Apraksts: Mēs tikām galā!

Vēzis un ārstēšanas sekas

«Alise bija ļoti gaidīts un plānots bērniņš. Viņu iznēsāju, mācoties Rīgas Stradiņa universitātes 4. kursā. Jutos lieliski, grūtniecība noritēja kā pēc grāmatas, un meitiņa piedzima vesela. Taču, kad Alisei bija pusgads, pamanīju, ka viņa ir ļoti bāla, vāja un ar lielu punci. Kad par to ierunājos ārstējošai pediatrei, daktere atmeta ar roku: es kā topošais ārsts savam bērnam piedēvējot visas iespējamās slimības… 

Alisei bija jau gadiņš, kad vairs neizturēju un viņu uz apskati aizvedu arī pie savas pasniedzējas. Sekoja diagnoze – ceturtās stadijas audzējs ar metastāzēm. Vēderā… Nevaru aprakstīt tā brīža šoku. Es taču mācījos par ārsti, tāpēc iekritu milzīgā vainas izjūtā: kā es varēju nepamanīt, kas notiek, kāpēc nepaklausīju savai intuīcijai?! Iepriekš Bērnu slimnīcas Onkoloģijas nodaļā biju piedalījusies mazo pacientu ārstēšanas plāna sastādīšanā, bet tagad pati biju viena no mammām, kas slimnīcā atradās līdzās savam bērniņam… 

Alisei veica vērienīgu operāciju, sekoja ķīmijterapija un staru terapija. Trīs nedēļas pavadījām slimnīcā, nedēļu mājās un tad atkal atgriezāmies slimnīcā. Tā vienpadsmit mēnešus no vietas – dzīve citā realitātē, kurā neeksistē nekas cits kā vien cīņa par meitiņas dzīvību. Mēs tikām galā. Pēc gandrīz gadu ilgas ārstēšanas mediķi atzina, ka vēzis uzvarēts.

Tomēr prieks bija pāragrs: pēc trim mēnešiem Alise atkal kļuva ļoti gurdena. Nākamās pārbaudes parādīja, ka ķīmijterapija radījusi sekas: bojāts sirds muskulis. Diemžēl tāda ir realitāte – ķīmijterapijai var būt smagas blaknes, un tu nekad nezini, kurš no orgāniem izrādīsies vājais posms, kas uzņems sitienu. Tomēr mēs ar Alises tēti bijām neglābjami optimisti, mums šķita, ka viss būs labi – Alise padzers zāles, un sirds ar laiku atkal kļūs stipra. Jo parasti tā tiešām notiek.»

Trešajā klasē – insults

«Piedzīvotais ar Alisi man izsita pamatu zem kājām arī tajā ziņā, ka man likās: es nedrīkstu būt ārste, ja savam bērnam laikus nespēju diagnosticēt audzēju. Tāpēc sāku strādāt ar medicīnu saistītā firmā. Tas bija trīs gadus ilgs un gaišs posms manā dzīvē. Ārstiem rīkoju seminārus un konferences, pati apmeklēju ārstu kongresus. Un tomēr… Jutu, ka reālā medicīna mani velk atpakaļ. Neskatoties uz to, ka Latviju tobrīd bija piemeklējusi ekonomiskā krīze, atteicos no savas iepriekšējās labās algas un ārzemju ceļojumiem un ar vīra materiālu un emocionālu atbalstu iestājos rezidentūrā, lai kļūtu par bērnu radioloģi. 

Tolaik Alisei jau bija noteikta diagnoze – sirds mazspēja. Parasti veselība meitiņai katru gadu pasliktinājās tieši pavasarī, tad mēs abas pavadījām laiku slimnīcā, līdz Alisei kļuva labāk. Šī iemesla dēļ pavasaros rezidentūrā ņēmu akadēmisko gadu, bet rudenī mācības atsāku. Manas studijas ievilkās. 

Sākotnēji mums bija cerība, ka, Alisei paaugoties, viņas sirds kļūs stiprāka. Tomēr realitātē notika otrādi. Viņa arvien biežāk gribēja gulēt diendusu, ik pa brīdim atlaisties dīvānā. Alise bija ļoti, ļoti tieva, un brīžos, kad viņa piepampa, sapratu, ka Alises organismā sirds mazspējas dēļ veidojas tūska. Kļuva arvien sliktāk. Alise apmeklēja skolu, tomēr viņai tas bija smags darbs.

Esmu ticīgs cilvēks, bet joprojām domāju, ka to gan Dievs varēja mums aiztaupīt – vasarā, kad Alise bija beigusi trešo klasi, viņa piedzīvoja insultu. Tas notika naktī – Alise pamodās, jo kreisā ķermeņa puse bija paralizēta. Insulta iemesls – tromboze, kas ir sirds mazspējas izraisīta blakne. Bet Alises trauslajos asinsvados pietika vien ar trim, četriem kopā salipušiem trombocītiem, lai rastos trombi…

Kad nonācām slimnīcā, atceros, ka bērnu reimatologs saņēma manu roku un teica: «Tagad jūs esat mamma, nevis ārsts, tāpēc jūs brauksiet mājās, bet mēs bērnu vedīsim uz reanimāciju. Rīt piezvaniet, un tad varēsim pateikt, kad varēsiet meitu apciemot.» Nākamajā dienā nespēju uz slimnīcu piezvanīt. Kā ārste es zināju, ka insulta radīto seku spektrs var būt ļoti plašs: sākot no tā, ka bērns ir cietis minimāli, līdz tam, ka viņš kļuvis par dārzeni. Tā bija viena no reizēm, kad, domājot par to, kas varētu būt noticis, man fiziski bija tik slikti, ka gribējās vemt. Tomēr mierīgā balsī lūdzu vīru piezvanīt uz slimnīcu, bet pati ap stūri klausījos – negribēju, ka vīrs sabīstas no manas reakcijas. Es bieži klusēju un pirms laika neteicu, kādas sekas var būt vienai vai otrai Alises diagnozei. Atceros, ka vīrs jautāja, kā Alise jūtas, un ārsts atbildēja: «Viss ir labi, meitene skatās multfilmas.» Tas bija neaprakstāms atvieglojums.»

Liktenīgais spriedums

«Insulta dēļ Alisei bija mazliet savilkta ķermeņa kreisā puse, tāpēc vajadzēja iziet rehabilitācijas kursu. Arī šobrīd Alises kreisā kāja nav tik veikla kā labā, bet nezinātājs to pat īsti nevar pateikt. Taču Alises sirds kļuva arvien gurdenāka. Viņa vairs nespēja noiet pavisam nelielus attālumus, līdz beidzot nespēja pat pāriet pāri istabai.

Rehabilitologi uzstāja, ka pēc piedzīvotā insulta Alisei jānēsā ortopēdiskie apavi. Bet tie ir smagi, un es pateicu nē. Nezināju, cik ilgs laiks šai pasaulē Alisei atlicis, tāpēc izlēmu, ka visur, kur vajadzēs, Alisi aiznesīs tētis, bet – viņa valkās skaistas botes. Man bija svarīgi, lai mēs meitai nodrošinātu maksimālu emocionālo komfortu, jo pēc insulta viņai bija ļoti smaga depresija: Alise neko negribēja, nekas viņai nepatika. Ar Alisi darbojās vairāki psihologi un psihoterapeiti, bet neviens netika meitenei klāt, Alise tikai atkārtoja, ka viņai viss ir labi. Un tad mēs nonācām rehabilitācijas centrā Vaivari un tur sastapām fantastisku psiholoģi. Viņa Alisi neaiztika, runāja tikai ar mani un palīdzēja man sakārtot sevi. Bet Alisi viņa aicināja tikmēr zīmēt. Un Alise uzzīmēja, ka viņa ar burkānu baro vienradzi. Šis zīmējums kļuva par atslēgu tam, lai mēs saprastu, ka jāmeklē Alisei zirgs!

Tomēr fiziski meitai kļuva arvien sliktāk. Kad pienāca kārtējā krīze, tika sasaukts ārstu konsilijs, pēc kura mums ar Alises tēti skaidri un gaiši pavaicāja, kā mēs raugāmies uz sirds transplantāciju. Alisei tobrīd bija desmit gadi. Mēs gan devām transplantācijai zaļo gaismu, taču reāli apzinājāmies, ka iespēja to piedzīvot ir vairāk nekā niecīga.»

Cerība un ceļavārdi 

«Tā gada vasara bija drausmīgi smaga, jo Alisei tikpat kā vairs nebija spēka, viņa nespēja pati paiet. Vīrs ar draugu kompāniju brauca uz ASV, arī man bija iespēja doties līdzi, bet es sapratu, ka nevaru Alisi atstāt uz trim nedēļām. Pavadījusi vīru uz lidostu, vakarā apsēdos uz mūsu vasaras namiņa lieveņa un domās runāju ar Dievu. Mēs bijām izdarījuši visu, ko spējām, un es sapratu, ka nevaru Dievam lūgt, lai mūsu bērnam veiktu sirds transplantāciju, jo tas nozīmētu, ka kādam citam jāmirst, lai mūsu bērns dzīvotu. To uz savas sirdsapziņas nespēju uzņemties. Tāpēc izteicu savu pēdējo lūgumu: lai Alises aiziešana notiek mierīgi un ātri, lai viņai vairs nav jāmokās. Jo pats briesmīgākais, ko piedzīvo slimu bērnu vecāki, ir bezspēcības izjūta, ka tu nekādi nespēj notiekošo ietekmēt. Lai kā gribētu, es nevaru meitai atdot pusi savas sirds. Es sapratu arī to, ka vairs nespēju būt stipra, man vairs nebija spēka. 

Gadu iepriekš Alisei iešuva čipu – tādu kā monitoriņu, kas uztver viņas sirdsdarbību. Alises sirds bija liela un izstaipīta kā lupatiņa, un ārsti bažījās, ka tas var novest pie pēkšņas sirds apstāšanās. Tāpēc monitoru savienoja ar ārsta datoru, un tas ziņoja par sirdsdarbības traucējumiem. Bet tajā vasarā es domāju – lai notiek, kas notikdams, tikai lai meita vairs nenonāk reanimācijā. Jo tās bailes, kādās dzīvojām… Ja kādreiz aizgāju uz sporta klubu, atgriežoties mājās un atslēdzot durvis, sirds bailēs pamira: ja nu pa šo laiku Alise ir mūs pametusi. Tāpēc kādā brīdī pārstāju dzīvot savu dzīvi, jo šķita: ja Alises sirds būs apstājusies, kamēr esmu prom, nespēšu sev to piedot. Vienlaikus mana dzīve bija kā nemitīga nāves gaidīšana: ar prātu saproti, ka tas ar meitu notiks, tikai vēl nezini, kurā brīdī. 

Septembra sākumā Alises tētis atgriezās no ceļojuma. Tā bija piektdiena, un es devos uz veikalu. Vēlējos nosvinēt, saklāt skaistu galdu. Bet tieši tad zvanīja kardioķirurgs: «Mums ir sirds, Alise jāved uz slimnīcu.» Atceros, ka atspiedos pret saldēto dārzeņu vitrīnu, jo šķita, ka nespēju atgūt elpu, un atkal bija sajūta, ka gribas vemt. Atstāju visus iepirkumus, sēdos mašīnā un traucos mājās. Asaras bira. 

Pati esmu no Limbažiem, un tur dzīvo mans jaunības dienu draugs – puisis, kurš kļuva par mācītāju pareizticīgo baznīcā. Viņš zināja Alises stāstu un man bija teicis: «Ja nepieciešama palīdzība, zvani!»

Kad ārsts pateica, ka Alise jāved uz slimnīcu, mana pirmā iekšējā reakcija bija: varbūt vēl pagaidām? Varbūt pēc laika būs cits donors un labāk nesteidzamies? Man vajadzēja kādu cilvēku no malas, ar kuru to izrunāt. Mācītājam sacīju, ka šī operācija, iespējams, būs visa beigas. Un viņš atbildēja: «To neviens tev pateikt nevar. Bet tev ir jāatrod spēks, lai paļautos, jo Dievs ar tādām dāvanām nemētājas». Šie vārdi bija mana ceļamaize, lai Alisi vestu uz slimnīcu.»

Spēks un apetīte 

«Stradiņos mūs sagaidīja kā princeses. Analīzes parādīja, ka Alisei ar donora sirdi ir ļoti laba saderība. Bet… Operācija tika atlikta: donora sirdij konstatēta hospitāla infekcija. Ja pēc divpadsmit stundu antibiotiku terapijas infekcija tiks nomākta, operācija notiks, ja ne – transplantāciju veikt nebūs iespējams. Tas bija nākamais trieciens. 

Pēc četrpadsmit stundām operācija tomēr notika. Mums, vecākiem, bija atļauts ieiet operāciju zālē, nolikt meitu uz operāciju galda un pagaidīt, kamēr viņa aizmieg. 

Mēs atstājām savu bērnu, nezinot, vai šī nebūs pēdējā reize, kad esam kopā. Tas ir kā nocirst sev roku. Cik vien manī bija paļāvības, to visu šajā brīdī apkopoju. Arī ārstu acīs redzēju – lai kāds būtu iznākums, viņi darīs visu, kas ir viņu spēkos. 

Daudzas stundas ar vīru vienkārši gaidījām. Un tad nāca laimīgā ziņa, ka operācija noritējusi veiksmīgi, Alise tiek vesta uz reanimāciju. Aizskrējām turp, pirms bērns bija atvests. Kad Alisi pieslēdza pie aparātiem, apskatījām viņu, noglāstījām. 

Sākumā meita tika turēta medikamentozā miegā, bet jau tad dzirdēju – viņas jaunā sirds sitas kā traka, kluso telpu piepildīja sirdspukstu skaņas. Līdz šim meitas sirds bija tik mierīga un klusa, ka to nekad nevarēja dzirdēt. 

Atceros, kad Alise jau bija pie apziņas un drīkstēja pati sākt ēst, medmāsiņas bija pietaupījušas viņai pusdienas: kartupelīšus ar zivju kotleti. To redzot, domāju: viņa taču to nekad neēdīs! Bet Alise notiesāja visu un jautāja, vai nav vēl. Vēlāk sapratām, ka ar slimnīcas ēdienu nepietiek, tāpēc draugi Alisei veda picas, mājās saceptas sviesta pupiņas un citus ēdienus, kas viņai ļoti garšo. Mūsu pieredzē ar Alisi tas bija kas jauns. Ēšana pēc būtības ir smags darbs. Ja nav spēka, cilvēks nevar ieēst. Tā kā Alisei iepriekš bija vāja sirds, viņai nebija apetītes, kas rezultējās hroniskā svara deficītā. Pēc sirds transplantācijas tas pilnībā mainījās. Kad gājām uz restorānu, Alise apēda ne tikai savu, bet arī manu porciju. Viņai beidzot bija spēks.»

Daudz labu cilvēku

«Kad Alise pēc operācijas gulēja slimnīcā, viņu aicināja sapņot lielus sapņus. Meitai tuvojās dzimšanas diena, un es jautāju, ko viņa gribētu? Alise teica, ka vēlētos satikt dziedātāju Donu. 

Izrādījās, ka mums apkārt ir tik daudz labu cilvēku! Dons atsaucās! Esmu viņam tik ļoti pateicīga. Kad Alise viņu ieraudzīja mūsu mājās ar ģitāru, viņa nespēja izteikt ne vārda. Dons bija atvedis arī dāvaniņu – grāmatu Mazais princis ar ierakstu. Es savukārt nespēju vien nobrīnīties par šo sakritību – kad Alise desmit dienas pēc operācijas gulēja miegā, šo grāmatu no viena gala līdz otram es viņai lasīju priekšā.

Pēc iznākšanas no slimnīcas katru gadu Alises otro dzimšanas jeb sirds transplantācijas dienu gribējām atzīmēt īpaši. Alise bija aizrāvusies ar ēdiena gatavošanu, tāpēc pirmajā gadā ciemojāmies restorānā pie šefpavāra Māra Jansona. Alise neko nezināja līdz pat brīdim, kad Māris viņu paaicināja uz virtuvi, lai abi kopā gatavotu svētku pusdienas. Kad pēc maltītes vīrs lūdza rēķinu, Māris atbildēja: «Nekāda rēķina nav, daudz laimes dzimšanas dienā!»

Cilvēku atsaucība bija tiešām liela, arī citus gadus ciemojāmies pie dažādiem šefpavāriem, un tā rezultātā Alise pat uzsāka savu biznesiņu – viņa cepa fantastiski garšīgas kūkas.» 

Lielā kaislība – zirgi

«Atceroties Alises zīmējumu rehabilitācijas centrā Vaivari, paturēju prātā, ka man jāmeklē iespēja Alisei jāt ar zirgiem. Veselu gadu abas reizi nedēļā devāmies izjādēs uz Zirgzandalēm. 

 Pēkšņi dzīve bija pagriezusies brīnišķīgā virzienā: es pabeidzu rezidentūru, Alise atkal gāja skolā un varēja jāt ar zirgu un nodarboties ar sportu. 
Šai laikā arī pārcēlāmies dzīvot uz Saulkrastiem un uzzinājām, ka zirgaudzētavā Kroņi iespējams apmeklēt jāšanas nodarbības. Turp Alise braukāja trīs gadus, līdz ieinteresējās par paraiejādi. Tā Alise nonāca līdz Tīraines stallim, kur viņu gaidīja liels un cēls zirgs Lebrons un trenere Darja Tihomirova. Viņa redzēja, ka Alisei ir ne tikai liela vēlme ar šo sportu nodarboties, bet arī spējas. Šis bija liels pagrieziena punkts visu mūsu dzīvē. 

Man un vīram ir liela darba slodze Rīgā, mūsu mājas ir Saulkrastos, bet Alises zirga stallis – Tīrainē. Mēs Alisi tik bieži, kā viņa gribēja, vairs nespējām izvadāt, tāpēc pagājušajā vasarā Alisei noīrējām dzīvoklīti Mārupē – viņa pati ar skrejriteni aizbrauca uz stalli. Abām ar saimnieci bija arī vienošanās, kura zirgus baros brokastīs, kura – pusdienās. Ļoti skaisti viss notika, taču vienlaikus mums tās bija ugunskristības. Es izjutu sabiedrības spiedienu: «Kā, meitenei tikai sešpadsmit gadi un jūs jau ļausiet viņai dzīvot vienai?» Bet beidzot mūsu meita varēja pilnvērtīgi dzīvot! Viņa beidzot varēja piepildīt savus sapņus un just savu varēšanu. Ne tāpēc mēs izgājām cauri šiem pārbaudījumiem, lai meitai liegtu tādu dzīvi, kādu viņa vēlas. 

Kad Alisei radās doma par piedalīšanos starptautiskās sacensībās, viņa pārgāja uz jātnieku sporta klubu Temperaments. Šeit viņas cīņu biedrs bija zirgs Londy Light. Ar viņu Alise pērn piedalījās sacensībās Beļģijā, kur saņēma balvu kā jaunākais sacensību dalībnieks. Katrās sacensībās redzu, kā progresē meitas prasmes, un… es raudu. Aiz laimes, ka no drausmīga purva un miglas zonas esam izrāvušies un Alise tagad ir starptautiskā arēnā. Turklāt mums ir vēl skaisti jaunumi – nesen Alise tika pati pie sava zirga Beilijas!»

Brīnumi notiek

«Arī manā dzīvē beidzot ienāk miers. Pagājuši daudzi gadi nemitīgas cīņas. Atskatoties šķiet, ka ir bijis kāds spēks, kas vilcis Alisi prom no šīs pasaules, bet vienmēr viņa caur adatas aci ir izlīdusi un palikusi starp mums. Ar prātu šķiet, ka noticis neiespējamais: tika izārstēts vēzis ceturtajā stadijā ar metastāzēm, pārvarēts insults, sirds transplantācija. Divus gadus pēc operācijas, kad Alisei Vācijā veica padziļinātus sirds un asinsvadu izmeklējumus, ārsts sacīja: «Ja nezinātu, ka meitene ir pēc operācijas, es nepateiktu, ka tā ir transplantēta sirds. Tik perfekta ir saderība.» Jā, brīnumi notiek.

Kopš Alise pati ar daudz ko tiek galā, mēs ar meitas tēti varam uzelpot un sākt dzīvot arī savu dzīvi. Daudzi pāri, kas kopj slimu bērniņu, atzīs, ka šī situācija attiecībām bieži vien ir gremdējoša. Arī mums ir bijuši posmi, kad šķitis: tūlīt viss sagrūs. Pēdējais bija īsi pirms Alises sirds transplantācijas, tad likās: ja operācija nenotiks, izirs viss, kas vien var izirt. 

Atskatoties uz izdzīvoto, mēs tikai nesen sapratām savu kļūdu – visus šos gadus mēs viens otram rādījām, ka esam stipri un varam tikt galā. Man daudzi, arī vīrs ir teicis: «Es tevi apbrīnoju.» Bet es gribēju, lai mani nevis apbrīno, bet samīļo. Tomēr es pati radīju šo iespaidu – nav bijis brīžu, kad es būtu ļāvusi sev nevarēt. Un manam vīram bija tas pats. Tikai tagad, kad Alisei faktiski vairs nav nekādu ierobežojumu dzīvot tā, kā viņa vēlas, mēs esam nometuši savas visu varošo maskas. Pieraduši, ka nemitīgi ir bijis jācīnās, nu mācāmies atslābt. Bet tā ir patīkama mācīšanās.»

Sapņi sāk piepildīties

Alises stāsts:

– Atceros, ka laiks pirms sirds transplantācijas man bija emocionāli un fiziski smags, taču es biju bērns un priecājos par visu, kas notika labs. Man ļoti patika iet uz kino, un mums ģimenē bija tradīcija katru nedēļu noskatīties kādu filmu kinoteātros. Vēl man lielu prieku sagādāja piektdienas vakaru pasēdēšanas ar ģimeni, kad bija uzklāts skaists galdiņš ar dažādiem našķīšiem. Es tobrīd nedomāju, ka vienu dienu varu vairs nebūt – kā bērns to nespēju apzināties. Drīzāk es skumu par to, ka netiku laukā staigāt ar draugiem, jo es fiziski to nevarēju, man bija par grūtu. Tas ļoti sāpēja. 

Daudzi mani draugi nezināja, kas man kaiš. Es teicu, ka man ir grūti, bet neko smalkāk nepaskaidroju, un es jau pati arī īsti nesapratu, kas ar mani notiek. Līdz pamatskolas beigām mācījos skolā Patnis, un tur man bija draudzene, kura ļoti daudz palīdzēja. Piemēram, es nevarēju panest skolas somu, un viņa to darīja manā vietā. Arī citi bērni un skolotāji bija ļoti atbalstoši. 

Pēc sirds transplantācijas operācijas pirmās spilgtās atmiņas man saistās ar ēšanu: es bieži jutos izbadējusies un beidzot sāku pieņemties svarā. Tāpat sākotnēji neierasti šķita, cik ļoti skaļi pukst mana sirds. Kad noliku roku uz krūšu kurvja, no malas varēja redzēt, kā mana roka sirds ritmā cilājas. Iepriekš knapi to varēju sajust. Bet vēl pēc laika piedzīvoju milzīgu prieku par to, ka varu daudz izdarīt – pati paiet, panest savu mugursomu, aiziet uz veikalu. Varēju sākt arī sportot un nodarboties ar jāšanu. Ļoti daudz kas pēc operācijas manā dzīvē mainījās. 

Šobrīd es sapņoju lielus sapņus, un tie sāk piepildīties. Nesen tiku pati pie sava zirdziņa Beilijas, sava nākotnes cīņu biedra. Jau tagad plānoju, uz kurām sacensībām abas dosimies. 

Zirgi ir mana lielā aizraušanās. Patīk adrenalīns, ko tie raisa. Ja komandu sporta veidos ar cilvēkiem nepieciešams daudz ko sarunāt, tad ar zirgu ir citādi: viņš ir jāsajūt. Un tik tad, ja abi viens otru sajutīsiet, sportā varēsiet gūt uzvaras. Es ļoti uz to tiecos, vēlos darboties profesionālajā sportā.»