Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mēnešiem ilga neskaidrība
Ainis Dzalbs, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidentes vietnieks, ģimenes ārsts Staļģenē:
«Medikamentu trūkums ir problēma jau vairākus mēnešus, un ģimenes ārstu ieskatā situācija ir kritiska. Mēnešiem ilgi nav skaidrs, kā ārstēt hroniskus slimniekus, kas rada palielinātu risku, ka viņiem būs jāārstējas slimnīcā.
Tagad gandrīz katrs trešais pacients atgriežas ģimenes ārsta praksē ar recepti vai zvana un stāsta, ka zāles aptiekā nevar nopirkt.
Ne visus medikamentus iespējams līdzvērtīgi aizvietot, piemēram, kompensējamo zāļu sarakstā iekļauto antiaritmisko līdzekli amiodaronu, kas nepieciešams dzīvībai bīstamu aritmiju profilaksei un ārstēšanai.
Šodien kāda paciente bija izmeklējusies šīs zāles pa Jelgavu, apzvanījusi Rīgas aptiekas un visbeidzot medikamentu atradusi aptiekā Bauskā, bet tas nav kompensējams un tam vajadzīga papīra recepte. Praktiski veidojas medicīnas tūrisms, lai dabūtu konkrēto medikamentu. Uz mēnesi vai diviem dabūsim, bet ko darīsim tālāk?
Sarunās ar valsts institūciju pārstāvjiem neesam saņēmuši atbildi uz jautājumu, kad zāles būs pieejamas.
Ne vienmēr ir nopērkami inhalatori astmas slimniekiem. Nav vienkārši tos mainīt, jo katra inhalatora lietošanai pacients ir jāapmāca. Nevar izrakstīt ierīci, ko pacients neprot lietot. Turklāt katrai slimības formai un stadijai ir savs optimālais inhalators. Ir pacienti, kuriem esam mainījuši terapiju un kas vajadzības gadījumā lieto sīrupu – tas nav saskaņā ar vadlīnijām, bet ir kā papildu opcija. Daļa ir nopirkuši nebulaizerus un kā mazi bērni elpo dūmiņus, lai gan pēc vecuma būtu jālieto gāzveida inhalatori.
Nav pieejamas arī noteiktas devas, tāpēc jāizmanto tādas, ko var dabūt, – lielākas vai mazākas nekā nepieciešams.
Tā kā trūkst antibiotiku sīrupu, pavisam maziem bērniņiem jāizvēlas tabletes, jāmāk tās sadalīt un sadrupināt atbilstošā devā. Jāsagatavo tā, lai bērnam garšotu un viņš varētu zāles norīt. Īsti nav, ar ko aizstāt klaritromicīna sīrupu, kas paredzēts atipisku pneimoniju un mikoplazmu izraisītu bronhītu ārstēšanai – šeit standarta antibiotikas neder. Sīrupus var pagatavot aptiekās, bet tādu aptieku Latvijā ir maz. Turklāt tad zāles izmaksās dārgi un tās nebūs valsts kompensētas.
Vēl viena problēma – ja medikamentu lieltirgotavā ir maz, tie tiek novirzīti tikai aptieku ķēdēm, ar kurām lieltirgotavai ir visciešākā sadarbība.
Piemēram, asins šķidrinātājs Lixiana, kas īpaši piemērots senioriem, bieži ir tikai kādas noteiktas aptieku ķēdes aptiekās, un ikviena aptieka to nevar pasūtīt.
Mums Staļģenē ir tikai viena aptieka, un, satiekoties ar farmaceiti, vienmēr apmaināmies ar informāciju. Ģimenes ārstiem nav iespējams katru dienu izsekot līdzi visām izmaiņām Zāļu reģistrā, jo ārstējam visplašākā spektra slimniekus no bērniem līdz veciem cilvēkiem un hroniskiem slimniekiem.
Ja pacientam zāles palikušas divām nedēļām, nezinām, vai tās būs nopērkamas vai tomēr terapiju mainīt, un tas rada stresu.
Iespējams, pacientam atkal būs jāpierakstās pie speciālista, piemēram, pie reimatologa, jo ir dažas terapijas, ko ģimenes ārsts pats nedrīkst nomainīt.»
Mēģinām pielāgoties
Alise Nicmane-Aišpure, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente, ģimenes ārste Rīgā:
«Periodisks medikamentu trūkums sākās jau pēc kovida uzliesmojuma. Vispirms trūka antibiotiku, tad diabēta ārstēšanai nepieciešamo medikamentu, bet pēdējo četru mēnešu laikā visakūtāk izjūtam reimatoloģijā nepieciešamo medikamentu, piemēram, sulfasalazīna, deficītu.
Tagad ir parādījies nereģistrēts medikaments, kas iekļauts arī kompensējamo zāļu sarakstā, bet tas jāizraksta ar papīra recepti.
Medikamenta iegāde jāplāno mēnesi vai divus mēnešus iepriekš, jo to nevar dabūt uzreiz, bet – šīs zāles jālieto regulāri, lai hroniskā slimība nesaasinātos. Zinu, ka tāpēc daudzi pēc šī medikamenta brauc uz Igauniju. Pēc tam nāca ziņa, ka no kompensējamo zāļu saraksta izslēgts metotreksāts 5 mg devā, un tagad pacienti medī palikušos preparātus pa aptiekām visā Latvijā.
Otra ļoti problemātiska grupa ir astmas zāles, it sevišķi bērniem.
Jau kopš rudens ir augsta saslimstība ar vīrusu un bakteriālajām infekcijām, kas saasina astmu, tāpēc lāpīšanās reizēm ir ārkārtīgi izaicinoša. Grūti pieejami ir gan ātrās palīdzības inhalatori, gan hormonu un kombinētie. Ja nav pieejami kompensējamie medikamenti, mēģinām pielāgot citu, kas būtu vistuvākais tam, kurš pacientam nepieciešams, bet diemžēl ne vienmēr tas iespējams. Ja stāvoklis izteikti saasinās, atliek doties uz slimnīcu.
Grūti pieejams ir klaritromicīns gan suspensijas, gan tablešu formā. Alternatīvas ir ļoti ierobežotas.
Bērnam var izrakstīt izgatavojamu suspensiju, taču antibiotikas visbiežāk jālieto uzreiz, un, kamēr zāles pagatavo, paiet pāris dienas.
Nav pieejami arī daudzi cukura diabēta medikamenti. Cenšamies pielāgoties, atrast tuvākos līdzīgos medikamentus ar citām devām un apmācīt pacientus, kā aprēķināt nepieciešamo devu, kas prasa papildu pieņemšanas laiku. Ja nespēsim to visu salāgot, slimība var kļūt sarežģītāka un vairs nebūt ambulatori ārstējama.
Problemātiska ir arī antikoagulantu piemeklēšana mirdzaritmijas slimniekiem, lai neveidotos trombi, kas var nokļūt smadzenēs, izraisot insultu.
Jāmēģina atrast alternatīvas un jāpārrēķina devas cilvēkiem ar nieru darbības traucējumiem.
Nacionālais veselības dienests mums atsūta sarakstu, kuri medikamenti no kompensējamo zāļu saraksta tiek izslēgti, bet tur ne vienmēr ir minēts, ar ko tos aizstāt.»
