejas un mutes anatomisko struktūru iedzimtas anomālijas – fiksēta mēles saitīte, liela izmēra mēle, maza izmēra žoklis, arī neiroloģisku vai ģenētisku slimību izraisīta mīksto audu disfunkcija.
Miofunkcionālais terapeits ar bērnu var sākt strādāt no trīs gadu vecuma.
Kā radās miofunkcionālā terapija?
Līdz 2014. gadam Latvijā par miofunkcionālo terapiju informācijas nebija, kaut gan tās pirmie iedīgļi meklējami pagājušā gadsimta vidū, kad, lai atrisinātu kāda pacienta sarežģīto lietu, spēkus apvienoja higiēnists, osteopāts un zobārsts. Saprotot, ka šāda komanda spēj paveikt ļoti daudz laba, higiēniste Džoja Mollere ieguldīja visu savu dzīvi miofunkcionālās terapijas attīstībā. ASV tika nodibināta miofunkcionālo traucējumu asociācija – AAMS. Tomēr savu atzīšanu miofunkcionālā terapija piedzīvo tieši šobrīd, tāpēc mēs, Latvijā, neko daudz neesam nokavējuši.
Kā strādā miofunkcionālā terapija?
Miofunkcionālā terapija nav ātrs process – speciālisti strādā pie tā, lai bērnam rastos jauni ieradumi, par kuriem tam ziņo viņa smadzenes. Šīs ārstēšanas pamatuzdevums – sejas, kakla, mutes un rīkles muskulatūras neiromuskulāro ieradumu maiņa, lai bērns spētu pareizi elpot, norīt, košļāt un runāt. Ko tas nozīmē?
Neviena cilvēka veiktā kustība nenotiek bez smadzeņu pavēles, tāpēc arī bērna mutē notiekošais tiek kontrolēts galvenajā centrālē, tikai šajā gadījumā – nepareizi. Izmainīt šo ieradumu smalko ķēdi prasa gadu vai divus, taču nesatraucies – rezultātu (līdz ar to arī motivāciju) jutīsi jau daudz agrāk. Par to, ka progress notiek, vari pārliecināties, piemēram, ar speciālu ierīci pārbaudot mēles un lūpu spēku.
Miofunkcionālās terapijas priekšrocība? Nav nevēlamu blakņu.
Miofunkcionālās terapijas ieguvums ir ārstu komanda, kas darbojas ar konkrēto bērnu. Problēmas parasti nav vienkāršas, to risināšanai vajadzīgs dažādu speciālistu viedoklis. Vispirms ārsti nosaka bērna problēmu spektru: miofunkcionālais terapeits, zobārsts un osteopāts pārbauda muti, saitītes, žokļa platumu, sakodienu un vēl citas specifiskas lietas, bet audiologopēds – skaņas izrunu.
Kad diagnostika veikta, tālāk komanda nosaka nepieciešamo ārstēšanas taktiku, lai ar speciālu miofunkcionālās terapijas vingrojumu kompleksu sasniegtu vēlamo rezultātu. Šie vingrojumi sastāv no secīgiem sejas muskulatūras un mēles treniņiem, kas pakāpeniski strādā ar muskulatūras spēku un izturību, vienlaikus pamazām mainot nepareizā ieraduma ceļu smadzenēs.
Cik bieži jāvingrinās bērnam ar miofunkcionāliem traucējumiem?
Bērnam reizi nedēļā jāapmeklē miofunkcionālais terapeits, bet pats svarīgākais – cītīgi jāstrādā mājās, katru dienu trīs reizes pa 10–15 minūtēm kopā ar vecākiem jāvingrinās. Varu iedomāties, ka tikko izlasītais tevī izsauca paniku – «Kā – man taču ir vēl divi bērni, arī viņiem ir savas vajadzības, prasības, pulciņi, skola, peldēšana, galu galā vēl jākārto māja, jāgatavo ēst, jābūt labai sievai. Pa kuru laiku lai vēl mācāmies pareizi elpot?»
Stop! Te neviens atlaides tev nevar iedot – ja tavam bērnam ir problēma, kuru iespējams novērst ar darbu un uzcītību, tad tā ir jārisina, nevis jāmeklē attaisnojumi, lai to nedarītu. Piemēram, ja tu vēlies skaistu vēdera presi, bet ne reizi to netrenē – vai tā kļūs stingrāka pati no sevis? Nē. Mūsu ķermenis pieprasa, lai ar to strādātu, un arī miofunkcionālā terapija balstīta uz cītīgu darbu un sadarbību starp bērnu, vecākiem un speciālistiem. Tad viss var būt iespējams!
Atceries, ka bērna mutei vienmēr jābūt ciet – tāds ir normāls mutes stāvoklis.
Paveikto kontrolē pēc astoņām, desmit nodarbību reizēm. Ja ārstēšanā jāievieš korekcijas, piemēram, pienācis laiks doties pie ortodonta vai osteopāta, vai sejas un žokļu ķirurga, tad to arī ieteiks. Savukārt, ja konsultācija jau notikusi, tad jākonstatē, kā speciālistu ieteiktais ietekmē ārstēšanās gaitu. Katra situācija ir individuāla, divu vienādu bērnu nav!
Kad ir vislabākie rezultāti, lai koriģētu vaļā mutes traucējumus?
Miofunkcionālais terapeits ar bērnu var sākt strādāt no trīs gadu vecuma, un vislabākie rezultāti ir līdz astoņu gadu vecumam, bet arī vēlāk šo to lietas labā var darīt. Savukārt zīdaini, kurš neprot pareizi ēst no krūts, speciālists var apskatīt un noteikt – ir problēma vai nav. Starp citu, ļoti bieži vainīga ir zemmēles saitīte, kuru pārgriežot var novērst to, ka bērnam būs jelkādi miofunkcionālie traucējumi nākotnē. Tātad – neko nevajag ignorēt, tas vēl nekad neko nav atrisinājis.
Kādas var būt sekas, nepievēršot uzmanību vaļā mutei?
«Kas būs, ja neko nedarīšu?» mammas reizēm jautā. Tad man gribas pajautāt pretī: kas būs, ja bērnam ir slikta redze, bet es viņam nepirkšu brilles? Nekas nebūs – vienkārši bērns neko neredzēs. Ja ignorē miofunkcionālos traucējumus, sekas var būt atkarīgas no konkrētā traucējuma smaguma pakāpes. Piemēram, bērnam ir šaurs augšžoklis, un tāpēc speciālists piedāvā dažu zobu izraušanu, lai radītu vietu atlikušajiem zobiem… Ja to neizdara, skaņu izrunas traucējumi vēlāk var kļūt par šķērsli profesijai, kurā liela nozīme ir skaidrai dikcijai.
Zīdaiņa vecumā bērnam ar saīsinātu zemmēles saitīti ir grūti zīst pienu no mammas krūts, viņš nespēj pareizi piespiest krūtsgalu pie aukslējām, un tāpēc zīž stiprāk, mammai sāp, rodas krūtsgalu traumas, iekaisums.
Vēl sekas nekā nedarīšanai lietas labā? Elpošana caur muti kopā ar izmainītu mēles pozīciju ietekmē žokļu augšanu un attīstību, un tas bieži vien ir iemesls nepareiza sakodiena, saspiestas zobu rindas attīstībai. Turklāt, elpojot caur muti, hroniski nepietiek skābekļa, savukārt zemāka skābekļa koncentrācija asinīs var paaugstināt asinsspiedienu un ietekmēt sirdsdarbību. Parādās miega traucējumi, kas savukārt palēnina bērna augšanu un attīstību, jo augšanas hormons pietiekamā daudzumā izstrādājas tikai dziļā miega periodā.
Miega traucējumi un skābekļa trūkums var būtiski ietekmēt bērna uzvedību, spēju koncentrēties un apgūt jauno vielu mācībās. Vēl sekas tam, ka laikus nerīkojas? Ārēji nepievilcīga seja, kas, bērnam pieaugot, radīs nepilnvērtības kompleksu. Krākšana, kas kaitinās blakusgulētāju, vēlākos gados izmaiņas mugurkaula kakla daļā, kam var sekot galvassāpes, reiboņi… Vai tu to savam bērnam novēli?
Uzmanība jāpievērš arī tad, ja bērns miegā krāc, griež zobus vai šļupst.
