Ar trauksmes pinekļiem un važām… Ko iesākt ar trauksmi?

– Ceļā pie jums man piezvanīja kolēģe no citas redakcijas… Vēršoties pie manis kā eksperta – kurš ir labāks dziednieks, un nosauca divus uzvārdus. Godīgi sakot, apmulsu, jo galīgi neorientējos šajā lauciņā. Sāku vaicāt, kas par lietu. Izrādās, viņas mammu jau ilgstoši pārņēmis iekšējs nemiers, trauksme, un arī fiziski viņa jūtas slikti, reibstot galva… Sacīju, ka prātīgāk būtu mammu pieteikt vizītē pie ģimenes ārsta vai pie psihiatra. Kolēģe piekrita, viņa to pašu mammai esot teikusi, taču – bez rezultāta. Iešot pie dziednieka!
– Šis nav viegli atbildams jautājums – kāpēc ļaudis, kad nejūtas labi, nevēršas pie tradicionālās medicīnas? Kāpēc neiet pie sava ģimenes ārsta ar šādām problēmām? Viena no manām hipotēzēm… Cilvēka apziņā ārsts asociējas ar slimību, un slimība ir kas mistisks, bīstams, nekontrolējams, kas padara tevi citādu.

Kad cilvēkam sāp kāja vai zobs, to viņam  vieglāk pieņemt, bet pārējais, kas nav taustāms, viņam ir nesaprotamāks, un tad cilvēks ir gatavs noticēt visam un visiem.

 Tā ļoti veiksmīgi darbojas tie, kas nepārstāv tradicionālo medicīnu.

Citi lasa

Anija Pelūde

Padomi

Manas čuras ir oranžas! Vai jāsauc ātrā palīdzība?

Estere Jansone

Attiecības

Ieva Sutugova pirmo reizi atklāj, kāpēc savulaik izšķīrās ar Jāni Miltiņu: Daudz atļāvām citiem iesaistīties

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Nē, es kā psihiatrs nenoliedzu netradicionālo medicīnu – labs profesionālis vienmēr spēs novērtēt, kuri ir viņa metodei atbilstošākie pacienti, un arī sekmīgi palīdzēt no pirmā mirkļa līdz tam brīdim, kad cilvēku izved ārā no trauksmes stāvokļa. Medicīnā šis profesionālisms tiek nodrošināts ar ilgām, garām studijām. Savukārt visā pārējā laukā ir  – kā paveiksies.

Tur noteikti ir arī labi, profesionāli speciālisti, kas kādam spēj palīdzēt, bet ir arī pietiekami daudz šarlatānu. Pirms daudziem gadiem uz Psihiatrijas un narkoloģijas katedru pie profesores Birutas Kupčas nāca pacienti ar zīmīti no Zilākalna Martas, kura rakstīja: «Profesor, lūdzu nokonsultēt pacientu.» Lūk, profesionalitātes rādītājs, ka tautas dziednieks saprot un jūt, kurā brīdī cilvēka problēmas nav viņa kompetencē.

– Depresija un trauksme ir laikam biežākie psihisko traucējumu veidi…
– Mūsu katedras izveidotajā mājaslapā depresija.lv vispopulārākā vieta, ko cilvēki apmeklē, ir depresijas pašnovērtēšanas tests. Joprojām šo pēdējo piecu gadu laikā to ik dienu aizpilda 100–150 lapas apmeklētāju.

Depresija cilvēkiem parasti asociējas ar nomāktu garastāvokli, grūtsirdību, melanholiju, vispārēju bremzētību. Taču jāatceras, ka depresijai ir dažādas sejas un pie šīs slimības var novērot arī trauksmes simptomus. Cilvēks ir sasprindzināts, nemierīgs, nervozs, brīžiem viņš var būt pat kustīgāks nekā parasti.

Lietas, kas agrāk viņam neradīja ne problēmas, ne grūtības, tagad kļuvušas satraucošas un biedējošas. Jā, tā arī ir depresija.

Tāpēc, jāatceras vispārējs zelta likums: ja cilvēkam ir depresija, jānovērtē, vai viņam vienlaikus nav trauksme, un pretēji – ja cilvēks ir ļoti izteikti trauksmains, bažīgs, nedrošs par dzīvi, par notikumiem apkārt vai par apstākļiem, kuros viņš atrodas, jāpārliecinās, vai nav pievienojusies depresija.

Trauksme depresijas gadījumā var parādīties dažādos veidos un formās pat 30–40 procentiem pacientu. Kas ir pats būtiskākais, ko cilvēkam vajadzētu saprast? Ka nav vienota pašsajūtas zelta standarta. Katram jāsalīdzina sevi pašu ar to periodu, kad viņš jutās normāli.

Mēs ikviens savā dzīvē varam atcerēties – jā, pirms mēneša, diviem, pusgada, gada vai trim es jutos labi. Laba pašsajūta, un tai mēs arī visu laiku pielīdzinām šodienas sajūtu.

Ja mūsu emocionālā un psihiskā pašsajūta pasliktinās, tad pirmais jautājums, kas cilvēkam būtu jāsaprot pašam priekš sevis, ir – kas notiek manā dzīvē?

Vai ir bijis kāds konkrēts personīgi nozīmīgs notikums, kas mani izsitis no līdzsvara? Piemēram, problēmas darbā, negadījums, kāda nelaime ģimenē, kāds zaudējums – reāls zaudējums, kāds miris, vai pat iedomāts zaudējums, kad tavs sapnis sabrucis. Tādos gadījumos pilnīgi dabiski cilvēkam veidojas tā dēvētā krīzes reakcija, un ar šo trauksmi var tikt galā bez medikamentiem, tikai ar labu psiholoģisko vai psihoterapeitisko palīdzību.

Savukārt, ja cilvēkam trauksme sāk parādīties bez īpaša, acīmredzama, iemesla vai arī viņa trauksmes reakcija ir nepamatoti spēcīga, salīdzinot ar to, ar ko viņš dzīvē saskaras, tad jāsāk aizdomāties, vai tik trauksme nav jau depresijas vai trauksmes kā slimības izpausme.

– Lūdzu, vairāk par situācijām, kad trauksme ir pārspīlēta vai pārmērīgi izteikta…
– Tad var būt divi trauksmes veidi. Pirmais – pēkšņa, tūlītēja, spilgti izteikta, neprognozējama trauksmes vai baiļu lēkme. Cilvēku sagrābj sirdsklauves, pastiprināta svīšana, rokas kļūst mitras un aukstas, mute sausa, pārņem trīce un drebuļi. Papildus parādās reibšanas, nestabilitātes, ģībšanas, smakšanas sajūtas, slikta dūša vai diskomforts vēderā.

Apmēram tā, kā cilvēks kādreiz jūtas pirms svarīga eksāmena, tikai tajā brīdī viņš šo eksāmenu nekārto.

Viņam momentā sāk šķist, ka ar viņa veselību notiks kas ārkārtējs, ka varētu pēkšņi apstāties sirds vai būs insults, vai arī viņš varētu zaudēt kontroli pār sevi, sajukt prātā. Tās ir akūtās trauksmes, ko mēs, psihiatri, saucam par panikas lēkmēm. 

Tad mēs skatāmies, kas šos stāvokļus provocē – vai šādai pēkšņai trauksmei ir kāds veicinošs faktors. Ja panikas lēkmes, bailes uznāk pēkšņi kā no skaidrām debesīm, ja tās nevar sasaistīt ne ar kādu konkrētu provocējošu lietu, tad mēs runājam par paniku kā slimību. Tad panikas lēkmes var uznākt jebkad un jebkur.

Savukārt, ja šādas sajūtas sāk parādīties, braucot ar liftu vai sabiedriskajā transportā, stāvot sastrēgumos, lidojot lidmašīnā, atrodoties lielveikalā, pūlī vai plašos, atklātos laukumos, tad mēs visbiežāk runājam, ka tā ir agorafobija. Nosaukums cēlies no grieķu vārda agora – centrālais publiskais laukums. Senatnē cilvēki ievēroja, ka ir ļaudis, kuriem grūti atrasties pūlī, sabiedriskās dzīves epicentrā – tirgus laukumā, un vienlaikus viņiem ir grūtības šķērsot šo klajo lauku, kad tur neviena nav.

Mūsdienās par agorafobiju uzskata visas situācijas, kurās nonākot cilvēkam subjektīvi rodas priekšstats, ka viņam nespēs palīdzēt, ka viņš no tās situācijas nevarēs izkļūt vai arī izkļūšana būs personiski apkaunojoša.

Piemēram, noģībt tirdzniecības centra vidū… Tāpēc cilvēks pakāpeniski sāk izvairīties no vietām, kur viņam varētu subjektīvi palikt slikti vai kur netiktu sniegta tūlītēja palīdzība. Viņš cenšas atrast dažādus aizbildinājumus vai atrunas, lai uz tādām vietām neietu, bet, ja to dara, pārdzīvo milzīgas bailes. Kādreiz lidmašīnā var redzēt kādu ar bālu seju, kurš iekrampējies roku balstos, vai arī, lidmašīnai paceļoties, steidz ātri pasūtīt alkoholisko dzērienu. Ļoti bieži šie cilvēki pat neapzinās, ka viņiem ir agorafobija. Stāvoklis, kuram ir medicīnisks nosaukums un kurā iespējams palīdzēt.

Panikai līdzīgas sajūtas var būt arī cilvēkiem, kuriem ir bail atrasties visu uzmanības centrā, piemēram, uzstāties publikas priekšā, atrodoties sabiedriskās vietās, negaidīti tiekoties ar paziņām. Cilvēkam šķiet, ka viņš sarks un bālēs, ka visi viņa satraukumu redzēs, viņš nevar parunāt, viņam trīc rokas, parādās vēlme urinēt vai atviegloties un šķiet, ka tas būs personiski apkaunojoši vai pazemojoši. To sauc par sociālo fobiju.

– Bet tas nav iedzimts kautrīgums?
– Kautrīgums nē. Ja cilvēks pēc dabas ir kautrīgs, privātās situācijās viņš jūtas labi. Savukārt šie cilvēki, kam ir trauksme kā slimība, sociālā fobija, izprot, ka trauksme ir pārmērīga un nepamatota, viņi cīnās ar šo trauksmi, taču nav atraduši veidu, kā tai tikt pāri.

Vēl var būt tā, ka cilvēkam ir bailes no konkrētas lietas vai parādības, bet šīs bailes nav tikai neliels diskomforts, bet gan pārspīlēti stipras, izteikti mežonīgas. Kādam ir bail no zirnekļiem, kādam no žurkām, kādam no asinīm. Zinātniskajā literatūrā ir aprakstīts vairāk nekā 250 baiļu veidu, ieskaitot bailes no plikpaurainiem cilvēkiem, no skaistām sievietēm, no flautas skaņām, no zemesriekstu sviesta, – tās sauc par fobijām.

– No kurienes tas viss rodas?
– Evolūcijas ceļā cilvēkam galvas smadzenēs ir izveidojies baiļu dzēšanas mehānisms. Jebkurš cilvēks, dzīvē saskaroties ar situācijām, kas viņu satrauc, vispirms uz bailēm noreaģē, kaut ko iemācās, un ar laiku bailes zūd. Piemēram, students aizdomājas, iet pāri ielai, un viņu gandrīz notriec mašīna. Kā viņš jutīsies, pabeidzot šķērsot ceļu? Sirds dauzās, rokas trīc, kājas ļimst. Kas notiks nākamajā dienā? Students trīs reizes skatīsies pa labi un pa kreisi, pirms šķērsos ceļu. Kas notiks pēc nedēļas, pēc mēneša? Pārdzīvotais būs aizmirsies. Tādus mūs daba radījusi.

Vienā no smadzeņu zonām darbojas baiļu dzēšanas mehānisms, kas palīdz mums, pirmkārt, no visiem šiem stresiem kaut ko iemācīties un tad pašas bailes aizmirst.

Savukārt cilvēkam ar trauksmi smadzenēs notiek pilnīgi pretējs process: pēc šāda kairinājuma viņam bailes nevis dziest, bet kļūst arvien izteiktākas.

Proti, trauksmes attīstību viņam veicina izmaiņas mandeļveida kodola darbībā, kur nokļūst sensoriskā informācija. Ja cilvēkam ir panika, agorafobija, sociālā fobija, smagākos gadījumos, iedomājoties vien, ka pēc dienas, divām vai nedēļas viņam TAS BŪS JĀIZDARA, viņu jau var pārņemt izteikta trauksme.

Rezultāts? Šo baiļu dēļ cilvēks pats sev kļūst par cietumsargu. Viņa dzīve sāk kļūt ierobežota. Cilvēks ar agorafobiju nonāk pat līdz tam, ka ir bail vienam bez pavadoņa iziet uz ielas – jo ja nu kas slikts ar mani notiek!

– Fobijas ir viens trauksmes veids kā slimība, bet teicāt, ka ir vēl otrs…
– Jā, ģeneralizēta trauksme, kad cilvēks ir pārmērīgi bažīgs par ikdienas lietām. Starp citu, šodien, izejot no mājām, tu aizslēdzi durvis? Vai ūdens krāns ir aizgriezts, vai nepil? Vai tā caurule nepārplīsīs? Pirms mēneša kaimiņam dzīvoklī pārplīsa… Vai autobuss būs laikā? Vai veikalā būs mana mīļākā maize? Vai es uzspēšu? Ceļojot, cik viesnīcas ir jānorezervē – katrā pilsētā pa divām? Ja nu mēs ierodamies un pēkšņi viesnīcā nav brīvu numuriņu?!… Bažīgums kļūst tik izteikts, ka sāk jau valdīt par cilvēka dzīvi.

– Vai tā nav gādība un pieredze, kas nāk ar gadiem?
– Jā, gadiem ejot, mūsu pieredze aug un rakstura iezīmes saasinās, taču cilvēks nevar mainīties tik radikāli.

– Kā rīkoties tuviniekiem, ja redz, ka mīļš cilvēks kļuvis pārlieku trauksmains, bažīgs? Viņu pašu tas varbūt pat nesatrauc, taču šī situācija arvien vairāk apgrūtina apkārtējos.
– Vispirms jāsaprot, ka trauksme neiestājas vienas dienas laikā. Panikas lēkme jā, tā notiek pēkšņi – desmit minūšu laikā sasniedz kulmināciju un pusstundas laikā beidzas. Tā ir epizode. Bet pārējās trauksmes attīstās pakāpeniski. Cilvēks pakāpeniski mainās. Viņš pats to var apzināties un var arī neapzināties. Par ko parasti nervozē? Slikts laiks, slikta valdība, neapmierina tas un tas, un tas…

Būt nervozam vai bažīgam nav normāls, fizioloģiski veselīgs stāvoklis.

Tad jāsaprot, vai tie ir psiholoģiskie faktori, ar kuriem cilvēks netiek galā – tie iekšā vārās, bet uz āru iznāk tikai trauksmes veidā, vai arī ir trauksme kā slimība. Lai to noskaidrotu, būtu jāaiziet pie ārsta. Bet atkal – vienu brīdi cilvēks saka: «Jā, man vajag psihiatra palīdzību,» pēc nedēļas, kad vizīte pie ārsta sarunāta, viņš spirinās pretī: «Nē, es neesmu traks! Ne pie kāda psihiatra neiešu!»

Es iesaku atcerēties elementāro krīzes situācijas mehānismu. Cilvēks jūtas normāli, un tad ir kāds notikums – vai nu pēkšņs vai ilgstošs konflikts, un viņa pašsajūta krīt uz leju, cilvēks nonāk dziļā bedrē, viņš jūtas emocionālā diskomfortā.

Kā veiksmīgi izkļūt no krīzes reakcijas? Pirmkārt, ir JĀAPZINĀS, kas notiek, un otrs – ir JĀPIEŅEM, kas notiek.

Triviāls piemērs! Puisis no rīta brauc uz darbu un saņem īsziņu no savas mīļotās meitenes: «Es no tevis šķiros.» Pirmā krīzes fāze ir: apzināties, ka – viņa grib šķirties un mēs vairs neesam pāris. Un te ieslēdzas cilvēka dabīgie un attīstītie aizsardzības mehānismi – noliegšana. Nē, nē, tā nevar būt! Ne man viņa gribēja īsziņu sūtīt! Tas ir joks! Viņš lasa atsūtīto ziņu, sabēdājas, tad zvana: «Mums jāsatiekas, es gribu izrunāties.»

Abi satiekas, meitene randiņa laikā pasaka: «Viss ir nopietni, es šķiros, jo…» – «Nē, bet es tomēr mainīšos, kļūšu metru garāks, uzvedīšos citādāk…» Un šitā var vilkties cik ilgi? Bezgalīgi. Tā ir iestrēgšana krīzes reakcijā. Krīzi nekad nevarēs atrisināt šādā veidā. Krīzi var atrisināt APZINOTIES – mēs neesam pāris. Un otrs – PIEŅEMT notikušo: okei, mums bija forši, bet tas palicis pagātnē un ir jādzīvo tālāk.

Cilvēks atgriežas normālā funkcionēšanas līmenī. Pat augstāk, ja viņš ir veselīgi izgājis no krīzes – sapratis savas vajadzības, ko meklē attiecībās, un tā tālāk.

Sakiet, lūdzu, vai situācijai, kad meitene pameta puisi, un tam, ka jums mājās beidzies sāls, ir kas kopīgs? Katli vārās, pēc stundas ieradīsies ciemiņi, jūs gribat piebērt pēdējo šķipsnu sāls, bet – nav!

– It kā nē…
– Precīzi tas pats! Jo – kas mums ir jāapzinās? Nav sāls. Ko jāspēj pieņemt? Nu kļūdījos, muļķe biju, nenopirku.

Šī shēma ir universāla. Kāpēc es to stāstu? Trauksmes gadījumā notikums ir – diagnozes iespējamība. Apzināties – es varu slimot ar psihisku slimību, ar trauksmi vai depresiju. Ko cilvēks nevar pieņemt? Tad es būšu nepilnvērtīgs, otrās šķiras cilvēks, man nav iespējams palīdzēt, kļūšu atkarīgs no medikamentiem… Un tāpēc viņš neiet cauri šai krīzei un muļļājas uz vietas, iestrēgst.

– Kā izraut no iestrēgšanas?
– Veicinot APZINĀŠANOS. Veicinot PIEŅEMŠANU. Tā ir izglītošana. Ja sāp zobs, kāpēc tu neej pie zobārsta, kurš var palīdzēt?

– Un tāpat jāteic, ka jāiet pie psihiatra, ja slikti jūties?
– Nevis, ka vajag iet pie ārsta, bet – ka ir iespēja justies labāk un atbildēt uz jautājumiem, kas traucē. Jāiedrošina pirmo, otro, piekto un desmito reizi. Bet, ja beigās cilvēks izvēlas palikt ieilgušas krīzes situācijā, tad tā ir viņa izvēle.

Būtiskākais cilvēkam ar trauksmi ir saprast, ka veselība ir vērtība, un, ja tu jūties slikti, jāmeklē palīdzība, nevis jāpaliek krīzes reakcijā.

Uzticies profesionāļiem! Trauksmes stāvokļus noteikti vajadzētu atpazīt arī psihoterapeitiem, labi izglītotiem klīniskajiem psihologiem – redzēt šo robežu, kad ir jau psihiskas slimības simptomi. Var aiziet pie ģimenes ārsta, viņš var izstāstīt, ka trauksme nav somatiska – ķermeniska – slimība.

Vissliktākais ir, ka cilvēks ar trauksmi pats uz savu galvu lieto nomierinošos līdzekļus jeb trankvilizatorus – benzodiazepīnus, tā devētos pamus. Es tik dzirdu: «Diazepāms, lorazepāms, midazolāms, alprozalāms, fenazepāms… Tik iešauj pa tabletei, un nekādas trauksmes!»

Paldies Dievam, ka tagad pie šīm zālēm cilvēki vairs nevar tik viegli tikt klāt kā agrāk. Trankvilizatori imitē problēmu atrisināšanu.

Trauksmi var salīdzināt ar katliņu, kas vārās uz gāzes, – ūdens burbuļo, un tvaiks ceļ nost vāku. Ko mēs darīsim? Stingrāk piespiedīsim vāku vai mazināsim gāzi? Trankvilizatori ir vāka piespiešana. Tie noņem tikai simptomus, bet katliņš turpina vārīties. Trauksmi vairāk ārstē antidepresanti. Taču to iedarbība ir krietni lēnāka.

Turklāt trauksmes ārstēšana ar antidepresantiem jau ir vairāk psihiatru, nevis ģimenes ārstu kompetence. Trauksmaini pacienti ir krietni jutīgāki pret medikamentu blakusparādībām. Ja parasti mūsdienu serotonīnaktīvie antidepresanti jālieto pa vienai tabletei dienā, tad šādiem pacientiem kādreiz ārstēšana jāuzsāk pat ar ceturtdaļtableti un lēnām jākāpina deva. Ja cilvēkam iedos pilnu devu, viņš uzreiz sajutīs blakusparādības un teiks: «Man no zālēm ir vēl sliktāk!»

Ja trankvilizatorus sāk lietot nekontrolēti, veidojas divi ļaunumi.

Pirmkārt, psiholoģiskā pierašana, kad tu, saskaroties ar konkrēto situāciju, bez zālēm jūties pliks, neaizsargāts, kā bez bruņām. Tās ir maģiskās tabletes, kas sievietēm vienmēr ir līdzi somiņā. «Braucu, man kļuva slikti, paliku tableti zem mēles, un uzreiz kļuva labi.» Tik ātri?! Patiesībā medikaments caur mutes gļotādu iedarbojas piecu, desmit, pat piecpadsmit minūšu laikā, un nevis minūtes vai divu laikā!

Tātad – kas tas ir? Placebo efekts! Cilvēkam izveidojusies psiholoģiska atkarība. Bet pēc tam rodas arī fiziska atkarība no zālēm: ir vajadzīgas nevis viena, bet jau divas, trīs tabletes, lai sasniegtu iepriekšējo efektu. Jā, trankvilizatori ir atkarību izraisoši medikamenti. Antidepresanti – nekad!

Nav neviena, kas kaifotu no antidepresanta. Ja, lietojot antidepresantus, cilvēks jūtas labāk, tas nozīmē, ka ir pierādīta diagnoze.

– Cik ilgā laikā panāk efektu no antidepresantiem?
– Vajadzīgas vismaz divas vai trīs nedēļas. Man ir bijuši pacienti, kuriem ārstēšana stāv uz vietas mēnesi, pusotru, nav nekāda uzlabojuma, un tas notiek ar manu pieredzi, zinot, ka es protu to darīt. Pēc tam situācija izkustas no vietas.

Ārstējoties no trauksmēm, ir jābūt pacietībai. Bet vieglos gadījumos jau divu nedēļu, mēneša laikā jājūt būtisks uzlabojums. Divos mēnešos cilvēkam jābūt pilnībā uz kājām.

Tātad normālā stāvoklī, kāds bija pirms gada, diviem, trim, pieciem. Ja cilvēks ir bijis flegma, tad viņš arī ir flegma, cits atkal darbojas kā atspole. Angliski ir labs izteiciens – best self, vislabākais pats. Attiecībā pret to arī mēra ārstēšanas efektu, ne pret kādu citu lielumu – tikai pret sevi pašu.

– Lielākās kļūdas trauksmes sakarā?
– Pirmkārt, nevēršanās pēc palīdzības. Otrkārt, psiholoģizēšana. Kad mēģina visu, kas ar cilvēku notiek, izskaidrot tikai psiholoģiski. Treškārt, neizvēlas labus profesionāļus. Jā, esmu diezgan kritisks šajā ziņā. Ja cilvēks grib ārstēties ar netradicionālo medicīnu, lūdzu!

Tad ej, ārstējies ar šo metodi, kā saka, no – līdz, un pēc pusgada izdari secinājumus. Nevis miksē netradicionālo medicīnu ar psihiatra palīdzību.

Es tādām lietām nepiekrītu. Ja jūs nākat pie manis, tad tikai pie manis. Izņēmums ir vienīgi psihoterapija – es zinu, kā strādā psihoterapeiti, mēs runājam vienā valodā un sadarbojamies. Ja cilvēks to var atļauties, ļoti labi.

Ceturtā kļūda – trauksmes ārstēšanu uzskata par ko ekskluzīvu, neaizsniedzamu, dārgu! Bet tā nav. Ģimenes ārsta konsultācija – tikai pacienta iemaksa 1,48 eiro. Pie psihiatra vispār nekas nav jāmaksā. Depresijas un trauksmes ārstēšanai zāļu cena ir zem desmit eiro mēnesī. Tātad trīsdesmit centi dienā. Ģenēriskos antidepresantus var nopirkt vēl lētāk – par pieciem eiro mēneša kursu. Kuri vitamīni maksā tik maz?! Turklāt, ja cilvēkam ir atkārtotas depresijas epizodes, arī no šiem pieciem eiro valsts pusi kompensē. Antidepresanti ir kompensējamo medikamentu sarakstā.

– Antidepresanti vispārējo veselību slikti neietekmē?
– Protams, ka nē! Antidepresanti kā medikamentu grupa zināmi sešdesmit gadus. Pirmais bija imipramīns, un, ja tas beigtu nost organismu, šīs zāles jau sen būtu izņemtas no ražošanas. Bet – nav, tās lieto joprojām!

Jaunākie antidepresanti – selektīvie serotonīna atpakaļsaistīšanās inhibitori un serotonīna–noradrenalīna atpakaļsaistīšanās inhibitori – ir vēl labāk panesami. Organismā tie neko būtisku neietekmē, vienīgi var būt tikai katra medikamenta individuālā nepanesība. Kādam tā izpaužas ar miegainību, galvassāpēm, reiboni, sliktu dūšu, šķebināšanu, no dažiem medikamentiem var būt seksuāla disfunkcija, tie samazina libido vai erekciju, bet – uz laiku.

Ja blakusparādība ir, par to jāizrunājas ar ārstu. «Lietoju zāles, kā man teicāt, bet nejūtos labi…» Ārsta profesionalitāte ir izvērtēt situāciju. «Šis ir labākais, ko es jums pašreiz varu piemeklēt. Vai piecietīsiet?» Lielākajai daļai zāļu organisms ar laiku adaptējas, pielāgojas un blakusparādības neizjūt.

Psihisko traucējumu laba ārstēšana skaitās tad, ja cilvēks lieto zāles un nejūt ne acīmredzamu tūlītēju efektu, ne arī blakusparādības.

Taču ārstēšanās kurss ir ilgstošs. Zāles jālieto ne tikai tikmēr, kad cilvēks jūtas trauksmains, bet līdz kursa beigām. Depresijas un trauksmes gadījumos galvas smadzeņu sinapsēs ir izmainīts informācijas nesēju jeb neirotransmiteru serotonīna un noradrenalīna līdzsvars un daudzums, un antidepresanti to visu palīdz savest kārtībā.

Tie atjauno smalko ķīmisko vielu līdzsvaru un daudzumu smadzenēs, palīdz atgriezties tām normā un pēc tam funkcionēt pašām. Kad atkal atgriezusies iepriekšējā labā pašsajūta, kāda bija pirms saslimšanas, zāles jālieto vēl vismaz 4–6 mēnešus.

Antidepresantu var salīdzināt ar ģipsi, ko uzliek lauztam kaulam, un kādu laiku tas jānotur, lai kauls pats atgūst savu cietību. Ja ģipsi noņemsi pirms laika, kauls salūzīs un ārstēšana būs jāsāk no gala.

Visbiežākā kļūda depresīviem, trauksmainiem pacientiem ir – viņi priekšlaicīgi pārtrauc lietot zāles. Dzer zāles, kļūst forši, un pacients no daktera redzesloka pazūd, bet pēc diviem trim mēnešiem viņš ir klāt: «Dakter, man atkal ir slikti.» Tad man ir standartatbilde: «Jums joprojām ir slikti. Jo jūs atkal esat atpakaļ nulles punktā. Laiks, nauda, ciešanas, emocijas – viss ir vējā, mēs sākam ārstēšanos no sākuma.»

SIRDS un trauksme

Pierādīts: ja somatiskajai jeb ķermeniskai slimībai pievienojas arī depresija, somatiskā slimība noris daudz smagāk. Tāpat pārāk liela trauksmainība slikti ietekmē sirdsdarbību, tāpēc trauksmes mazināšanai kardiologs var tev izrakstīt antidepresantus. Ar sirds asinsvadu kaitēm slimojošajiem īpaši noderīgi ir jaunākās paaudzes antidepresanti.

Kā izpaužas ĢENERALIZĒTA  TRAUKSME? Novērojama nozīmīga spriedze, nemierīgums, nelaimes priekšnojauta, ko pavada viens no pamatsimptomiem un trīs papildu simptomi.

Pamatsimptomi:

• sirdsklauves;
• pastiprināta svīšana;
• trīce;
• sausums mutē.

Papildu simptomi:

• elpošanas traucējumi, smakšanas sajūta, diskomforts vai sāpes krūškurvī, slikta dūša vai vēdera diskomforts;
• reibšanas, ģībšanas sajūta, apkārtējie objekti šķiet nereāli, pats sev liekas svešs, bailes zaudēt kontroli, sajukt prātā vai noģībt, bailes nomirt;
• karstuma, aukstuma viļņi, nejutīgums vai tirpšana;
• muskuļu saspringums vai sāpes, iekšējs nemiers, nespēja atpūsties, nervozitāte, spriedze, kamola sajūta kaklā, grūtības norīt;
• pastiprināta reaktivitāte uz nebūtiskiem notikumiem, trauksmes dēļ grūtības koncentrēties, pastāvīga aizkaitināmība, grūtības iemigt.

Kur tevi konsultēs psihiatri bez maksas?

• Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorajā centrā Veldre, Juglā, Veldres ielā 1a, tālrunis 67819748;
• ambulatorajā centrā Pārdaugava, Āgenskalnā, Ļermontova ielā 1, tālrunis 67715108.

Ģimenes ārsta nosūtījums nav vajadzīgs. Jāņem līdzi pase vai ID karte.