Rīga +10°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kas ir sifiliss?
Sena seksuāli transmisīva slimība, kuras ierosinātājs ir baktērija – bālā treponēma (Treponema pallidum). Ar sifilisu parasti inficējas tieša ķermeniska kontakta ceļā – caur bojātu ādu vai gļotādu (mīlējoties, skūpstoties), arī sadzīves kontaktu ceļā, piemēram, lietojot ar sifilisu inficēta cilvēka priekšmetus, asins pārliešanas laikā, auglis var inficēties no mātes grūtniecības laikā.
Pirmās slimības pazīmes parasti novēro pēc trim nedēļām kopš inficēšanās brīža – gļotādā vai uz ādas izveidojas nesāpīga čūliņa (šankrs).
Slimībai ir trīs stadijas – pēdējā rodas neatgriezeniski bojājumi iekšējos orgānos, sirdī, smadzenēs, centrālajā nervu sistēmā, kas var izraisīt invaliditāti un nāvi.
Ko stāsta Medicīnas vēstures muzejs?
Medicīnas vēstures muzejā apskatāmi vairāki šīs neticamās ārstēšanas metodes liecinieki – bronzas miezeris, kurā gatavots dzīvsudraba preparāts, un aptiekas trauks, kas joprojām pildīts ar īstu dzīvsudraba ziedi.
Miezeris lietots 16.–17. gadsimtā Spānijā. Miezerī, visticamāk, veiktas manipulācijas ar dzīvsudrabu, sajaucot to ar citiem elementiem. Par to liecina Merkurija simbols, jo tautā dzīvsudrabs bija pazīstams tieši ar šo nosaukumu.
Unikāls eksponāts – aptiekas trauks ar dzīvsudrabu, datēts ar 19. gadsimtu. Trauks nokļuvis muzeja krājumos profesora Paula Stradiņa laikā, un varbūt pat pats profesors Stradiņš to kaut kur ieguvis ar domu, ka vēlāk preparāta burciņa noderēs muzejam. Šādu ziedi varēja brīvi iegādāties aptiekā – cilvēki nopirka, nesa mājās un lietoja.
Tā kā muzeja darbinieki nezina, cik indīgs preparāts joprojām varētu būt, tas tiek pārvietots tikai cimdos un turēts aizvākots slēgtā vitrīnā.
Kā darīja senāk?
«Pirms tam, kad Aleksandrs Flemings 1928. gadā atklāja antibiotikas (penicilīnu), lai nobeigtu baktērijas, bija jālieto kāds cits spēcīgs līdzeklis. Īpaši renesanses laikmetā, arī slavenais ārsts Paracelzs, par svarīgākajiem ārstniecības elementiem uzskatīja dzīvsudrabu, sēru un sāli.
Dzīvsudrabs bija ieguvis milzu popularitāti, un to uzskatīja par ļoti iedarbīgu.
Tas bija tā īpatnēji – jau bija zināms, ka dzīvsudrabs ir indīgs, bet varbūt vēl nezināja, cik ļoti indīgs,» stāsta muzeja pārstāve Inga Vigdorčika.
«Ar dzīvsudrabu centās ārstēt nopietnas slimības, piemēram, sifilisu, kas kopš Kolumba atgriešanās no Amerikas piedzīvoja uzplaukumu Eiropā un izplatījās lielā ātrumā. Iesākumā tas skāra bagātās aprindas un prostitūtas, bet vēlāk – arī citus sabiedrības slāņus.
Muzejā ir vēsturiskas grāmatas, kurās atainota ārstniecība ar dzīvsudraba tvaikiem, kad slimnieks tvaicējās īpašās mucās un vannās.
Dzīvsudrabu lietoja arī dažādu drudžu, ādas slimību un infekciju ārstēšanā. Lielās devās tas ir nāvējošs, tāpēc pat grūti teikt, no kā cilvēks patiesībā neadekvāti uzvedās un juka prātā – no dzīvsudraba vai no paša sifilisa.
Tas, kas notika pēc saindēšanās un sasniedzot sifilisa pēdējos stadiju, noteikti bija briesmīgi! Vēsturnieki izpētījuši, ka, piemēram, Kurzemes un Zemgales hercogs Pēteris Bīrons miris no tā, ka viņam ar dzīvsudrabu lielās devās ārstēts neesošs sifiliss.»
Un mūsdienās?
«Sifiliss kādreiz bija fatāla slimība, pacienti mira dzīvsudraba preparātu blakņu dēļ. Sifilisa terapija vienmēr bijusi atkarīga no stadijas, kurā slimību atklāj un sāk ārstēt.
Toreiz uz kādu mirkli klīniskā aina varēja uzlaboties, čūlas varēja sadzīt, bet ar dzīvsudrabu pašu slimības ierosinātāju iznīcināt nevarēja.
Slimība atgriezās jau smagākā stadijā – kad jau tika bojāti iekšējie orgāni, nervu sistēma, attīstījās pat sifilistiskā plānprātība,» stāsta dermatoveneroloģe profesore Ilona Hartmane. «Arī dzīvsudraba izgarojumi, tvaiki, atstāja sliktu iespaidu uz vispārējo veselību – pasliktinājās smadzeņu darbība, elpošana, parādījās nogurums, vājums.
Mūsdienu preparātos pret sifilisu nav dzīvsudraba, ārstēšana notiek ar penicilīnu, tā ir salīdzinoši vienkārša, un pacienti to panes viegli.
Bīstamākais, kas var būt, – kāda individuāla nepanesība. Bet – joprojām ir svarīgi, kādā stadijā slimību atklāj. Latvijā lielākoties konstatē sekundāro sifilisu, kad cilvēks ir bijis slims jau vismaz pusgadu. Atkarībā no preparāta, ārstēšana tādā gadījumā notiek ar 3–5 injekcijām, pa vienai injekcijai nedēļā. Agrīnā stadijā var pietikt ar vienu injekciju. Var lietot arī tabletes, tad garākais kurss ir 20 dienas.
Pēc ārstēšanās pacients vēl gadu tiek novērots, viņam jāveic asins analīzes, lai būtu pārliecība par izveseļošanos.
Citāds stāsts ir pacientiem, kam sifilisu atklāj vēlīnā stadijā – tad ārstēšana būs daudz nopietnāka. Jebkurā gadījumā – progress ir milzīgs.
Jā, mūsdienās tiek daudz runāts par bakteriālo rezistenci, kad antibiotikas zaudē savu iedarbību, bet jāatzīst, ka penicilīna grupas preparāti joprojām ļoti labi iedarbojas uz sifilisa ierosinātāju, un tas nozīmē, ka šo slimību joprojām varam ļoti sekmīgi ārstēt!»
