Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
69
-
1
-
1
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Aspazijas lugā Zaudētās tiesības galvenās varones Laimas māte Marija nestrādāja, jo slimoja ar ģikti: «Tas nabaga bērns, viņa jau nu ir mūsu vienīgais gādnieks! Es ar savām ģikts savilktajām rokām nevaru nekā palīdzēt…»
– Karaļiem piemetusies podagra, jo viņi bieži dzīrojuši – lielos daudzumos patērēja vīnu un austeres. Dakter, vai arī mūsdienās var teikt, ka podagra rodas no pārtikušas dzīves?
– Jaunajiem tā ir no labas dzīves; vecāka gadagājuma cilvēkiem podagra veidojas citu orgānu bojājumu dēļ. Augsts asinsspiediens, nieres sliktāk filtrē. Ja nieres sliktāk laiž cauri urīnskābi, tā uzkrājas asinīs un attīstās citas kaites, kuras atkal veicina to, ka uzkrājas urīnskābe. Tāpēc podagru dabū vecāka gadagājuma cilvēki. Bet jaunie, no divdesmit līdz četrdesmit gadiem, – jā, ēd un dzer. Diētas kļūdas.
– Parasti vaino gaļu.
– Nenoliedzami, arī tāpēc vīrieši biežāk cieš no podagras. Sievietes mēdz aizrauties ar dārzeņu un augļu diētām, bet kārtīgs vīrs, protams, ēd gaļu! Taču domāju, ka jaunajiem vairāk noteicošs tomēr ir alkohols.
Ja vispār alkoholu drīkst iedalīt labajos un sliktajos, tad nosacīti vissliktākais ir alus, jo tas arī pats satur purīnvielas, no kurām aknās vielmaiņas procesu rezultātā rodas urīnskābe.
Bet vispār pilnīgi visi alkoholi, tai skaitā vīni un stiprie dzērieni, paaugstina urīnskābes daudzumu organismā, jo kavē tās izdalīšanos caur nierēm. Normāli caur tām izdalās apmēram 70 procenti urīnskābes, bet atlikusī daļa tiek šķelta zarnās.
– Zinu vīriešus, kam ir podagra, bet es neteikšu, ka viņi būtu dzērāji. Absolūti ne! Un vēl – kas ir purīns?
– Protams, nedrīkst sacīt, ka podagras attīstību ietekmē tikai tas, ko mēs dzeram, ēdam vai neēdam. Tad jau būtu ļoti vienkārši – ārsts iesaka: «Tagad uzturā nelietot to, to, to…» – un pacients kļūst vesels. Bet tā nenotiek. Tur ir iesaistīti daudz dažādi procesi un mehānismi, arī izmaiņas vielmaiņā.
Kādi ir riska faktori? Augsts asinsspiediens. Podagra biežāk ir apaļajiem, jo palielināts taukaudu daudzums izraisa sistēmisku iekaisuma reakciju, taukaudu šūnas izdala iekaisuma citokīnus. Podagra biežāk attīstās tiem, kuriem ir cukura diabēts, insulīna rezistence, kuriem ir izmainīts holesterīnu līmenis. Tas viss var veicināt podagras attīstību. Pastiprināta slodze rada paaugstinātu purīnu.
– Kāda slodze?
– Fiziskā. Parasti šķiet: «Kā man varēja attīstīsies podagras lēkme?! Es neko neēdu, neko nedzēru – es taču biju treniņā!» Tātad patiesībā – nekāds brīnums! Tāpat smagas slimības – plaušu karsonis, sirds infarkts, epilepsijas lēkme. Tas viss var veicināt podagras lēkmes attīstību.
– Ir arī uzturvielu tabulas, kurās uzskaitīts, no kuriem produktiem rodas visvairāk urīnskābes…
– Tādēļ gaļa, dzīvnieku iekšējie orgāni – nieres, aknas, sirdis –, visi pākšaugi, arī veselīgās lēcas… Tas nenozīmē, ka cilvēks vispār neko no šiem produktiem nedrīkst lietot, bet – tiem, kam vai nu ģenētiski ir noteikta nosliece uz vielmaiņas problēmām, vai kaut kādu iemeslu dēļ enzīmi nespēj visu sašķelt un viņiem asinīs uzkrājas urīnskābe, jā, viņi nedrīkst pārspīlēt.
Podagra principā ir gan vielmaiņas, gan iekaisīga locītavu slimība, iekaisuma artrīts – locītavas somiņā uzkrājas urīnskābes sāļu kristāli, kur tiem vienkārši nav jāatrodas.
Ja organismā ir paaugstināts urīnskābes līmenis, kristāliņi sāk izgulsnēties dažādos audos un orgānos, ķermeņa distālajās jeb attālajās daļās.
Tipiski, ka podagras pirmā lēkme sākas naktī kājas īkšķī. Urīnskābes kristāliņi mēdz veidoties arī uz ausu gliemežnīcām un cauri ādai spīd kā mazi balti zirnīši.
– Uz auss baltas krellītes?!
– Jā, kādreiz pacients atnāk pie manis ar citu problēmu, un es skatos – viņam visas ausis nosētas ar baltiem zirnīšiem! «Kā jums iet ar alu?» – «Jā, man patīk vakaros pa pudelei izdzert…» – un brīnās, kā es to zinu. Viņam podagras lēkme vēl nav bijusi, bet kristāliņi jau ir sasēdušies uz ausīm! Tā ir arī viena no diagnostikas lietām: ja pacientam pēkšņi attīstās artrīts, uzreiz jāskatās, vai uz ausīm nav kādas norādes par to, ka viņam jau iepriekš ilgu laiku bijusi paaugstināta urīnskābe un izveidojušies urīnskābes tofi jeb kristālu depozīti.
– Kāpēc pirmā lēkme izpaužas tieši naktī un kājas īkšķī?
– Jo šī vieta organismā ir nosacīti visvēsākā un vēsā vidē urīnskābe sliktāk šķīst, līdz ar to sāļiem vieglāk aizķerties locītavās. Organisms uz šo nepareizību uzreiz reaģē – sūta šūnas, kam vajadzētu kristālus apēst, izšķīdināt. Apēšanas rezultātā izdalās vielas, kas rada lēkmes sajūtu – sāpes, pietūkums, apsārtums.
– Tātad šūnas urīnskābes sāļu kristālus tomēr apēd, likvidē?!
– Jā, tāpēc jau pirmā lēkme pazūd. Bet, jo augstāks urīnskābes līmenis saglabājas, jo vairāk kristālu atkal rodas, tie vairs nav apēdami. Un, kamēr organisms uz notiekošo vēl nav tik labi noreaģējis, urīnskābe pagūst sataisīt kristālu depozītus, ar tiem apaug locītavas. Tas jau ir hronisks podagriskais artrīts, kad sāpes locītavās saglabājas arī starplēkmju periodā. Tāda diemžēl ir nākotne, ja lietas labā neko nedara.
Atgriežoties pie pirmās lēkmes… Sāp patiešām nežēlīgi, cilvēks gatavs pa sienām rāpot. Tas arī nodod podagru – liek aizdomāties par šo slimību.
Ja drusciņ pasāp un tad vairāku nedēļu laikā sāp arvien stiprāk un stiprāk, tas nav tipiski podagrai. Podagra norit ar pēkšņām lēkmēm.
Praktiski var pateikt stundu, tieši kad sākās patiešām neizturamas sāpes, lokāls pietūkums, lokāls apsārtums un šī vieta kļūst karsta. Pirmā lēkme ilgst trīs, piecas, ilgākais, līdz septiņām dienām, un tad ar kaut kādu palīdzību vai bez tās sāpes, pietūkums, apsārtums samazinās un izzūd pilnībā. Ja ir pirmā lēkme, cilvēks parasti nodomā: «Laikam būšu to īkšķi kaut kur sasitis vai saspiedis…» Sāpes viņu aizved uz aptieku, farmaceites iedod pretsāpju un pretiekaisuma līdzekli, visticamāk, ibumetīnu, un, protams, lēkme pāriet.
Tad seko mierīgais periods, kas var ilgt mēnešiem un pat gadiem, – atkarīgs no tā, kāds urīnskābes līmenis palicis fonā. Jo tas būs augstāks, jo ātrāk notiks nākamā lēkme. Ja urīnskābes līmenis kaut cik turēsies normā, nākamā lēkme tik ātri neattīstīsies. Cilvēks dažkārt pat ir aizmirsis, un kad notiek otra lēkme: «Vai, man taču kādreiz jau tā bija… Toreiz uztaisīja rentgenu, lūzuma nav – nu, paldies dievam. Padzēru zāles, pēc trim dienām – o, forši, pārgāja.»
Nākamā lēkme var skart to pašu locītavu, bet var arī pilnīgi citu. Ar katru reizi lēkmju ilgums – ne uzreiz, bet pakāpeniski – pagarinās un miera periodi starp lēkmēm saīsinās. Jo – kur parasti slēpjas problēma?
Ja cilvēkam tiek noteikta diagnoze podagra, tas pieprasa dzīvesstila maiņu.
Pirmkārt, tik tiešām jāpiedomā, ko ēd, ko dzer. Otrkārt, jālieto ārsta izrakstītās zāles, kas samazina urīnskābes daudzumu. Bet – cilvēks parasti ir gatavs ārstēties, kamēr ir lēkme. Viņam sāp! Tad viņš ir gatavs dzert zāles. Taču viņš nav gatavs lietot zāles, kad nesāp. Toties urīnskābe asinīs tik un tā paliek augsta un pakāpeniski veido kristālu depozītus jeb tofus locītavas somiņā, ap locītavu, pat mīkstajos audos, nierēs, to visu bojājot. Ar laiku veidojas masīvi balti konglomerāti, kas redzami caur ādu. Dažkārt tā plīst un izdalās biezpienveida masa. Ja šādi depozīti attīstās locītavā, tie veido bedrītes kaulā. Medicīniski mēs tās saucam par erozijām.
Nierēs urīnskābes kristāliņi var veicināt nieru mazspējas attīstību. Tiklīdz nieru mazspēja progresē, urīnskābe paaugstinās vēl vairāk un nieres vēl vairāk bojājas, tātad tās vēl vairāk aiztur urīnskābi, un, ja vēl vairāk aiztur, tā vēl vairāk bojā nieres. Veidojas apburtais loks. Var veidoties arī urīnskābes sāļu nierakmeņi. Protams, ja bojātas nieres, uzreiz paaugstinās asinsspiediens, un tas rada daudzas citas problēmas.
Jo biežākas un garākas ir podagras lēkmes, jo vairāk jālieto pretsāpju un pretiekaisuma medikamenti, un tie atkal var veicināt nieru un aknu bojājumus.
– Bet pirmais, kur problēma izpaužas, ir īkšķis?
– Visbiežāk. taču tas nenozīmē, ka podagras lēkme – pat pati pirmā – nevar attīstīties, piemēram, ceļa vai elkoņa locītavā. Ir, kam podagra sākas plaukstu pirkstos. Nav tipiski, un ģimenes ārstam tas pat var radīt diagnozes noteikšanas problēmas, jo kādreiz urīnskābes līmenis lēkmes laikā jau paspēj samazināties līdz normālam.
– Kļūdās un palaiž garām?
– Gadās. Biežāk gan ir podagras hiperdiagnostika. Tas nozīmē, ka nosaka podagru, kur tās nav.
– Kā tā?
– Piemēram, sievietēm, kā zināms, mēdz augt kāju kauliņi, kas var būt iedzimta vai iegūta problēma, un paralēli, gadiem ejot, attīstās arī vielmaiņas traucējumi, tāpēc asins analīzēs redzams, ka ir paaugstināta urīnskābe. Bet kādreiz to uztver kā vienu veselu – kāju kauliņu izmaiņas plus paaugstināta urīnskābe, tātad podagra…
– Tomēr pirmais, kas norāda, ka var būt podagra, ir paaugstināta urīnskābe?
– Jā. Urīnskābes līmenim var pasekot līdzi reizi gadā vai reizi pāris gados tas, kuram jau ir kādas vielmaiņas problēmas – izteikti paaugstināts asinsspiediens, liekais svars, augsts holesterīna līmenis asinīs –, kuram ir cukura diabēts, nieru bojājums vai kādi citi iemesli.
Analīze maksā eiro un dažus santīmus. Bet atkal – tikai tas, ka cilvēkam ir paaugstināta urīnskābe, vēl nenozīmē, ka viņam uzreiz ir podagra vai arī, ka «es tagad sēdēšu un gaidīšu savu podagru»… Absolūti ne! Ir jāpārskata, ar ko cilvēks slimo un kādas zāles lieto. Varbūt viņa arsenālā ir medikamenti, kuri veicina urīnskābes paaugstināšanos.
– Kuri veicina?
– Visbiežāk – tiazīdu diurētiķi jeb urīndzenošās zāles, ko lieto paaugstināta asinsspiediena ārstēšanai. Arī mazu devu aspirīns var veicināt. Bet tas nenozīmē, ka neviens vairs nedrīkst lietot aspirīnu! Drīkst, vienkārši jāpaseko līdzi radītājiem.
Jāskatās arī, kurā laikā tiek paņemtas analīzes. Pēc svētkiem daudziem ir paaugstināti urīnskābes rādītāji – tomēr ēsts ir vairāk un tas noteikti ietekmē vielmaiņu. Arī pēkšņa badošanās var izraisīt urīnskābes līmeņa pieaugumu (un pat podagras lēkmi!) – badošanās laikā pastiprināti izdalās ketonvielas, kas samazina nieru spēju izdalīt no organisma urīnskābi. Tāpēc nevar visiem, kam ir drusciņ paaugstināta urīnskābe, teikt: «Jums ir podagra un jālieto zāles, kas samazina urīnskābi.» Noteikti ne!
Paaugstinātu urīnskābi asinīs sastop daudziem, bet ne visiem attīstās podagra – ir jābūt vēl kādiem faktoriem vai apstākļiem, lai tas notiktu.
– Kā pierāda podagru?
– Paaugstinās ne tikai urīnskābes līmenis, bet arī iekaisuma rādītāji asinīs – eritrocītu grimšanas reakcija, reaktīvais olbaltums, leikocītu daudzums. Kad ir pirmā lēkme, domājot, ka locītava ir traumēta, taisa rentgenu. Taču izmaiņas, kas liecinātu par podagru, rentgena bildē mēs vēl neredzēsim. Sāpīgajai locītavai jāveic ultrasonogrāfija, tad gan var pamanīt masīvu iekaisumu un kādreiz pat mazas struktūriņas iekaisuma šķidrumā – kristāliņus. Ja ir tipiska klīniskā aina, ar to pilnīgi pietiek, lai noteiktu diagnozi.
– Vai podagru vispār var apturēt?
– Tas ir iespējams. Lieto zāles, lai samazinātu urīnskābes līmeni. Tātad, ja urīnskābes līmenis būs normā, jo retāk būs lēkmes, jo mazāk kristālu depozītu veidosies, jo cilvēks dzīvos kvalitatīvāk.
Otrs, protams, ir diēta, uz ko ne katrs ir gatavs parakstīties.
Protams, pateikt vīrietim, ka gaļa jāaizmirst un jāpārtiek tikai no zaļumiem, ir diezgan problemātiski.
Bet – vismaz ir jācenšas gaļu ēst mazāk (pieļaujams 100–150 gramu dienā 2–3 reizes nedēļā) un vairāk jāizvēlas putnu gaļa un tie gabali, kam apkārt nav āda.
– Ādu jau var nogriezt.
– Jā, protams. Un, ja gaļu un zivis vāra vai cep, puse purīnvielu no tām izdalās. Buljonu var lietot tikai no gaļas otrā novārījuma, uzlabojot to ar garšaugiem un garšvielām.
Piena produktus drīkst ēst brīvi. No olbaltumvielu produktiem purīnvielu nav arī olās.
Nē visiem vēžveidīgajiem – austerēm, garnelēm, vēžiem, krabjiem. Tie urīnskābi paaugstina. Sardīnes, šprotes, treknās zivis – tātad siļķes urīnskābes līmeni ceļ uz augšu.
– Lasis?
– Lasis vidēji. Lasi kādreiz drīkst.
Sarkanās un zilās ogas var daudz ēst, īpaši ķiršus. No ķiršu kauliņu ekstrakta pat ir izveidots medikaments, vairāk gan kā uztura bagātinātājs, kas samazina urīnskābes līmeni. Ananasi šādā kontekstā ir labi, bet tos daudz neieēdīsi.
– Tātad medikaments, ko lieto podagras gadījumā, samazina urīnskābes daudzumu. Bet ko tas sliktu izdara pārējam organismam?
– Dažkārt var attīstīties alerģiskas reakcijas, turklāt gandrīz no visiem šiem urīnskābi samazinošajiem preparātiem. Var nedaudz ietekmēt kaulu smadzeņu darbību – samazināt leikocītu veidošanos. Bet kopumā šo medikamentu panesamība ir laba. Visbiežāk tiek izmantots allopurinols, tas ir arī viens no lētākajiem.
– Un ir valsts kompensēto zāļu sarakstā?
– Nē, nevienu podagras medikamentu valsts neatmaksā, izdevumi jāsedz pašam no savas kabatas. Tāpēc, ja ārsts neizskaidro pacientam slimības būtību – ka tā nebeidzas līdz ar lēkmes izārstēšanu –, cilvēks iedomājas, ka tagad viņam nav lēkmju un viņš var pārtraukt ārstēšanos. Kāpēc tērēt naudu par to, kas man nesāp?! Bet pēc tam cilvēks stāsta: «Jā, man ir podagra desmit gadus, visu laiku sāp īkšķi… Bet tagad man ceļi sāk sāpēt un pietūkt. Tas jau ir kaut kas cits…» Īstenībā nav nekas cits – tas ir tipisks neārstētas podagras scenārijs!
Sākumā artrīts izpaužas kāju īkšķos un tad pakāpeniski kāpj uz augšu – skar potītes, ceļus.
Vēl akūtu lēkmju gadījumā var veikt intraartikulārās injekcijas, tātad pretiekaisuma medikamentu ievada tieši podagras skartajā locītavā.
Ja tās ir pirmās divas trīs lēkmes, efekts būs labāks. Bet, kad locītava jau apaugusi ar depozītiem, tofiem, efekts no potēm būs mazāks, jo izšķīdināt kristālu sakopojumus ar zālēm nav iespējams.
Kamēr depozīti ir saskaitāmi – viens, divi, trīs – un traucē funkcionāli, tos var noņemt ķirurģiski. Bet, ja, piemēram, plaukstas ir noklātas ar masīviem depozītiem un zem katra blakus esošajā kaulā radušās bedres, tādiem neviens ķirurgs vairs neķersies klāt. Vispār urīnskābes kristālu sakopojumus operē samērā reti, jo tā ir tehniski sarežģīta manipulācija, kas nepasargā no lēkmēm nākotnē. Daudz svarīgāk ir novērst slimības cēloni, lai depozīti nekrātos no jauna.
– Cik daudziem jūsu pacientiem ir podagra?
– Vairāk nāk tie pacienti, kuriem ir vai nu pirmā lēkme, kad nav skaidrs, kas īsti notiek, vai arī – ja diagnoze jau noteikta, bet gribas konsultēties ar speciālistu, lai zinātu, kāda ir situācija, ar ko tā draud nākotnē, kāds ir dzīves režīms, kas un kad jālieto, kāpēc jālieto. Dažkārt uz konsultāciju ierodas pacienti, kuriem podagra progresē, attīstās hronisks podagriskais artrīts. Proti, cilvēks lieto medikamentus, kam vajadzētu samazināt urīnskābes līmeni, taču tas nenotiek. Urīnskābes līmenis sasniedzis tādu stadiju, ka tā kļūst rezistenta, nejutīga pret šo iepriekš lietoto medikamentu. Tad jāpiemēro citi preparāti.
Kādreiz jāizmanto arī mazliet cita stratēģija, lai samazinātu šīs podagras lēkmes, – jāpalieto citi medikamenti, kas mazāk ietekmē nieru funkciju. Uzlabojot nieru stāvokli, ja tās sāk labāk laist cauri urīnskābi, tā vairs tik ļoti neaizkavējas organismā un arī var atvieglot situāciju.
Podagra nav slimība, ar kuru obligāti būtu jāvēršas pie reimatologa ik pēc ļoti konkrēta laika, kā tas notiek, ja ir citu veidu artrīti, kur tas ir pat ļoti, ļoti svarīgi, it īpaši slimības sākumā.
Ar podagru ir tā: ja pacients kopā ar ģimenes ārstu tiek galā ar slimības gaitu un podagra neprogresē, viss ir kārtībā.
– Bet kā zināt, ka neprogresē? Vai – progresē?
– Lēkmes ir biežākas, ilgākas. «Lietoju visu, un man nekas nepalīdz…» Vizuālas izmaiņas – veidojas locītavu deformācijas.
Vēl jāatceras, ka iekaisuma artrītus aktīvajā periodā, lēkmes laikā, nedrīkst sildīt. Nekādas siltas vanniņas, nekādas spirta kompresītes – neko! Vajag visu, kas ir vēss, – ledus vai aukstuma aplikācijas ap iekaisuma skarto locītavu. Plus pretiekaisuma medikamentus. Samazinot iekaisumu, samazinās arī sāpes.
Otra svarīga nianse – cilvēkam noteikta podagra un viņš pastāvīgi lieto urīnskābi samazinošos medikamentus… Bet arī uz šā fona var sākties lēkme, jo šīs zāles nepasargā simtprocentīgi. Tad jāatceras: ja sākas lēkme, pārtraukt lietot urīnskābi samazinošos medikamentus nevajag. Lēkmes laikā ne. Nedrīkst sākt lietot šīs zāles, ja tās ir kaut kad dzertas un tagad pārtrauktas dzert. Jo, sākot lietot šīs zāles lēkmes laikā, tas var radīt vēl lielākas urīnskābes svārstības un var dabūt vēl lielāku iekaisuma paasinājumu. Tātad tupināt drīkst, bet – nedrīkst sākt.
– Sacījāt, ka ir arī urīnskābi samazinoši preparāti, kas nieres bojā mazāk. Tad kāpēc vispār jāizraksta tie, kas bojā nieres?
– Tāpēc, ka vienmēr nevaram sākt ar dārgākiem un agresīvākiem. Lielākā daļa pacientu ļoti labi noreaģē uz šo lētāko, un tā mēs iegūstam laiku, kad efekts tiek panākts ar salīdzinoši lētu medikamentu. Problēma tā, ka viņam jāārstējas ilgi, visu laiku. Atkarībā no zāļu firmas un devas lētais medikaments mēnesī cilvēkam izmaksā aptuveni trīs četrus eiro, bet nākamais, pakāpi labāks, kuru arī valsts nekompensē, jau 40 eiro mēnesī. Un, ja zāles vajag katru mēnesi un varbūt gadiem ilgi, tas vairs nav tik vienkārši.
– Ir taču kaut kāds posms, kad zāles var nelietot?
– Jā, bet tad stingri jāievēro dzīves režīms. Ja patiešām urīnskābes līmenis ir pilnīgi normāls – atkarībā no laboratorijas, kur analīzes veiktas, bet sievietēm pārsvarā ir līdz 370 µmol/L, vīriešiem – līdz 470 µmol/L. Ja viss kārtībā, ja nav artrīta, zāles kādu laiku var nelietot.
Urīnskābes kontrolei jābūt apmēram reizi trijos mēnešos.
Bet jārēķinās ar to, ka dzīvē mēdz notikt viss kas – saaukstēties mēs varam katra, pārslodzīte ir katram, vēl kaut ko ne tādu uzēd pa virsu – urīnskābe paaugstinās, un tad risks, ka attīstīsies lēkme, ir daudz lielāks.
– Vecumā cilvēkam jālieto visvisādas zāles un tad vēl šīs – pret urīnskābi…
– Tad ir jāskatās, kas ar ko iet kopā, kas ko veicina vai bremzē. Tāpēc arī ļoti svarīga ir dzīvesveida maiņa. Cits savukārt uzskata: «Kāpēc man vēl diēta jāievēro – es taču tāpat zāles dzeru?!»
– Loģisks jautājums!
– Bet – organisms pats arī izdala urīnskābi.
– Kustības?
– Vienmēr atbalstu. Varbūt nevis lēkt un skriet, bet izlocīt podagras skarto locītavu noteikti vajag – pat ja sāp. Citādi tā aizaugs un kļūs stīva.
Augi, kas palīdz izskalot urīnskābes sāļus
Iesaka farmācijas doktore VIJA ENIŅA
- Pavasarī – svaigas gārsas lapas. Ēd tāpat vai gatavo gārsu salātus! Saplūc jaunās lapiņas, sakapā, pievieno citrona sulu un olīveļļu. Šis augs palīdz izvadīt no locītavām sakrājušos sāļus.
- Selerijas sēklu uzlējums. Vienu tējkaroti sasmalcinātu sēklu aplej ar glāzi verdoša ūdens un atstāj astoņas stundas ievilkties. Tad nokāš un lieto pa vienai ēdamkarotei trīs reizes dienā.
- Svaigu selerijas sakņu sula. Dzer pa 1–2 ēdamkarotēm vienreiz dienā.
- Brūkleņu lapu tēja un ogas. Labs vielmaiņas regulētājs. Īpaši der, ja moka podagra, izraisot sāpes locītavās.
Lēkmes laikā – kompreses!
Pie sāpošās locītavas uz nakti pieliec kāpostu lapu – tā atvēsina. Līdzīgi iedarbojas tūsklapes, diždadža un mārrutka lapas. Arī māllēpes lapas – pie ādas jāliek ar pūkaino pusi.
tsevišķi!!!!
Urīnskābi rada ĻOTI DAUDZ. Atsakies!
100 g mg
- Šprotes 711
- Maizes raugs 617
- Sardīnes eļļā 560
- Cūkas sirds 510
- Svaigas siļķes 289
- Teļa aknas 250
- Teļa nieres 240
- Zoss gaļa 240
Urīnskābi rada VIDĒJI DAUDZ. Retu reizi drīkst!
- Šķiņķis 200
- Teļa gaļa 190
- Žāvētas skumbrijas 180
- Aknu desa 173
- Foreles 170
- Vēži un krabji 168
- Cūkgaļa 154
- Pīles gaļa 153
- Medījumu gaļa (aptuveni) 150
- Karpas 150
- Desas (aptuveni) 130
- Liellopa gaļa 130
- Butes 126
- Mencas 109
- Zirņi (kaltēti) 168
- Zaļie zirnīši 150
- Pupas (aptuveni) 131
- Zemesrieksti 100
- Briseles kāposti 65
- Sēnes 60
Urīnskābi rada ĻOTI MAZ. Droši!
- Ziedkāposti 40
- Briseles kāposti 40
- Maize 40
- Cepumi 38
- Lazdu rieksti 30
- Mandeles 30
- Valrieksti 30
- Selerijas 30
- Kolrābji 30
- Burkāni 15
- Zemenes 12
- Galviņsalāti 10
- Kartupeļi 5
- Olas 1
Produkti, kas urīnskābi NERADA NEMAZ
- Piens, biezpiens, siers
- Tauki
- Kafija, kakao, tēja
- Cukurs, ciete
- Rīsi
- Banāni
- Mellenes
- Citrusaugļi
- Vīnogas
