Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Skaidro Dr. Ineta Grīsle
- Pneimonoloģe un alergoloģe, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Tuberkulozes un plaušu slimības centra Diferenciāldiagnostikas nodaļas vadītāja.
- Latvijas Tuberkulozes un plaušu slimību ārstu asociācijas un Latvijas Alergologu asociācijas valdes locekle.
Jā, tā patiešām notiek – bronhiālā astma, kas ir biežākā hroniskā plaušu slimība pasaulē, var sākties jebkurā vecumā, tātad ne tikai bērnībā, bet arī pieaugušām meitenēm, pusmūžā un vēlāk. Tieši vīrusi šajā ziņā ir visgrēcīgākie – infekcijas rezultātā elpceļos notiek izmaiņas, kas veicina astmas attīstību. Rodas specifisks elpceļu iekaisums, bronhi sašaurinās, pastiprināti veidojas gļotas, tādēļ plaušās vairs nevar nonākt pietiekami daudz gaisa.
Lūk, pieci svarīgi jautājumi un atbildes par astmu jau nobriedušā vecumā!
1. Kāpēc tā notiek?
Visbiežāk pie vainas ir vairāki faktori un to mijiedarbība, bet ļoti liela loma ir iedzimtībai, jo nav jau gluži tā, ka astma būtu novecošanas izraisīta kaite. Un, protams, ne katrai, kura slimo ar elpceļu infekcijām, attīstīsies astma.
Tev ir astma? Tad regulāra fiziskā slodze ir pat ieteicama, jo veicina bronhu attīrīšanos no krēpām un mazina iekaisumu.
Bet, ja astma vai alerģija ir kādam no taviem tuvākajiem asinsradiniekiem, ņem vērā, ka arī tavs risks ir ļoti augsts. Vairāk pētīta ir tieši atopija. Proti, organisma ģenētiska nosliece izstrādāt antivielas pret nekaitīgām vielām, piemēram, pret putekļiem un ziedputekšņiem, izraisot alerģisku reakciju.
Taču arī bez atopijas pieaugušām meitenēm astmas attīstību var veicināt vides faktori – darbs un hobiji, kas saistīti ar dažādu veidu putekļiem un ķimikāliju izmantošanu. Piemēram, tu nodarbojies ar šūšanu (uz vīriešiem vairāk attiecas galdniecība, celtniecība, metālapstrāde). Tomēr, salīdzinot ar astmu, kas atklāta bērnībā, pieaugušajiem vairāk dominē nealerģiska slimības forma, un astmas parādīšanās pēc pārslimotas elpceļu infekcijas nav retums. Tikai pašām dažkārt grūti savā prātā to pieņemt, jo astma parasti tomēr asociējas ar alerģiju.
Savulaik gripas epidēmiju laikā mēs, plaušu ārsti, bieži redzējām, ka astma veidojas tiem, kam iepriekš nav bijis nekādu elpceļu problēmu. Tagad astma rodas arī pēc pārslimota kovida, bet tikpat labi slimību var izraisīt citi elpceļu vīrusi. Šādai nealerģiskai astmai ir smagāka klīniskā gaita, turklāt pusmūžā bieži ir jau kāda blakus kaite, tāpēc astma grūtāk padodas ārstēšanai. Biežāk slimo sievietes, jo mēs, dāmas, esam pakļautas būtiskām hormonālām izmaiņām gan auglīgā vecumā, gan grūtniecības laikā, gan menopauzē.
Vēl jāņem vērā, ka ir uzlabojusies diagnostika, un, iztaujājot kundzes, kam pusmūžā pēkšņi parādījusies astma, atklājas, ka patiesībā tā ir bijusi jau bērnībā, tikai tolaik diagnosticēta un ārstēta kā hronisks bronhīts vai garais klepus. Astmai ir raksturīgi, ka pusaudža gados tās izpausmes mēdz pazust – daļai pavisam, bet daļai vēlāk tomēr atgriežas.
Protams, svarīgs ir arī vecu vecais stāsts par dzīvesveidu! Liekais svars fizioloģiski samazina plaušu spēju normāli darboties, bet aptaukošanās ir jau būtisks astmas riska faktors. Arī smēķēšana. Lai gan nav pierādīts, ka tā tiešā veidā izraisa astmu, tomēr nenoliedzami veicina smagāku astmas gaitu un sliktāku prognozi. Tāpēc astma un dūma vilkšana, arī modīgā veipošana ir absolūti nesavienojamas lietas! Tas attiecas arī uz pasīvo smēķēšanu.
2. Esmu dzirdējusi, ka astma mēdz maskēties. Kā?
Dāmām gados nereti rodas grūtības ar astmas diagnozes apstiprināšanu, jo daži simptomi, piemēram, elpas trūkums un aizdusa, ir raksturīgi arī sirdskaitei. Taisnību sakot, tas ir tipiski: vispirms kundze dodas pie kardiologa un tikai pēc tam pie plaušu ārsta. Protams, ja jau ir kāda sirds un asinsvadu kaite, astma tās simptomus saasina.
Vēl mēs, ārsti, redzam pacientes, kurām ir mazkustīgs dzīvesveids, un, ja nav klasisko lēkmju naktī vai agri no rīta, viņas ilgstoši pat nenojauš, ka slimo ar astmu. Jā, šad tad uznāk klepus, šad tad krūtīs spiež vai pietrūkst elpas, bet tā vietā, lai dotos pie daktera, kundze vēl vairāk cenšas izvairīties no kustēšanās, lai neprovocētu simptomus. Un pie ārsta nonāk tikai tad, kad ir pielipis kāds elpceļu vīruss, kas saasinājis astmas izpausmes, lai gan signāli par to liecinājuši jau vairākus mēnešus.
Astma ļoti bieži iet roku rokā ar kuņģa skābes atviļņa slimību, un te ir līdzīgi kā ar vistu un olu – līdz galam nav izdevies izpētīt, kas ir pirmais: astma izraisa atvilni vai atvilnis astmu. Viens gan ir pilnīgi skaidrs: ja atvilni neārstē, astmu ir ļoti grūti kontrolēt. Arī šajā gadījumā simptomi var būt līdzīgi – klepus, sāpes krūtīs.
Tāpat novērota astmas attīstības saistība ar hroniskām deguna slimībām, piemēram, iesnām, blakusdobumu iekaisumu. Ja pastāvīgi ir iesnas, iekaisums iet dziļāk elpceļos un pievienojas bronhu problēmas, kas var veicināt astmai raksturīgā iekaisuma veidošanos. Nopietna uzmanība jāpievērš arī deguna polipiem – mīkstiem, nesāpīgiem izaugumiem deguna iekšpusē, kas var veidoties hroniska iekaisuma rezultātā. Polipi mēdz liecināt par iespējamu smagu astmas gaitu. Normāli degunam ir jābūt brīvam!
3. Kā pārbaudīt, vai nav astma?
Parasti astmu pieaugušo vecumā atklājam pēc tam, kad cilvēks izslimojis kādu elpceļu vīrusu un netiek galā ar klepu, kam var pievienoties svelpjoši un čīkstoši trokšņi, smaguma sajūta krūtīs un elpas trūkums. Astmas izpausmes un to biežums var atšķirties, tāpēc mēdz teikt, ka katram pacientam ir sava astma. Vieniem lielākas raizes sagādā sēkšana, citiem – klepus, bet pilnīgi noteikti nevajag divus vai trīs mēnešus pēc elpceļu infekcijas gaidīt, kad simptomi beigsies paši no sevis. Arī tad, ja tie nepāriet mēneša laikā, jādodas pie ārsta!
Galvenais izmeklējums ir spirogrāfija ar bronhu dilatācijas jeb paplašināšanas testu.
Ar elpošanas pārbaudi tiek noteikts plaušu tilpums un izvērtēta elpceļu caurlaidība – astmas gadījumā tie ir sašaurinājušies.
Tad tiek ieelpotas zāles, kas paplašina bronhus, un pēc tam elpas mērījumus atkārto. Mēdz gadīties, ka astmai raksturīgie simptomi ir, bet spirometrijā nekas slikts neparādās. Tādā gadījumā ārsts nozīmēs bronhu reaktivitātes testu, kas ļauj atklāt astmai raksturīgo bronhu gļotādas jutīgumu.
Astmu var iedalīt arī pēc patoloģijas, proti, kāda veida baltās asinšūnas – eozinofilie vai neitrofilie leikocīti – piedalās iekaisumā.
Eozinofilie leikocīti ir galvenās alerģiskā iekaisuma šūnas, un normāli to daudzumam nevajadzētu būt paaugstinātam. To var pārbaudīt ar parastām analīzēm, nosakot pilnu asinsainu ar leikocītu formulu un iekaisuma marķieri C reaktīvo olbaltumu. Liels eozinofilo leikocītu skaits liecina par smagu astmu, kuras ārstēšanai var būt par maz ar pamatterapiju – inhalējamiem kortikosteroīdiem jeb ieelpojamiem hormoniem. Šajā gadījumā, iespējams, būs jālieto arī jaunās paaudzes bioloģiskie medikamenti. Tie ir dārgi, bet, ja cilvēks ar smagu eozinofilu astmu divus gadus ir apzinīgi lietojis standartzāles un tās nav līdzējušas, ar ārstu konsīlija lēmumu valsts kompensē bioloģiskos medikamentus.
Otra iekaisuma šūnu grupa ir neitrofilie leikocīti, kas vairāk dominē smēķētājiem un biežāk parādās tad, ja ir bijusi bakteriāla elpceļu infekcija. Šiem pacientiem standartterapiju kombinējam ar bronhu paplašinātājiem un, ja vajag, nozīmējam arī antibiotikas. Bet tad, ja slimībai ir smaga gaita, ārstēšanas iespējas diemžēl ir ierobežotas.
Labā ziņa! Kopumā smaga astma ir tikai 5–10 procentiem pacientu – pārējiem tā ir viegla vai vidēji smaga. Ko tas nozīmē? Par smagu astmu mēs saucam tādu, kad, neraugoties uz ārstēšanu, saglabājas vairāki simptomi. Vidēji smagas astmas izpausmes cilvēks piedzīvo ikdienā, bet ar regulāru ārstēšanu tās var būtiski samazināt. Savukārt vieglas jeb epizodiskas astmas gadījumā simptomus izjūt tikai dažas dienas nedēļā vai mēnesī. Tomēr jāpatur prātā būtisks aspekts: ja tev ir atklāta astma, nepietiek ar zālēm – jātiek vaļā arī no riska faktoriem, pretējā gadījumā vari necerēt uz labu ārstēšanas rezultātu. Astmas atklāšanu un ārstēšanu apgrūtina arī blakus kaites.
4. Vai tagad visu atlikušo dzīvi ikdienā būs jālieto zāles?
Kā kurai, ļoti individuāli. Uzsākot ārstēšanu, parasti iesakām parakstītās zāles lietot trīs mēnešus un pēc tam piezvanīt ārstam vai nākt uz kontroli, lai lemtu par tālāko stratēģiju. Var būt dažādi zāļu lietošanas režīmi. Jauniem cilvēkiem iesaka lietot zāles regulāri un pēc vajadzības, vēlāk lietojot tikai pēc vajadzības. Vecākiem cilvēkiem tomēr ir vajadzīga regularitāte. Ja lieto inhalatoru un apzinīgi, nevis tikai šad un tad, astma var nelikt par sevi zināt pat gadiem ilgi.
5. Vai astmas dēļ vairs nedrīkstu aktīvi sportot?
Ak, cik populārs mīts! «Kājas tam aug» no simptomu saasināšanās pie fiziskas slodzes tad, ja astma netiek ārstēta un kontrolēta. Baidīties nevajag – gluži otrādi, fiziskās aktivitātes cilvēkam ar astmu ir pat ļoti ieteicamas, jo regulāra slodze veicina bronhu attīrīšanos no krēpām un stimulē pareizu virsnieru darbību. Savukārt virsnieres cita starpā ražo hormonu prednizolonu, kas dabīgā veidā palīdz mazināt astmas iekaisumu.
Tātad galvenais priekšnoteikums sportošanai – astmai jābūt ārstētai, citādi pie fiziskas slodzes tiešām kļūs sliktāk. Un, ja regulāri ir slikti, jālieto prednizolons tabletēs vai injekcijās. Atšķirībā no inhalējamām devām, tam gan ir nejaukas blaknes, piemēram, kauli kļūst trausli, veidojas osteoporoze, pieaug svars, paaugstinās asinsspiediens. Ja hormons tiek pasniegts kā uz paplātes, virsnieres sāk slinkot un pašas vairs necenšas palīdzēt organismam.
Ieteicamie sporta veidi ir riteņbraukšana (jo ķermeņa augšdaļa ir fiksētā stāvoklī), peldēšana, nūjošana un patiesībā jebkas, kas patīk un sagādā prieku. Galvenais – pirms tam iesildies! Ja baidies, ka fiziskās aktivitātes izraisīs elpas trūkumu, profilaktiski vari ieelpot bronhu paplašinātāju.
Ko par to saka cita ārste?
«Vingrošana neaizstāj astmas zāļu lietošanu!»
Dr. med. Madara Tirzīte, pneimonoloģe Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā «Gaiļezers» un Rīgas Stradiņa universitātes docētāja:
«Viena vai divas augšējo elpceļu vīrusu infekcijas gadā ir norma – ja vien nenorit smagi un atveseļošanās neieilgst. Bet, slimojot biežāk, gan būtu jāpārbauda, vai pie vainas tomēr nav nediagnosticēta astma vai kāda cita elpceļu kaite.
Jāizmeklējas arī tad, ja ar akūtu elpceļu infekciju slimo vienreiz gadā, bet simptomi saglabājas vēl 2–3 mēnešus pēc tam.
Bronhiālā astma ir diagnoze uz mūžu, bet – labā ziņa – slimības norise ir mainīga. Ir labie laiki, kad slimība par sevi neliek mainīt, un ir periodi, kad astmas izpausmes reāli traucē. Neatkarīgi no astmas izraisītāja ārstēšanas pamats ir inhalējamie kortikosteroīdi, kam, atkarībā no vajadzības, var pievienot arī citus medikamentus, piemēram, ilgstošas iedarbības bronhu paplašinātājus, leikotriēnu receptoru antagonistus, kas bloķē vielas, kuras plaušās izraisa elpceļu sašaurināšanos un tūsku, vai bioloģiskos medikamentus.
Inhalējamie glikokortikosterīdi strādā ilgtermiņā, un izmaiņas parādās lēnām, nedēļu un mēnešu laikā. Tāpēc, lai panāktu ārstniecisku efektu, zāles jālieto patiešām regulāri, nevis tikai tad, kad parādās astmas pazīmes vai kad atceries. Turklāt būtiski ir ne tikai elpot zāles ārsta noteiktajās devās, bet arī iemācīties lietot inhalatoru tehniski pareizi. To iespējams apgūt ne vien pie ārsta, bet arī astmas pacientu apmācības kabinetos, piemēram, Austrumu slimnīcā, Ventspils, Daugavpils, Liepājas slimnīcās un citās iestādēs.
Diemžēl pacientu līdzestība ne vienmēr ir pietiekama. Ja tiek aizmirsta vairāk nekā piektā daļa zāļu devu, mēs, ārsti, uzskatām, ka pacients neārstējas vispār. Līdzīgi notiek tad, ja nenovērš riska faktorus – ja ir izrakstīts inhalators, bet tu turpināsi smēķēt, laba rezultāta nebūs.
Vēl no pacientēm dzirdu, ka viņas baidās no zāļu blaknēm un mēģina ārstēt astmu ar dabīgām metodēm, piemēram, vingrojot. Vingrošana ir laba un vajadzīga, bet tā nekādā ziņā neaizstāj zāļu lietošanu! Tāpat nevajag censties mazināt astmas simptomus, uz savu galvu dzerot kaut kad agrāk izrakstītas, bet neizlietotas antibiotikas. Astmas iekaisums atšķiras no bakteriāla vai citu veidu iekaisumiem, un antibiotikas nelīdzēs.»
