Sarunā ar žurnālu «Ieva» arhitekte Zaiga Gaile atzīst – ir ļoti atklāts cilvēks un nekaunas runāt arī par smagām un šķietami ļoti tēmām, jo apzinās – tās sāpīgi skar daudzus līdzcilvēkus. «Redzu, kā cilvēki man apkārt izdeg, kā nonāk līdz pašnāvībai un psihiatriskajām klīnikām,» teic viņa.
«Mani darbinieki visi mokās – vienam sāp mugura, citam acis. Tad viņi iet vingrot un skriet, un slēpo. Bet mentālā izdegšana notiek acu priekšā. Kad es vairs pati nevaru izturēt, tad ar autobusu braucu uz Kalteni,» saka arhitekte Zaiga Gaile, jo arī viņa ir saskārusies ar šīm modernās pasaules problēmām. Pirmo reizi tas noticis 40 gadu vecumā. «Bija panikas lēkmes. Sāku ārstēties pie psihoterapeita un ar pārtraukumiem turpinu jau divdesmit gadu,» neslēpj Zaiga.
«Man ļoti laimējās, ka satiku pareizo ārstu. Mani ielika slimnīcā ar krampjainām vēdersāpēm. Turēja tur nedēļu, vēl uzstellēju rasējamo dēli, bet tad ārsti man teica: jums nekas nekaiš, tikai psihosomatiskie traucējumi. Tagad es tos labi redzu. Kas ir trauksme, jūs zināt? Tā ir elle. Man tā ir bijusi, labi saprotu, kas tas ir. Psihoterapeits man iemācīja ar sevi strādāt. Un, protams, zāles,» uzsver arhitekte.
Ar panikas lēkmēm viņai nākas sadzīvot jau daudzus gadus. «Ir periodi, kad tik daudz sakrājas. Atceros, biju mājās viena, un, kad ir panikas lēkme, liekas, ka tu tūlīt mirsi. Es piezvanīju dēlam, lai viņš atnāk. Viņš redzēja, ka nav labi, izsauca ātro palīdzību, aizveda mani uz Stradiņiem. Iedeva nomierinošas zāles, atlaida vakarā mājās. Mentāli trauslajiem cilvēkiem ir cikliskums. Ir labie laiki un ne tik labie. Ģimenei ar to jāsadzīvo. Ik pa brīdim mēģinu laisties prom uz Kalteni,» saka Zaiga.
Interviju ar Zaigu Gaili lasi žurnālā «Ieva» un digitālajā žurnālā «Santa+»!