Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Reizēm bērns pārdzīvo, ka ārsts ir slikts, jo sāpina viņu.
«Tā daktere gan ir slikta!» ar skatienu pavadot medmāsu slimnīcas gaitenī, saka mana piecgadīgā meita.
«Kāpēc tu tā domā?» izbrīnīta vaicāju.
«Viņa vakar man darīja pāri! Man tik ļoti sāpēja! Es pie tās sliktās tantes vairāk neiešu, nekad neiešu!» meitēns sāk raudāt.
Tā sākās viena no mūsu sarunām par to, ka ārsti nav slikti, kaut reizēm viņiem nākas rīkoties tā, ka bērnam sāp.
Pirms doties pie ārsta
Nemānīt bērnu. Ja ar bērnu jāiet pie ārsta un zināms, ka tiks veiktas sāpīgas vai nepatīkamas procedūras, svarīgi ir mazajam nemelot. Bieži vien pirms vizītes vecāki mazdūšīgi sola: «Dakteris tikai apskatīsies, tev nemaz nesāpēs!» Ja tā nenotiek, nākamreiz bērns mammas vai tēta apgalvojumiem neticēs. Kaut arī negribas mazo satraukt un izraisīt viņa asaras, prātīgāk ir paskaidrot: «Zini, tev mazliet sāpēs, taču tu drīksti raudāt!» Tas mazulim ļaus just, ka vecāki saprot, kā viņš jūtas, ka ir veids, kā viņš drīkst izpaust emocijas. Ja pie ārsta jāved mazs bērns, nevajadzētu viņam jau ļoti laikus par to stāstīt, piemēram: «Tev pēc nedēļas būs pote!» Mazais prātos par gaidāmo, satrauksies un baiļosies. Taču, pirms doties pie ārsta vai pa ceļam, godīgi jāizstāsta, kas notiks. Nevajadzētu sarunu atlikt uz pēdējo brīdi, kad jau jāiet kabinetā, vai nerunāt nemaz. Jo neziņa bērnu biedē tikpat ļoti kā sāpes. Pat tad, ja viņš zina, ka notiks kas nepatīkams, tas satrauc mazāk, nekā tad, ja rodas daudz fantāziju, kas gan slikts varētu notikt.
«Nepielipināt» bērnam savas paša bailes. Prātīgi būtu vecākiem vienoties, kurš no viņiem mazo vedīs uz procedūru. Piemēram, mammai ir slikta pieredze no bērnības un viņai joprojām nepatīk nodot asins analīzes. Lai cik pārliecinoši mamma mēģina mazajam stāstīt, ka no šīs procedūras nevajag baidīties, bērnam viņa nodod savu negatīvo pieredzi. Kaut vai nervozi un žēlojoši glāstot bērnu, viņa it kā pasaka: «Ak, manu nabadziņ, kā tu to pārcietīsi?!» Tad labāk, ja mazuli pie ārsta ved tas pieaugušais, kurš viņam var radīt drošības sajūtu.
Palīdzēt bērnam iepazīt viņa ķermeni. Bērni izrāda lielu interesi par savu ķermeni un to, ko ar viņiem darīs. Ja iepriekš to bērnam saprotami izskaidro, iespējams, viņš pat sadarbosies ar ārstu. Labi, ja kopā ar vecākiem mazais skatījies bērnu grāmatiņas par cilvēka ķermeni. Savu ķermeni palīdz apzināties arī dažādas spēles, piemēram: «Cepu, cepu kukulīti!», «Parādi savu austiņu, vēderiņu!»
Gādāt par mīļu atbalstu. Mazais var ņemt līdzi mīļo rotaļlietu, kas mierina un iedrošina. Iespējams, tieši mantiņa viņam radīs drošības sajūtu.
Pēc nepatīkamās procedūras
Neignorēt bērna izjūtas. Bieži vien mazais pēc nepatīkamās procedūras ir dusmīgs gan uz ārstu, kas viņam «darīja pāri», gan mammu vai tēti, ka viņi to atļāva. Protams, vecākiem gribas, lai bērns nomierinās, tāpēc viņi reizēm cenšas novērst mazā uzmanību vai arī viņu uzjautrināt. Labāk gan vispirms pateikt: «Redzu, ka tu esi dusmīgs. Saprotu, ka tu dusmojies. Ja tu tā jūties, tad saki! Tu drīksti dusmoties un drīksti teikt, ka esi dusmīgs.»
Runāt par notikušo. Bērns jāmudina stāstīt par to, kas sāpēja vai nepatika. Jāskaidro, ka ārsts viņam nevēlējās darīt pāri, bet gan palīdzēt. Palīgā var ņemt multfilmas un grāmatas, piemēram, «Par begemotu, kurš baidījās no potēm», «Doktoru Aikāsāp», «Stāstu par doktoru Dūlitlu”. Tās noskatoties un lasot priekšā rodas vēl viens iemesls sarunai. Jauki, ja vecāki spēj sacerēt mazajam pasaciņu, kuras varonis, piemēram, zaķītis piedzīvo līdzīgu situāciju. Kad pasaka izstāstīta, to var pārrunāt, apspriežot, kā, bērnaprāt, zaķītis jutās, ko, kā un kāpēc ārsts darīja.
Šī ir iespēja bērnam netieši mācīt, kā tikt galā ar dusmām un bailēm, lai nevajadzētu spārdīties un kliegt, piemēram, mazo pamudinot spēlēt spēles, kurās viņš var «izlikt» savas izjūtas. Ir normāli, ja bērns pēc lieliem uztraukumiem, rotaļājoties ar mašīnām, rada iespaidīgas avārijas, ar lellēm – kautiņus, bet no klučiem uzcelto ēku sagrauj. Jo situācijas izspēlēšana bērnam palīdz mazināt bailes un atgūt kontroles sajūtu. Spēlējoties mazais pārdomā un analizē notikušo, un vingrinās, kā pārvarēt bailes un dusmas. Tāpēc lieliski noder rotaļlieta – ārstu komplekts, kas ļauj bērnam ārstēt savus mīļos lāčus un zaķus, kā arī mammu un māsu! Tiesa, tad gan jāraugās, lai mazais nedara pāri citiem bērniem. Jo parasti pēc sāpīgās procedūras mazais rotaļas sākumā ir dusmīgais ārsts, kurš sasirgušajam lācim daudz un dusmīgi špricē. Tomēr pakāpeniski attieksme mainās un rotaļas gaitā viņš pacientu sāk žēlot un auklēt. Izspēlēdams piedzīvoto, bērns saprot, ka patiesībā ārsts par viņu rūpējās.
Pārvarēt bailes palīdz zīmēšana. Var mudināt bērnu uzzīmēt ārstu, māsiņu un poliklīniku. Bailes mazina sajūta, ka pats bērns var kaut ko izvēlēties un ietekmēt. Tāpēc lietās, kas ārstēšanu būtiski neietekmē, var ļaut pašam izvēlēties, piemēram, ar kādu sulu dzert zāles.
Otrreiz negribu!
Un tomēr – pienāk diena, kad pie ārsta jāiet atkal, bet mazais saka noteiktu: «Neiešu!» Ja bērns kliedz, raud un krīt gar zemi pie ārsta kabineta durvīm, droši vien tā nav pirmā vieta, kur viņš tā uzvedas. Parasti tā nav atsevišķa.
Daudzi vecāki cenšas ar bērnu sarunāt, arī – apsolot viņam kādu balvu pēc ārsta apmeklējuma. Iespējams, tas nav pedagoģiski, bet – kādēļ gan ne? Arī pieaugušajiem gribas sevi atalgot par to, ka esam tikuši galā ar kādu nepatīkamu situāciju. Arī bērnam tā ir liela saņemšanās un drosme. Balvai gan obligāti nav jābūt kārumiem. Iespējams taču aiziet uz rotaļlaukumu vai kafejnīcu, vai arī aizbraukt uz zooloģisko dārzu.
Konsultē ZANE SILIŅA, psiholoģijas maģistre, Bērnu slimnīcas «Gaiļezers» psiholoģe.
Teksts:Sandra Eglīte
