Rīga +6°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Varētu domāt, ka tagad nieres vēzi visiem piesaldēs gluži kā kārpas un par ķirurģisku iejaukšanos varēsim aizmirst. Bet tā gluži nav. Ārsti izvēlas metodi, kas piemērota konkrētajam cilvēkam un vēža stadijai.
- Krioablāciju piedāvā pacientiem, kuri nav piemēroti ķirurģijai. To nosaka gan blakusslimības, gan anatomiskas īpatnības, gan audzēja izmērs. Standartā robeža ir 2–4 centimetrus lieli ļaundabīgi veidojumi. Vēl lielākiem audzējiem piemērotāka būs daļēja vai pilnīga nieres izoperēšana.
Svarīgi! Ārstēšana ar aukstumu datortomogrāfijas kontrolē ir saudzīgāka, droša un iedarbīga arī senioriem, kuriem blakusslimību dēļ vaļēja operācija ir ar augstāku risku.
- Pēdējās desmitgadēs vēža ārstēšanā izmantoja arī fokālu terapiju. Tas nozīmē, ka ārstēti tiek tikai slimie audi, bet veselie paliek neskarti. Audzējiem, kuru izmērs nepārsniedz 4 centimetrus, izoperējot tikai vēža audus, 10 gadu dzīvildze ir tāda pati kā tiem slimniekiem, kuriem tiek izņemta visa niere.
Veselās šūnas jācenšas saglabāt, jo nieres uztur organisma iekšējo vidi un nodrošina labu pašsajūtu.
- Ja audzējs ieperinājies nieres virspusē, vēzi smuki izgriež, un niere turpina funkcionēt. Problēmas sākas tad, ja vēzis izveidojies nieres vidienē, centrālajā daļā, kur līdzās ir asinsvadi, urīnizvadsistēma, nieres bļodiņa. Nierei piemīt augsts asiņošanas risks, tāpēc centrāli novietota audzēja gadījumā labāk veikt radikālu nefrektomiju: tiek atdalīta nieres artērija, vēna, urīnvads, un nieri izņem pavisam ārā. Parasti šī operācija notiek laparoskopiski, bez liela grieziena.
- Taču caur nierēm cirkulē visas asinis, un, ja viena no tām tiek izņemta, asinsvadu gultne ir mazāka nekā divām. Kā liecina pētījumi, salīdzinot ar tiem, kam ir abas nieres, vienas nieres īpašniekiem dzīves ilgums samazinās vidēji par 5–6 gadiem, un atlikusī niere jāsargā kā liesmiņa.
Tāpēc ārsta uzdevums ir mazināt iespēju, ka cilvēks paliek tikai ar vienu nieri.
Un te talkā nāk krioablācija, kas ļauj ārstēt vēzi tiem, kam jau ir tikai viena niere un otra zaudēta, piemēram, traumas vai audzēja dēļ. Vēzi sasaldē, un pārējie, veselie, audi tiek saglabāti un spēj arī funkcionēt.
Kā notiek krioablācija?
- Krioablācija notiek vispārējā anestēzijā. Invazīvais radiologs caur ādu nieres audzējā ievada vienu vai vairākas ablācijas zondes jeb, vienkārši sakot, adatas. Svarīgākais ir augsta precizitāte un adatu pozicionēšana, tāpēc procedūra notiek datortomogrāfijas kontrolē, lai netiktu skarti asinsvadi un neizraisītu asiņošanu.
- Vizualizācija ļauj ļoti rūpīgi plānot, kur un cik adatas jāievieto, lai mērķtiecīgi un kvalitatīvi piesaldētu visu audzēja masu. Vienam pietiks ar vienu, bet citam varbūt vajadzēs pat astoņas.
Jo lielāks audzējs, jo vairāk adatu.
Atšķirīgs var būt arī adatas resnums, bet pamatā tiek izmantots viens izmērs – 2,1 milimetrs diametrā. Katra adata nosedz noteiktu ovālu zonu, vidēji pusotru līdz divus centimetrus, un ir jāpanāk, lai ablācijas apļi savstarpēji pārklātos.
- Krioablācijai tiek izmantotas divas gāzes: audu sasaldēšanai argons, bet atkausēšanai – hēlijs. Ap adatām audzēja audos veidojas ledus bumba, kas izraisa gan tiešu, gan netiešu ļaundabīgo šūnu bojājumu gan caur dehidratācijas, gan caur audzēja šūnu proteīnu aukstuma denaturācijas procesu.
Jāpanāk, lai šādas no ablācijas zondes izejošas ledus bumbas pārklāj visu audzēju, izveidojot vienu lielu ledus bumbu,
kas aptver visu audzēja masu un drošības robežu aptuveni vienu centimetru apkārt.
- Lai saprastu, kā notiek iedarbība uz šūnām, var iztēloties, piemēram, trīslitru burku, kas tiek piepildīta ar ūdeni un izlikta ārā aukstumā. Sasalstot ūdens izplešas, un burka saplīst. Tieši tas pats notiek arī audzēja audos, jo temperatūra, kuru rada argons, ir tuvu mīnus 150 grādiem. Tā mēs panākam audzēja šūnu dehidratāciju un audzēja nekrozi jeb atmiršanu. Taču, lai adatas dabūtu ārā, audi ir jāatkausē, un to nodrošina hēlijs.
- Ar vēža atlieku jeb atmirušajiem audiem organisms pats tiek galā – tie sarētojas, uzsūcas. Par procedūru liecinās tikai mazs plāksterītis uz muguras, un mājās parasti var doties jau nākamajā vai aiznākamajā dienā.
Labāk saldēt vai griezt?
Neizdalot vietu, kur ieperinājies audzējs, krioablācijas gadījumā slimība atgriežas līdz 8 procentiem gadījumu. Pie ķirurģiskas operācijas tas ir mazāks, 3–5 procenti.
Tāpēc nieres ķirurģiska operācija joprojām ir un paliek zelta standarts.
Tās laikā iegūst reālas, dzīvas vēža šūnas un ar mikroskopu var izpētīt, kāda ir audzēja agresivitātes pakāpe. Rezultātā tiek noteikta pacienta prognoze un tas, cik bieži nepieciešama kontrole.
Piemēram, ja pacientam ar krioablāciju ir iznīcināta onkocitoma, kas būtībā ir labdabīgs veidojums, tad kā zināt, pēc kāda principa pacientu vērot? Visticamāk, tas notiks, vadoties pēc pieņēmuma, ka audzējs ir bijis ļaundabīgs, bet patiesībā cilvēkam varbūt nemaz nevajag datortomogrāfiju ik pēc pusgada.
Te gan loģisks būtu jautājums – vai tad pirms nieres ārstēšanas netiek paņemts audu paraugs, lai pārliecinātos, kas tas par veidojumu?!
Jā, to dara vai nu pirms operācijas, vai apvieno ar operāciju, jo pastāv risks nepaņemt īsto maliņu vai drusciņ to sabojāt. Ir arī kāds procents, kad biopsijas rezultāti var būt viltus pozitīvi vai viltus negatīvi. Izņemot ārā audzēju, audus var kārtīgi izpētīt. Līdz ar to – katrai metodei ir savas priekšrocības un trūkumi. Toties ir lielākas iespējas izvēlēties pacientam labāko metodi.
Kādas komplikācijas var rasties?
Audzēji, kas ir lokalizēti nieres centrā, vienmēr piegulst artērijām, vēnām un urīna izvades sistēmai. Lai arī niecīgs, tomēr pastāv risks, ka kaut kas tiks aizķerts. Sarežģījumi, kas prasītu tūlītēju vaļēju operāciju, ir masīva asiņošana. Bet, ja tā tiešām gadītos, urologi cilvēku izglābs.
