Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Robeža – pieci gadi
Līdz apmēram divu gadu vecumam gultu naktī piečurā daudzi bērni, un tas nav nekas ārkārtējs. Uroloģe Natālija Bozotova stāsta, ka nereti vecāki pie viņas atved trīs un četrus gadus vecus bērnus, jo uztraucas par slapināšanu gultā, taču arī šajā vecumā satraukumam īsti nav pamata: «Ja trīs četrus gadus vecs bērns piečurā gultu tikai naktī, parasti var gaidīt līdz pieciem gadiem, sekojot, lai bērns pietiekami daudz dzer ūdeni un regulāri čurā. Bet, ja trīs četru gadu vecs bērns biksēs čurā arī dienā, iespējams, urīna izvadīšanas funkcija nav īsti noregulēta, iespējams, vajadzīgi papildu izmeklējumi un varbūt bērnam jau īpaši jāpalīdz mācīties čurāt un iet uz podiņa.»
Par enurēzi, ko var ārstēt (protams, ja vecāki un bērns to vēlas!), uzskata to, ja bērns čurā gultā arī piecarpus, pat sešu gadu vecumā vismaz divas reizes nedēļā vismaz trīs mēnešu ilgumā.
Vairumam bērnu sastopama primārā enurēze – tā ir slapināšana gultā naktī, miega laikā, varbūt arī dienā, un tā nav saistīta ar nieru, urīnceļu vai kādu citu saslimšanu.
Tas nozīmē, ka bērns čurā gultā, jo viņa organisma attīstība noris lēnāk vai viņa iekšējie orgāni un orgānu sistēmas – urīnizvadsistēma, hormonālā un limbiskā sistēma, kas atbildīgi par urīna saturēšanu, vēl tikai mācās savstarpēji strādāt. Otrai daļai mazo gultā čurātāju ir sekundārā enurēze, kuras pamatā ir kāda nieru, urīnpūšļa, urīnceļu vai citu orgānu slimība, neiroloģisks traucējums vai attīstības anomālija. Šādā gadījumā, ārstējot pamata slimību, mazinās arī čurāšana gultā. Tāpēc, ja bērns virs piecu gadu vecuma čurā gultā, vispirms ieteicams veikt nepieciešamos izmeklējumus un pārbaudīt bērna veselību. Tāpat vērts atcerēties ģimenes vēsturi – ja mammai vai tētim bērnībā bijušas līdzīgas problēmas, iespējams, bērns to mantojis no vecākiem, un tad pastāv lielāka iespēja, ka čurāšana pāries pati no sevis.
Mazāk emociju
Bieži uzskata, ka čurāšanai gultā ir emocionāls un psiholoģisks iemesls, taču abas aptaujātās ekspertes ir vienisprātis, ka slapināšana gultā parasti ir kompleksa problēma.
Kā skaidro psihoterapeite Ieva Bite, pierādīts, ka enurēzes gadījumos bioloģijai ir lielāka nozīme nekā audzināšanai un psiholoģiskajiem faktoriem, kam, protams, arī ir nozīme.
«Slapināšana gultā var būt saistīta ar hormona vazopresīna nepietiekamu izdalīšanos, kā dēļ organisms nesaprot, ka jāčurā dienā, bet naktī – jāguļ. Ja hormons pietiekami neizdalās un bērns nejūt, ka viņam naktī vajag čurāt, nav nozīmes psiholoģijai un bērnības traumām. Protams, stress un emocionālie faktori čurāšanu ietekmē, taču ir kļūda tajā vainot ģimeni un pārāk uzsvērt psiholoģiskos iemeslus. Daļa cilvēku iedomājas – ja mājās regulāri notiek strīdi, tātad tas ir iemesls, kāpēc bērns čurā gultā. Nu nē, tas nav tik vienkārši! Ir triviāli teikt: strādāsim ar ģimeni, un bērns vairs nečurās gultā, jo daudziem tiešām ir fizioloģiskas problēmas. Ja bērns ir izmeklēts un to nav, svarīgi saprast, vai čurāšana gultā sākusies pēkšņi, pēc tam, kad viņš jau vairs neslapināja gultā, vai viņš to darījis vienmēr. Ja tas sācies pēkšņi un tam ir redzams iemesls, piemēram, ģimenē ienācis vēl viens bērns, vecāki šķiras, bērns sāk iet bērnudārzā, var teikt, ka čurāšana atsākusies psiholoģisku iemeslu dēļ. Taču, ja bērns gultā čurājis visu laiku, stresa faktorus var nemeklēt. Lai gan pētījumi to nepierāda, tomēr praksē ar šīm ģimenēm var redzēt divas lietas: gultā čurājošo bērnu vecāki mēdz būt pārāk atļaujoši vai pārāk kritizējoši un ļoti dusmīgi. Ne tikai saistībā ar čurāšanu, bet dzīvē kopumā,» stāsta Ieva Bite.
Divos grāvjos
Ja vecāki ir pārāk aprūpējoši un pārāk daudz bērnam atļauj, viņš par neiešanu uz tualeti nejūt negatīvas sekas. Ja mamma vienkārši paklāj zem palaga plēvīti vai līdz nez cik gadiem liek autiņbiksītes, bērns neiemācās sajust, ka viņam vajag uz tualeti, neiemācās robežas un viņam arī nav motivācijas nečurāt gultā. Līdz ar to vecāki nepalīdz bērnam mazināt šo problēmu, bet to uztur.
Otra galējība ir kauninošie un kritizējošie vecāki – lai gan viņi parasti kritizē bērnu ar mērķi veicināt viņa attīstību, realitātē viņi iemāca bērnam, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā un ka viņš ir slikts. Tad bērnam nav iekšēju resursu kaut ko mainīt, jo viņš jau zina, ka ir slikts un čurā gultā, un tas turpinās, lai gan viņš pats ir nelaimīgs, sevišķi augot lielāks. «Pārmērīga spriedze vai iekšējā negatīvā pārliecība, ka kaut kas nav kārtībā, var čurāšanas problēmu tikai nostiprināt. Ja bērnu par piečurāto gultu nemitīgi kaunina, varbūtība, ka viņš turpinās to darīt, tikai pieaug, jo viņā izveidojas pārliecība, ka viņš nav labs. Bieži bērns čurāšanas dēļ tiek padarīts par slimu, šī pārliecība tiek uzturēta un nostiprināta, un tiek uzlikts tāds kā zīmogs gan bērnam, gan visai ģimenei. Taču noteikti vēlos uzsvērt – lai gan vecāki var uzturēt čurāšanas problēmu, viņi nav vainīgi pie tā, ka bērns čurā gultā! Daudziem vecākiem par slapināšanu gultā ir kauns, taču jāsaprot, ka šo problēmu nevar tik vienkārši pārtraukt arī tad, ja vecāki kļūtu pilnīgi ideāli, jo tai pamatā lielākoties ir bioloģiski iemesli.»
Galvenais – palīdzēt!
Optimālā rīcība – ne kaunināt un rāt bērnu, ne izlikties, ka nekas nav noticis, bet palīdzēt viņam! Ieva Bite uzskata, ka pirmkārt, svarīgi mācīt iet bērnam uz tualeti neatkarīgi no tā, cik viņš ir vecs, un nelikt autiņbiksītes līdz piecu gadu vecumam. Otrkārt, veicināt, lai viņš pats uzņemas atbildību par savu rīcību. Tāpat jāsaprot, kāpēc bērns čurā gultā un vai viņam no tā ir kādi ieguvumi – visbiežāk tā ir pozitīva vai negatīva uzmanība. Ja ir, vispirms jānoņem šie ieguvumi un jāpiedāvā tos iegūt citos veidos. Taču būtiskākais ir mēģināt ievērot neitrālu attieksmi: ok, tas notika, un bērns pats vai kopā ar vecāku aiznes slapjo paladziņu uz veļas mašīnu, vai palīdz to mazgāt. Ja bērns iesaistās šajā procesā – tas ir ārstējoši, tās ir dabīgas negatīvas sekas par problemātisko uzvedību. Savukārt par to, ka viņš aizgājis uz tualeti, mazo var apbalvot, piemēram, ieviest sauso nakšu kalendāru, kurā atzīmē naktis, kuras bērns izgulējis sausas. Var līmēt uzlīmes un pēc sakrātām piecām uzdāvināt kādu dāvaniņu. Tāpat vienmēr var iedot kādu našķīti, ja bērns pačurājis podā.
Rīcības plāns, ja bērns čurā gultā
*Vispirms bērnu izmeklē medicīniski, lai pārliecinātos, ka viņam nav urīnceļu, nieru vai citu slimību. Ja bērnam ir kāda slimība, ārstē to; ja nav, ārstēšana ir kompleksa – gan fizioloģiska, gan psiholoģiska.
*Pretēji iedomām, ka bērnam varbūt vajadzētu dzert mazāk, viņam jādzer daudz, tikai lielākā daļa jeb divas trešdaļas šķidruma jāizdzer dienas pirmajā pusē, līdz pulksten 15. Vislabāk dzert ūdeni, urologi ir kategoriski pret gāzētu minerālūdeni, krāsainiem dzērieniem, paku sulām. Tāpat ieteicams uzmanīgi lietot piena produktus, sevišķi pēc sešiem vakarā, jo piens ir urīndzenošs produkts. Divas stundas pirms miega bērnam nevajadzētu dzert vispār.
*Jāveic urīnpūšļa treniņš. Proti, krājot tajā urīnu, urīnpūslis izstiepjas un kļūst ietilpīgāks. Bieži vien problēma nav tā, ka bērns dzer pārāk daudz, bet tas, ka viņš dzer pārāk maz – līdz ar to arī urīnpūslis netrenējas. Tāpēc bērnam dod daudz dzert šķidruma un mudina ik pēc stundas iet uz poda. Šo treniņu var veikt arī naktī (modinot bērnu ik pēc stundas), var rakstīt dienasgrāmatu, kurā atzīmē, cik daudz bērns izdzer un kuros brīžos, kad čurā un cik daudz.
*Uz poda – ik pēc divām stundām! Ja bērnam ir slapināšanas problēmas, jāseko, lai viņš ik pēc divām stundām aizietu uz tualeti. Ja ievieš konkrētu režīmu un ievēro stundu intervālu, starp urīnpūsli un galvas smadzenēm izveidojas saitīte, kas ar laiku kļūst automātiska, līdz ar to signāls nostrādā automātiski, pozitīvā gadījumā – arī naktī.
*Internetā (piemēram, ebay.de, amazon.com u.c.) nopērkami signālzvaniņi – biksītēs iestiprināmi elektrodiņi, kas pie pirmās biksēs ieskrējušās urīna pilītes sāk pīkstēt un pamodina bērnu. Speciālisti gan atzīst, ka bieži šo zvaniņu dzird visi pārējie, bet ne bērns, jo gultā čurātāji bieži guļ dziļā miegā. Zvaniņa izmantošana var dot labu rezultātu, bet prasa vismaz pusgadu gadu ilgu darbu.
*Var lietot speciālu medikamentu, taču to ārsti izraksta tikai tiem bērniem un vecākiem, kam ir motivācija un vēlme ārstēties. Zāles, ko izraksta primāras enurēzes gadījumā, mazina urīna tilpumu naktī – urīns paliek koncentrētāks un atbilst urīnpūšļa tilpumam, līdz ar to nav vajadzības iet uz tualeti. Ārstēšanas kurss ir trīs mēneši, medikamentu 100% kompensē valsts.
*Psiholoģiski piemērotākā čurāšanas problēmu risināšanai ir kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas uzvedības terapija, kas vispirms izvērtē situāciju, nosaka, kur ir problēma, un fokusējas uz lietām, ko iespējams mainīt. Ar uzvedības terapiju mēģina ietekmēt, lai bērna urīnpūšļa apjoms kļūtu lielāks un lai bērns labāk iemācās kontrolēt slēdzējmuskuli. Nereti bērns ir pārāk sasprindzis, izčurā tikai mazliet, līdz ar to viņam māca arī relaksēties, jo sasprindzināšanās un relaksācija iet roku rokā.
*Ja primārie slapināšanas iemesli ir psiholoģiski, ieteicams bērnam palīdzēt kaut kādā veidā traumatisko pieredzi izstāstīt. Šajā gadījumā var noderēt spēļu, smilšu vai ģimenes terapija.
