Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
13
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Varbūt jau zini – garais klepus ir akūta baktērijas Bordetella pertussis izraisīta ļoti lipīga infekcijas slimība, kurai raksturīgas smacējoša klepus lēkmes. Tā izplatās gaisa pilienu ceļā no cilvēka uz cilvēku, slimniekam runājot, klepojot, šķaudot, vai arī uzturoties vienā telpā. Svarīgi, ka vecākiem bērniem un pieaugušajiem slimība var noritēt bez simptomiem, vai arī tie ir ļoti neizteikti. Diemžēl arī vakcinētie var saslimt ar viegli noritošu slimības formu un kļūt par infekcijas avotu. Slimnieki vislipīgākie ir pirmajās divās nedēļās, taču, nelietojot antibiotikas, citus var aplipināt trīs nedēļas.
Garā klepus ierosinātājs, iekļūstot elpošanas ceļos, izdala bioloģiski aktīvas vielas un toksīnus, kuri bojā elpceļu šūnas, palielina balto asinsķermenīšu leikocītu skaitu, kas izskaidro slimības ilgstošo gaitu. Ne velti ķīnieši to sauc par simts dienu klepu.
Garo klepu vieglā formā, nodrošinot atbilstošus apstākļus, ārstē mājās. Pēdējo trīs gadu laikā reģistrēti vidēji ap 350 garā klepus gadījumi gadā.
Citi lasa
Kā garo klepu atšķirt no vienkārša klepus?
Par garo klepu jāsāk aizdomāties, ja bērns nav pārstājis klepot nedēļas laikā. Pirmajās divās nedēļās vecāku bērnu klepošanu var noturēt par vienkāršu saaukstēšanos, kurai šajā laikā būtu jābeidzas. Bet garā klepus gadījumā klepus turpinās un var kļūt lēkmjveida, klepus grūdieni seko cits citam, bērnam ir ļoti grūti ievilkt elpu, seja kļūst sarkana un pēc tam pat zilgana, iespējami krampji. Lēkme beidzas ar skaļu un dziļu ieelpu, bieži vien tai seko vemšana, taču klepus lēkmju starplaikos bērna vispārējais stāvoklis var būt normāls.
Jāņem vērā, ka zīdaiņiem garais klepus mēdz noritēt arī bez klepus un paaugstinātas temperatūras, ar ļoti īsu saaukstēšanās simptomu periodu, bet klepus lēkmju vietā novērojami elpošanas traucējumi, kas dažkārt izpaužas kā elpošanas apstāšanās un, jā, var izraisīt pat nāvi. Tāpēc garais klepus ir tik bīstams.
Novērojamas arī iesnas ar gaišiem, caurspīdīgiem izdalījumiem no deguna, kas parasti nemazinās un nepārvēršas kārtīgos puņķos, kā tas notiek pie tradicionālās saaukstēšanās.
Ja šādus simptomus novēro zīdaiņiem – īpaši pirmajos četros mēnešos –, nekavējoties jāmeklē medicīniskā palīdzība pie ģimenes ārsta un smagākos gadījumos jādodas uz slimnīcu.
Diagnozes precizēšanai jāveic laboratoriskās analīzes. Lai pierādītu slimības izraisītāju, agrāk bija tikai viena iespēja – to izaudzēja speciālā barotnē no uztriepes vai aspirāta, kas paņemts no slimnieka aizdegunes un rīkles mugurējās sienas. Ierosinātājs ir ļoti izvēlīgs, ārpus cilvēka ķermeņa izdzīvo vien pāris stundas, un to ar šo metodi var atrast ne vēlāk kā otrajā slimības nedēļā.
Mūsdienās paņemtajā paraugā izraisītāju var noteikt ar polimerāzes ķēdes reakcijas (PĶR) metodi, atbilde ir pēc vienas dienas. Arī šai analīzei paraugu vajadzētu paņemt ne vēlāk par trešo slimības nedēļu.
Jāārstē uzreiz un arī mājinieki!
Protams, ka svarīgi ārstēšanu uzsākt iespējami drīzāk, jālieto antibiotikas. Parasti no 5 dienām līdz 2 nedēļām, kā izrakstījis ārsts. Kad ģimenē kāds saslimis ar garo klepu, neatkarīgi no tā, vai pārējie ir vakcinēti pret šo infekciju vai nav, visiem profilaktiski arī jālieto tās pašas antibiotikas, kas sirdzējam.
Temperatūru pazeminošas zāles bērnam vajag dot vienīgi tad, ja viņš izjūt diskomfortu. Ja ir viegla slimības forma un nav paaugstinātas temperatūras, vēlams iziet ārā – iespējams, ka vēsumā lēkmju biežums mazināsies.
Mainās vakcinācijas taktika
Bērnus pret garo klepu vakcinē 2 un 4 mēnešu vecumā. Pirmā revakcinācija ir 12–15 mēnešu vecumā, nākamās – 7 un 14 gadu vecumā. Jāpatur prātā, ka zīdainīši, kuri nav vakcinēti vai kuriem nav pabeigta vakcinācija, – it īpaši līdz četru mēnešu vecumam –, saskaroties ar infekcijas izraisītāju, var saslimt smagā formā. Lai pasargātu zīdaiņus no saslimšanas, topošajai māmiņai ieteicams pašai vakcinēties pret garo klepu. Turklāt, kā jau sacīju, pusaudžiem un pieaugušajiem garais klepus mēdz izpausties viegli vai arī slimības pazīmju tikpat kā nav, tāpēc ne vienmēr var novērtēt risku.
Vakcinētie bērni ir pasargāti no smagām slimības formām, kas ir īpaši svarīgi agrīnā vecumā, taču specifiskā imunitāte pret šo infekciju pēc 5–7 gadiem mazinās. Arī pārslimojot garo klepu, tā pēc 4–20 gadiem mazinās, tāpēc pusaudži un pieaugušie joprojām var ar šo slimību saslimt.
Lai neizplatītu infekciju, daudzās valstīs jau ir uzsākta grūtnieču un pieaugušo vakcinācija pret garo klepu. No šī gada arī Latvijā valsts apmaksā vakcināciju pret garo klepu grūtniecēm. Topošo māmiņu organismā, ja viņas potējas, veidojas antivielas pret šīs slimības ierosinātāju, bet pats svarīgākais, ka tās nokļūst topošā bērniņa organismā un vēlāk pasargā zīdaini no saslimšanas – no piedzimšanas brīža līdz laikam, kad tiek pabeigta mazuļa vakcinācija.
No vakcīnām vairs nav jābīstas, jo tagad izmanto acelulārās vakcīnas, kurās iekļautas tikai svarīgākās mikroorganismu struktūras. Dažkārt vakcīnas izraisa tikai pastiprinātu lokālu reakciju ievadīšanas vietā – apsārtumu, sāpīgumu, pietūkumu, iespējams, ir arī īslaicīgi paaugstināta temperatūra, miegainība, uzbudinājums un apetītes zudums. Smagākas komplikācijas novērojamas ļoti, ļoti reti, un par katru šādu gadījumu jāziņo savam ģimenes ārstam.
Zināšanai! Zīdaiņiem klepus lēkmes var būt biežākas un garākas, ar vispārējiem krampjiem, bet bez raksturīgās svilpjošās ieelpas.
