Ausu, kakla, deguna ārsts un mācītājs Gundars Bākulis: Kristīgi ārsti noteikti lūdz par saviem pacientiem

ANAMNĒZE

• Par otorinolaringologu strādā 29 gadus, arī operē. Īpaša pieredze deguna, deguna blakusdobumu, rīkles, balsenes un mandeļu slimību diagnostikā un ārstēšanā.
• Specializējies par otorinolaringologu onkologu, pirmā darbavieta – Latvijas Onkoloģijas centrs.
• Papildinājis zināšanas Austrijā, Grācas Universitātē.
• Brīvi sarunājas ar pacientiem latviešu, krievu un angļu valodā.
• Autonomas luterāņu draudzes mācītājs. Pie altāriem kalpo jau divdesmit septīto gadu.
• Bijis laikraksta Latvijas Luterānis pirmais un ilggadējais redaktors.
• Precējies, meita un trīs dēli.
• Sieva beigusi Mākslas akadēmiju, nodarbojas ar interjera dizaina projektiem.

– Dakter, vai jūsu pacienti zina, ka viņi savas ausis, degunu, kaklu patiesībā rāda mācītājam?

– Daži zina. Īpaši es to nereklamēju, bet kādreiz kāds cits ārsts, kolēģi pasaka. Atceros, bija kāda krievu paciente, ar diezgan asu mēli, gatavojos operācijai – laikam mandeļu… Dakteris Peksis tieši tobrīd ienāca kabinetā, un viņš pacientei saka: «Vai zināt, ka jūsu dakteris ir mācītājs?» – «On meņa otpajot tože?» sieviete vaicāja. Tātad – vai noturēs pareizticīgo bēru liturģiju. (Smejas.) Operācija beidzās veiksmīgi, un nekas tāds nebija nepieciešams.

– Liepājas luterāņu bīskapa Pāvila Brūvera ceļš bija no ķirurga par mācītāju. Bet jūs?! Aizgājāt prom no medicīnas, un tagad esat tajā atgriezies. Tātad ārsta darbs jums ir tuvs – tik tuvs, ka tomēr nespējāt no tā atteikties pavisam.

– Jā. Izmainījās arī mani darba pienākumi un apstākļi teoloģijas institūtā, kur strādāju. Biju Augsburgas institūta direktors un redaktors Latvijas Luterānī – avīzē, kura iznāca divpadsmit gadus. Bet tad sākās krīze, tas viss tika pārtraukts, un man palika pāri daudz laika. (Smejas.) Arī nepieciešamība pēc dienišķās maizes par sevi atgādināja.

Tā kā es nevarētu teikt, ka tikai aiz tīras aizrautības un medicīnas patikas atgriezos, arī apstākļi uz to mudināja.

Bet nenožēloju, absolūti ne.

Protams, tas man prasīja diezgan daudz pūļu, studijas mājās un ārzemēs, universitātē, eksāmenu kārtošanu un visa atcerēšanos. Īstenībā nebija viegli. Bet, kā saka, grūtākais jau aiz muguras.

– Cik gadu jums bija pārtraukums?

– Ilgi… Medicīna bija krietni attīstījusies. Endovazālās endoskopiskās operācijas uz Austriju braucu mācīties divus gadus pēc kārtas – gan teorētiski, gan praktiski uz līķiem.

Daudz dakteru Latvijā nav, kas tagad deguna blakusdobumus operē ar endoskopu. Tā nav dižošanās ar jaunu aparatūru, bet – tā ir pavisam cita metode, absolūti labāka operējamā laukuma vizualizācija, viss notiek redzes kontrolē, nevis pa pustumsu, kā tas lielā mērā bija agrāk. Operācija ir saudzējoša, tiek izoperēts tikai tas, kas nepieciešams. Mēs tagad strādājam praktiski bez tamponēšanas. Tas nozīmē, ka pacientam tiek aiztaupītas lielas ciešanas.

– Runa ir par degunu, par aizdeguni?

– Jā. Piemēram, tā kā agrāk veica deguna starpsienas operācijas, tad abās deguna pusēs ielocīja vismaz pusmetru garus tamponus, lai nostabilizētu starpsienu, un pēc tam kādā dienā tos vilka ārā. Vilkšana ir ļoti sāpīga, lai neteiktu vairāk. Tas ir kā 220 voltus pielikt abās deniņu pusēs.

Cilvēki kādreiz izvairās no deguna elpošanu uzlabojošām operācijām, jo klīst nostāsti, ka, pirmkārt, tas ļoti sāp. Otrkārt, ka pēc operācijas rezultāts ir neievērojams vai pat kļuvis sliktāk, jo notiek aprētošanās, izveidojas saaugumi starp deguna starpsienām. Bet, operējot ar mūsdienīgām metodēm, nekā tamlīdzīga vairs nav! Tikai ārsti bieži vien vai nu negrib, vai nav laika, vai nav pārliecināti, ka operēt endoskopiski būs labāk – atrodas daudz un dažādi iemesli to nedarīt. Bet man zināmā mērā palaimējās, ka medicīnā atgriezos kaut kādā ziņā kā neaprakstīta lapa un sāku uzreiz apgūt to, kas ir mūsdienīgs.

Grūtāk, kad tu jau divdesmit gadus esi pieradis darīt vienā veidā, un pēc tam tas viss jāpārmācās.

– Bet jūs joprojām esat arī autonomās evaņģēliskās luterāņu draudzes mācītājs. Nesaprotu, kā to visu var apvienot?!

– Lieldienas 1990. gadā bija pirmā reize, kad novadīju dievkalpojumu Skujenes baznīcā – kā teoloģijas studentu mani palūdza, jo mācītāja tur nebija. Un tā visu laiku. Tātad 27 gadus esmu kalpojis altārim.

Reizēm sāk kļūt grūti. Jo sestdiena vairāk vai mazāk paiet, gatavojoties svētdienai – tajā tomēr ir savi pienākumi, sava spriedze. Bībeles stunda, iesvētes mācība, bērnu svētdienas skola, dievkalpojums. Un tā katru nedēļas nogali. Man gan laimīgā kārtā ir kolēģis Uģis Sildegs. Kādreiz, kad esmu galīgi pārguris vai gribas kādu brīvu brīdi atvaļinājuma laikā, tad mēs maināmies. Savukārt, kad viņam vajag brīvu, tad es viņu aizvietoju.

 Grūti, bet ļoti interesanti. Garlaicīgi nav nevienu brīdi, pat ne svētdienās! (Smejas.)

– Šis ir tāds īpašs laiks. Ko jums nozīmē Lieldienas? Un kā raugāties uz krāsotām olām, pūpoliem un šūpošanos?

– Lieldienas ir svētki! Kas grib šūpoties, lai šūpojas, kas grib krāsot olas, lai krāso, bet – kuriem Lieldienas ir tikai šūpošanās un krāsotas olas, man žēl šos cilvēkus. Jo tas ir apmēram tā… Notiek milzīgs bankets, cilvēki uz turieni uzaicināti, katram paredzēta sava vieta, ir klāti galdi, bet kādam pietiek aiziet tikai līdz durvju sargam, iekšālaidējam, saskandināt kokčiņu un uzkost skābu gurķi. Sak – «Forši bija,» un aiziet mājās. Viņš tur iekšā nav bijis, viņš nemaz nav redzējis, ko tas nozīmē.

 Bet vispār man nav nekas pret krāsotam olām, pūpoliem un šūpošanos. Paši ģimenē kādreiz krāsojam.

Šūpojies Lieldienās gan neesmu ilgi, gadus divdesmit. (Smaida.)

– Un jūsu Lieldienas?

– Tā ir kristīgās baznīcas liturģiskās dzīves kulminācija. Kad mēs Lielajā Piektdienā pulcējamies uz dievkalpojumu, mēs, protams, zinām, ka Kristus ir cietis un miris, un – augšāmcēlies. Tāpēc pilnīgi un galīgi izjust Kristus ciešanas bez prieka nevaram. Tomēr īsi pirms Lieldienām ir laiks, kad pārdomāt savus grēkus, savas neizdarības.

Turklāt vajag atcerēties, ka tas ir nevis mūsu ciešanu laiks, bet gan Kristus ciešanu laiks, ko pieminam.

Tātad mēs pārdomājam nopietnību, kāpēc tam tā bija jānotiek. Un šī nopietnība ir cilvēku grēks un nāve, ar kuru medicīna cīnās laicīgi, lai cilvēks nodzīvotu līdz tiem septiņdesmit vai, kā Bībele saka, kas ļoti stiprs, līdz astoņdesmit, un nu jau dažs arī līdz simtam un drusku pāri. Bet, pirmām kārtām, mēs apzināmies, ka esam grēcinieki, ka esam vainīgi gan Dieva, gan arī cilvēku priekšā. Un tā ir patiesība.

Nu, labi, izslēdzam Dievu, bet – vai cilvēku priekšā mēs neesam vainīgi? Katru dienu.

– Ar ko?!

– Ar to, ka nedarām labu. «O, es neesmu nogalinājis, piektais bauslis neattiecas uz mani…» Jā, bet vai tu vienmēr un visur esi rūpējies, lai tuvākā dzīvība un veselība būtu no tavas puses aprūpēta, cik vien tu spēj izdarīt? Pilnīgi noteikti ne. Mēs neesam nogalinājuši… Bet varbūt tomēr – ar vārdu, varbūt ar skatu. Varbūt ar žestu… Vai mēs neesam laulību pārkāpuši? Saka, tas, kurš cita sievu vai vīru uzlūkojis, savā sirdī ir pārkāpis laulību.

Nemaz jau nav viss tehniski jāizdara līdz beigām, nav jābūt seksam – grēks piedzimst mūsu domās. Vai tā nenotiek? Notiek un kā vēl!

Septītais bauslis – tev nebūs zagt. Tā ir baušļa negatīvā daļa, bet pozitīvā – rūpēties par sava tuvākā labklājību. Pat ja mēs neesam zaguši, bet droši vien kaut kādā nozīmē esam, – esam ko piesavinājušies, kas mums nepienākas. Taču mēs neesam arī to pozitīvo daļu piepildījuši, ko Kalnu sprediķī Kristus pieprasa: dari savam tuvākajam to, ko tu gribi, lai citi tev dara, un nedari savam tuvākajam to, ko negribētu, lai tev dara. Vai mēs šī septītā baušļa sakarā vienmēr esam rūpējušies par otra mantu un labklājību? Nē.

Vai mēs nekad neesam melojuši, nepatiesu liecību snieguši savtīgās interesēs? Te nav runa par tādiem meliem: «O, tu šodien labi izskaties…» Runa ir par meliem, kas ar nolūku teikti, – liecināt nepatiesi, lai gūtu sev labumu. Mēs nekad neesam tā darījuši? Tomēr esam. Devītais un desmitais bauslis ir par mantas, lopu, sievu, vīru atvilšanu ar legāliem līdzekļiem. Tas ir, ar labiem attaisnojumiem. Vai mēs to darām? Katru dienu. Visi cilvēki cenšas sev kādus labumus vai atlaides dabūt ar godīgiem, pusgodīgiem vai negodīgiem līdzekļiem.

Te ļoti labi palīdz advokāti. Prot tā tevi izvadīt cauri lietām, ka otru aplaupi, bet likuma priekša tu esi taisns.

Nu, es jums pieradīju, ka jūs pārkāpjat baušļus? (Smejas.)

 – Man visur krustiņus var pievilkt.

– Un tāpēc jums vajag piedošanu. Gluži tāpat arī man, neraugoties uz to, ka esmu mācītājs.

– Par nāvi, ar kuru, jūs sacījāt, medicīna cīnās laicīgi…  Daži zinātnieki fiziologi saka: normāli cilvēkam esot jādzīvo vismaz 300 gadi. Visi, kas mirst, nemirst no vecuma, bet gan no slimībām.

– Vecajā Derībā pirmsplūdu laikmetā un arī pēc tā cilvēki izcēlās ar savu pārsteidzošo mūža garumu. Ādams dzīvoja 930 gadus, Noa – 950 gadus, bet Metuzāls ir vecākais Bībelē aprakstītais cilvēks, kura mūžs bija 969 gadi. Lielais dzīves ilgums daudzviet atzīts par fantāzijas augļiem. Cilvēkiem to grūti iedomāties: «Nu nevar būt, pekstiņi taču! Šodien dzīvo septiņdesmit vai astoņdesmit gadus, kā tad toreiz varēja tik daudz?!» Bet ļoti daudz kas ir mainījies.

Zemes atmosfēras ķīmiskais sastāvs, kosmiskā radiācija, ultravioletā starojuma ietekme, ozona koncentrācija – viss ir mainījies.

Ģeogrāfija ir mainījusies, klimats ir mainījies, uzturs mainījies, gēni mainījušies, un beigu beigās Dievs vienkārši noteica dzīves laiku tādu, kāds tas ir.

Ar to mēs medicīnā tagad cīnāmies, lai cilvēki, pirmkārt, varētu nodzīvot līdz tam apsolītajam laikam, un otrkārt – nodzīvotu kvalitatīvi. Piemēram, elpojot ar pilnu krūti, nevis lēnām smokot un mokoties naktīs bezmiegā.

– Noteikti esat diskutējis par šīm tēmām ar kolēģiem, ārstiem. Liela daļa nespēj atzīt reliģisko domāšanu. Proti, kā viņi saka – maģisko domāšanu, kas ir pretstats kritiski analītiskai domāšanai. Kas jums šķiet pašsaprotams, viņi prasa – lai pierāda, un tad ticēšot.

– Pašsaprotams, patiesību sakot, teoloģijā nav gandrīz nekas. Visas ir atklāsmes lietas. Ja zinātnes metode ir – novērojums, hipotēze, eksperiments, pierādījums –, tad teoloģijā izpētes avots, pamatu pamats, ir Svētie Raksti, kas ir Dieva iedvesmoti. Mēs to uztveram kā ticamu avotu, kurā, ja ko nesaprotam, jācenšas to noskaidrot un izpētīt.

Teikšu tā, teoloģijas studijas ASV nebūt nebija vieglākas par medicīnas studijām.

Arī trīs senās valodas jāmācās – sengrieķu, ebreju un latīņu –, lai var strādāt ar oriģināliem dokumentiem. Tas ir milzīgi plašs zināšanu lauks.

Par kolēģiem runājot… Ārsti ļoti atšķiras. Ir kristieši, ir kristīgās ticības līdzjutēji, lielākā daļa ir agnostiķi, kas nozīmē – «nevar zināt, kas bija iesākumā; Dievs varbūt ir, varbūt nav…» Bet – gandrīz katram ārstam – te gan lieku roku uz sirds – ir novērojumi par to, ka viss NAV atkarīgs tikai no materiālām lietām un viss nenotiek, kā grāmatā rakstīts.

Ir ļoti daudz variantu, kā norit slimības, kuriem cilvēkiem tā notiek, kā kurš jāārstē. Ir reizes, kad mēs, ārsti, apzināmies, ka neesam izdarījuši pašu labāko, ko varētu izdarīt – subjektīvu vai objektīvu apstākļu dēļ, un tomēr pacientam ārstēšanas rezultāts ir izcils. Un ir gadījumi, kad mēs esam ielikuši maksimumu, kas vispār iespējams, lai būtu visvislabākais rezultāts, un – nav. To katrs ārsts piedzīvojis.

Kāpēc vieniem notiek tā un otriem citādāk, uz šādu jautājumu bieži vien nav atbildes. Vismaz mēs nespējam to rast. Vienkārši darām visu, ko katrs no savas puses varam vislabāk. Un arī lūdzam pēc laba rezultāta.

Kristīgi ārsti noteikti lūdz par saviem pacientiem.

– Jā, ar ko atšķiras kristīgs ārsts no parasta ārsta?

– No parasta ārsta? (Smejas.) Neko daudz neatšķiras. Esmu pārliecināts, ka jebkurš mediķis šī vārda pilnajā nozīmē cenšas cilvēkiem palīdzēt, cik viņš māk. Tikai – kā tās lietas skaidrojam, kā interpretējam, tur tā atšķirība.

– Jums Dievs kādās situācijās ir palīdzējis?

 – Absolūti. Katru dienu. Neskaitāmas reizes.

– Un pacienti, vai viņi atšķiras – tas, kurš tic, un tas, kurš netic?

– Neticīgs cilvēks nāvi arī kādreiz pieņem stoiski: kas notiek, tam jānotiek, bet… Kristīgam cilvēkam, kurš tic idejai par miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu debesu valstībā, nomiršana nav traģēdija. Protams, ir sāpīgi – jebkurš taču grib turēties pie dzīvības, jo tā jau ir svētība, un, kad to atņem, tas ir sods. Tāpēc mēs negribam to. Bet – nāve nav pēdējais Dieva vārds, vēl ir apsolījums.

Kristīgs cilvēks dzīvo no apsolījuma par mirušo augšāmcelšanos. Līdz ar to viņa skatījums uz nāvi ir pavisam citādāks.

Jo kristīgs cilvēks tic, ka viņš mirs un nokļūs Dieva rokās.

Mārtiņam Luteram bija ļoti labs salīdzinājums par to, kā cilvēki uztver dzīvību un nāvi. Kad mēs naktī guļam, kādreiz rādās murgs, un, kad esam pusmiegā, mums šķiet, ka murgs ir īstenība. Bet tad mēs atmostamies, noslaukām sviedrus no pieres un saprotam: «Paldies Dievam, tā nav īstenība!» Luters teica: līdzīgi būs ar nāvi un mirušo augšāmcelšanos. Cilvēki domā, ka tagad dzīvo visu to labāko dzīvi, kas ir, bet, kad būs pamošanās no nāves, tad cilvēki noslaucīs sviedrus un teiks: «Fū, paldies Dievam, tas murgs ir pāri.»

To der atcerēties. Luteram bija ļoti daudz stingru un paradoksālu izteicienu un ļoti asas domas.

– Arī šī – «Lielākā cilvēces traģēdija ir nevis ļauno cilvēku brutalitāte, bet gan labo cilvēku klusēšana.»

– Amerikā man, piemēram, stāstīja gadījumu, ka kādam mācītājam draudzē bija cilvēki, kas dzīvoja laulības grēkā, un tas bija publiski zināms. Viņus izslēdza no sadraudzības. Bet tie cilvēki nāca uz baznīcu. Tad mācītājs bija pasludinājis brīnišķīgu evaņģēliju – Dieva svētību –, un, beidzis lasīt sprediķi, pirms āmen viņš publiski pateica: «Bet – uz misteru tādu un misis tādu nekas no tā, ko es teicu, neattiecas. Āmen!» (Smejas.)

– Vai tā nav norobežošanās no tiem, kam paslīd kāja?

– Kā apustulis Pavils raksta: «Nekas mums nav aizliegts, bet ne visas lietas mums der.» Mācītājam un kristiešiem jābūt visās lietās labestīgiem, labprātīgiem, lēnprātīgiem, piedodošiem un tajā pašā laikā arī ar savu stingru nostāju. Ja kāds mūsu vidū sludina maldus un mēģina cilvēkus uz ko sliktu pavedināt, vienreiz vai otrreiz brīdinot, tāds cilvēks ir jānoraida. Bībeles nozīmē mīlestība ir labestība. Bet ne viss ir labs.

– Nemaz nepajautāju, kāpēc jūs vispār no ārsta kļuvāt par mācītāju? Jūsu tēvs taču bija profesors Indulis Bākulis, slavens ķirurgs.

– Es saviem vecākiem piedzimu pie četrdesmit gadu vecuma. Viņi piederēja pie tā sauktās Latvijas laika zelta paaudzes, zelta jaunatnes. Tēvs – vēlāk kļuva par Stomatoloģijas fakultātes dekānu, mamma bija zobārste. Mani vecāki bija baznīcā neejoši, bet kristīts es bērnībā tiku. Tā maniem vecākiem vairāk bija tāda dzīves dziņa, gudrība, nevis ticība. Mēs svinējām Ziemassvētkus un Lieldienas.

Tēvs, lai gan viņš bija Medicīnas institūta mācībspēks, sākumā bija arī bērnu ķirurgs, vēlāk vairāk specializējās par sejas un žokļa plastisko ķirurgu, operēja iedzimtas lūpu un aukslēju šķeltnes bērniem. Viņš bija tāds – ar drošu roku, lielu pieredzi, es simto daļu no tā visa, ko viņš ir darījis mājās, negribētu darīt.

Piecdesmitajos gados tēvs mūsu dzīvoklī pat gangrēnas skartu kāju vienas operāciju māsas mātei amputēja.

Amputācija jau nav tāda sevišķi sarežģīta operācija, bet, lai mājās to darītu, visas tās asiņošanas – vai dieniņ…

– Tiešām, kāpēc ne slimnīcā?!

 – Vienkārši operāciju māsas mamma bija teikusi: ja man dakteris Bākulis mājās nogriezīs to kāju, tad okei, bet, ja nē, tad viņa miršot nost. Tāda tā situācija bijusi. Operāciju māsa ļoti lūdza, pati asistēja, un mans tēvs nogrieza. Atceros, viņš Lūkas evaņģēliju lasīja, mēs dziedājām Ziemassvētku korāļus, logs bija aizvilkts ar melniem aizkariem… Bet es gāju uz baznīcu arī jau padsmit gados un mazāks. Man patika, arhibīskaps Matulis tolaik sprediķoja Jāņa baznīcā.

Es uz baznīcu gāju katrās Lieldienās, un neviens man ne ko pārmeta, ne skolā vaicāja. Bet es arī nebiju ļoti praktizējošs kristietis.

Atmodas laikos es nokļuvu Mežaparka baznīcā, kur bija mācītājs Roberts Feldmanis, harismātiska persona, pulcēja jauniešus, prata aizraut… Es biju viens no tiem. Tā kā strādāju jau par ārstu, viņš mani nemudināja studēt teoloģiju, domāja, ka acīmredzot darba jau tā pietiek, bet man ar viņu izveidojās diezgan personiskas attiecības. Bieži gāju pie Feldmaņa ciemos un uz Bībeles stundām, vadāju viņu ar mašīnu, kur nu mācītājam vajadzēja nokļūt – pie ārstiem, citur. Nu tā viss iesakās.

Deviņdesmitajā gadā saku studēt teoloģiju, un tad izdomāju, ka tur es daudz vairāk varu izdarīt nekā onkoloģijā, kur cilvēkiem tika palīdzēts, bet operācijas bija ļoti kropļojošas, smagas…

Katru mēnesi mēs sastapāmies ar lieliem audzējiem, kuru izņemšana bija saistīta ar degunu, ausu, žokļu kaulu, mēles, balsenes vai citu orgānu amputāciju. Izņemot audzējus, cilvēki palika bez orgāniem, ādas un muskuļu audiem lielā platībā – faktiski ar caurumiem galvā un kaklā. Vai arī šādus audzējus pat vispār neoperēja – cilvēks bija lemts nāvei lielās mokās un sāpēs. Nebija tā, kā tagad, kad attīstījusies mikroķirurģija un loronkologi kopā ar mikroķirurgiem veic audzēju operācijas, aizvietojot izņemtās daļas ar paša pacienta audiem un kauliem no citas – veselas – vietas.

Nu tā, sāku studēt teoloģiju. Vispirms Rīgā Teoloģijas seminārā, pēc tam Latvijas Universitātē tika nodibināta Teoloģijas fakultāte, bet man kaut kā likās, ka es tur neiegūtu, ko vēlos. Tad gadījuma pēc satikos ar Evaņģēliski luteriskās sinodes profesoru Taigenu no ASV, kurš meklēja kontaktus ar luterāņiem, kas būtu ieinteresēti studēt, un deviņdesmitajā gadā es jau nokļuvu ASV. Viņi man atbalstīja visu studiju laiku, 1995. gadā saņēmu teoloģijas maģistra grādu. Tad atgriezos Latvijā.

 – Kad vienojāmies par šīs intervijas laiku, sākumā piedāvājāt, ka tā varētu notikt pie jums mājās, bet tad pārdomājāt, sacījāt, ka skraidīs bērni, traucēs. Kas jums tur skraida?

– Jaunākais dēls – desmit gadi, un vecākie – tie jau lieli, divdesmit un divdesmit septiņi gadi. Bet nu, tur aktīva kustība notiek visu laiku. Jā, man meita arī ir, viņai jau trīsdesmit pieci gadi.

– Tagad moderni prasīt – vai no vienas sievas?

– Dēli no vienas sievas. Meita ir no šķirtas laulības. Es jau arī esmu galīgi slikts. (Smaida.) Tas gan bija sen, kad šķīros, pirms trīsdesmit viena gada, baznīcā vēl negāju. Bet vienalga, tas man nav nekāds attaisnojums.