Anesteziologs un reanimatologs Indulis Vanags: šajā profesijā joprojām ir interesanti

Kad palūdzu profesoram uz fotosesiju paņemt līdzi Triju Zvaigžņu ordeni, viņš sakautrējas un jautā: «Vai tas nebūs tā ārišķīgi?» Tāds viņš ir gan dzīvē, gan profesijā – no anesteziologa tik daudz kas atkarīgs, bet viņš labprāt paliek neredzams.

– Profesor, kā jutāties, saņemot apbalvojumu?
– Pacilāti. Tas bija negaidīti, bet – patīkami. Prezidents, pasniedzot balvu, pateicās par padarīto un vēlēja ar gaišu skatienu lūkoties uz priekšu, nākamajā simtgadē.

– Un kādas pašam izjūtas par padarīto?
– Kaut kas jau ir izdevies…

Man oktobrī bija jārīko šovs, kā mēdzu sacīt par dzimšanas dienas svinībām, – mainījās gadi. Tad biju uztaisījis par sevi prezentāciju, kurā ievietoju fotogrāfijas ar spilgtākajiem dzīves notikumiem, pavērsieniem, sasniegumiem. Tad arī atskatījos uz dzīves laikā padarīto.

Moto, ko pats izvirzīju – kāpēc gadi skrien tik ātri? Iekšēji jūtu, ka tikko esmu beidzis Rīgas Medicīnas institūtu.

– Kādu sevi atceraties tobrīd? Diploms kabatā, un visas iespējas priekšā.
– Priekšā nezināmais.

Toreiz vēl bija tā saucamā sadale – devos strādāt uz rajona slimnīcu Gulbenē, kas ir arī mana dzimtā pilsēta. Pabiju tur trīs gadus. Biju rajona vienīgais anesteziologs, strādāju kopā ar anestēzijas māsām Olitu Kuzāku un Āriju Bašķeri. Viņas bija ļoti gudras, daudz man, jaunajam ārstam, sākumā palīdzēja. Tā kā Alūksnē nebija anesteziologa, braucu izsaukumos arī uz turieni.

– Atradu par jums faktu, ka savā pirmajā darbavietā, Gulbenes slimnīcā, bijāt ne vien anesteziologs, bet arī terapeits un ķirurgs.
– Jā, kādu brīdi nebija, kas tajā iecirknī strādā par terapeitu, tāpēc es patēloju arī to – tajā laikā neprasīja sertifikātu par katru atsevišķu nozari. Šo to darīju arī kā ķirurgs.

Pa burzmu apprecējos un tad pārcēlos atpakaļ uz Rīgu. Sākumā strādāju Rīgas Medicīnas institūta Centrālās zinātniskās laboratorijas Plaušu ķirurģijas nodaļā. Pēc pirmās disertācijas aizstāvēšanas strādāju Patoloģiskās fizioloģijas katedrā, kur kļuvu arī par docentu. Aptuveni kopš 1994. gada strādāju Rīgas Stradiņa universitātes Anestezioloģijas katedrā, un no 1998. gada esmu katedras vadītājs.

– Tomēr anestezioloģija izrādījās jūsu īstais aicinājums.
– Vispār man skolā ļoti patika ķīmija. Mums bija ārkārtīgi interesanta ķīmijas skolotāja – Benita Tonne, viņa prata motivēt un interesanti vadīja stundas. Biju pat iecerējis mācīties kaut ko par ķīmijas tēmu, bija daudz rūpnīcu, bet šķita – tas varbūt tomēr ir par sausu.

Mani uz studijām medicīnā iedvesmoja Gulbenes slimnīcas līmenis – tā tiešām bija augstas klases slimnīca. Kādu laiku tās vadītājs bija izcilais ārsts Ilmārs Lazovskis, ķirurģijas nodaļas vadītājs ilgstoši bija tāds slavens ķirurgs Gundars Spruģevics, strādāja arī ķirurgs Daumants Lūsis, alergologs Verners Lozovskis, internists un kardiologs Uldis Sproģis… Vesela virkne populāru augstas klases speciālistu!

Ārsta amats tolaik skaitījās diezgan prestižs, tāpēc nosliecos par labu medicīnai. Kāpēc tieši anestezioloģija? Tā savā ziņā bija nejaušība, jo Gulbenes slimnīcā, uz kuru mani sūtīja sadalē strādāt, nebija anesteziologa. Un – anestezioloģija bija samērā jauna specialitāte, ar vēl daudz neizzinātā un neizpētītā. Šajā jomā strādāja īsteni speciālisti – Georgs Andrejevs, Antoņina Sondore, Egons Daugulis, Aivars Zirnis…

Apbrīnoju vienu no pirmajām Latvijas anestezioloģēm Viju Rozīti, kas strādāja par anestezioloģi no 1957. gada un tikai nesen beidza praktisko darbību.

Vispār Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras mēraukla vienmēr bijusi pacelta ļoti augsta. Mēs pirmie Baltijas valstīs ieviesām divas anesteziologu kalvei svarīgas lietas… 1999. gadā kopā noorganizējām Eiropas diploma eksāmena pirmo daļu, kas notiek Rīgā katru gadu septembrī. Tie, kuri nokārto šo eksāmenu, ir tiesīgi strādāt par anesteziologiem reanimatologiem jebkurā Eiropas valstī.

Otrās daļas eksāmens ir mutisks, un tas jau notiek ārzemēs. Tāpat mēs Latvijā noorganizējām Eiropas Anesteziologu biedrības rīkotus kursus. Sākumā šie kursi tika organizēti Mežotnes pilī – ārzemju pasniedzējiem tur ļoti patika – dabas tuvums, bet beidzamajos gados rīkojam kursus Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas izglītības Tehnoloģiju centrā Anniņmuižas bulvārī.

Faktiski par mums jau iesmēja, skatījās šķībi, ka veicinām jauno speciālistu aizceļošanu, emigrāciju.

Bet to, ka jaunie ārsti izvēlas strādāt citur, neņemos nosodīt – konkrēti cilvēki man teikuši, ka Francijā pelna piecpadsmit reižu vairāk nekā Latvijā.

Un tas ir ievērojami! Piemēram, kādā Vācijas klīnikā Kotbusā ir vesela nodaļa ar anesteziologiem latviešiem, arī Lielbritānijā ir daudz mūsējo, Skandināvijas valstīs… Interesanti, ka anesteziologiem nav tik augstas prasības vietējo valodu zināšanās kā citās specialitātēs.

– Tiešām interesanti! Es, protams, alojos, bet vai tas saistīts ar to, ka operācijas laikā parasti nerunā? – Nē, nē. (Smejas.) Lai gan mūsu specialitātē tiešām nav daudz jārunā, bet jāstrādā pēc algoritmiem, vadlīnijām, cēloņsakarībām – ja to zina, var strādāt. Piemēram, psihiatrs tā nevarētu, jo tur galvenais ir runāt ar pacientu.

Tas, kas mani mazliet uztrauc patlaban… No janvāra pieņemts likums, ka mediķi nevarēs strādāt vairāk par vienu slodzi. Bet, atvainojiet, neviens anesteziologs nestrādā tikai vienu slodzi! Tas drīzāk varētu veicināt speciālistu aizbraukšanu strādāt citur. Un arī rezidentus vairs nevarēs piesaistīt par stažieriem, kas ārstam ļoti atvieglo darbu, jo viņu slodze jau skaitās būt par rezidentu klīnikā.

– Kādi ir jūsu studenti?
– Domāju, viņi šai lietai pieiet nopietni. Lai gan, bez šaubām, ir arī tādi merkantili tipi, kas vairāk domā par savām interesēm, bet kopumā, man šķiet, mūsdienās jaunieši mācās priekš sevis, lai iemācītos tiešām labi un būtu konkurētspējīgi.

– Anesteziologus mēdz dēvēt par kaut ko augstāku par Dievu. No jums daudz kas atkarīgs. 
– Es sevi par tādu neuzskatu. Vispār jau ķirurgi uzskata sevi par Dieviem. (Smejas.) Protams, piekrītu, ka no anesteziologiem ir daudz kas atkarīgs.

– Starp citu, kā jūs skatāties uz netradicionālo medicīnu?
– Emocionāliem cilvēkiem der. 

Intereses pēc es pie pasniedzēja Edgara Vasiļevska beidzu ciguna kursus. Tiesa, tikai pirmo klasi. Godīgi? Es neesmu tik emocionāls. Vienā no vingrojumiem ir jāstāv ar kājām plati un izplestām, gaisā paceltām rokām un jājūt, kā pa nabu ķermenī ieplūst enerģija.

Kāda sieviete nodarbībā kliedza: «Cik karsts, jūtu, kā nāk enerģija…» Es stāvēju ar rokām un kājām plati un nejutu nekādu enerģiju.

Citi jau divdesmit minūtes ķīniešu mūzikas pavadījumā jūt ieplūstam sevī enerģiju, bet man ne silts, ne auksts.

Esmu ziņkārības un avantūras pēc izgājis arī masāžas kursus, bet arī to nepraktizēju.

– Zinu, ka jūs toties veselības uzturēšanai regulāri peldat.
– Jā, reizi nedēļā Ķīpsalas baseinā. Un daudz staigāju ar suņiem, man viņi ir divi – cvergšnaucers un rīzenšnaucers. Abi piedalījušies un uzvarējuši daudzās sacensībās, bet ne ar mums, ringā viņus ļaujam vest kādai profesionālai kinoloģei. Jāatzīst, ka rīzenšnauceri nav vienkāršas dabas… Sver piecdesmit sešus kilogramus, daudz lec, mazliet neprognozējami, tāpēc obligāti jāiet skolā. 

Agrāk fizkultūrai man bija arī teniss, bet nu jau kādu laiku ne. Daudz staigāju kājām, bet ne tik daudz, cik profesors Danilāns. (Smejas.)

Vēl veselības labā dermatologa Jāņa Ķīša ietekmē brokastīs katru dienu ieturos ar gabaliņu treknas jūras zivs – lasi, skumbriju vai siļķi –, avokado, tomātu un olīvām.

Pagaidām mans darbs pārsvarā saistīts ar studentiem un rezidentiem, bet joprojām otrdienās visu dienu strādāju kā praktiskais anesteziologs. Aktīvi darbojos arī profesionālās biedrības darbībā, kuras prezidents biju divus termiņus. Esmu ievēlēts par Eiropas Anestezioloģijas biedrības padomes locekli.

– Sakiet, kā ir – cilvēks savu iemidzinātāju pirmoreiz satiek tikai pirms operācijas?
– Nē, tā nevajadzētu būt. Ja iecerēta plānveida operācija, pie anesteziologa jāiet ambulatori, lai tiktu nozīmēti visi nepieciešamie izmeklējumi.

Savukārt slimnīcā pacientam jāierodas ideālā gadījumā iepriekšējā dienā un tad viss jāizrunā ar operācijas anesteziologu. Piemēram, pacientiem, kas lieto antikoagulantus jeb asins šķidrinātājus, pirms operācijas tie jāatceļ, lai nebūtu asiņošanas riska. Tam visam jābūt sakārtotam pirms operācijas.

– Cik cilvēkiem dienā jūs dodat anestēziju?
– Tas atkarīgs no operāciju nopietnības. Rekords laikam ir bijis divpadsmit – kādas piecas nopietnas operācijas un pārējās dienas stacionārā, ne tik garas. Es pārsvarā dodos uz ilgākām operācijām, kas ilgst vismaz trīs stundas.

– Domājot par narkozi, daudziem prāts uzreiz aiznesas par tēmu, kas ir aiz cilvēka apziņas… Dzirdēti stāsti par tuneļiem, gaismas ielejām. Ko jūs par to domājat – kaut kas tāds eksistē?
– To nevar zināt. Lielā mērā medicīnā vispār un arī tieši anestezioloģijā ir daudz kā nezināma. Mēs daudzām vielām zinām efektu, ko tā radīs, bet nevaram pateikt precīzu darbības mehānismu.

Piemēram, Pēterim Kļavam ir ļoti dziļa teorija – ja cilvēks nomirst, tad piedzimst pēc vairākiem gadiem, un gars iemiesojas citā personā… Tā var domāt, bet nav pierādījumu, ka tā ir. Atklāti sakot, neviens nav izpētījis, vai gars nāk no sirds vai no smadzenēm. Savu teoriju man šajā jautājumā nav, bet es ieklausos visās citās.

Manuprāt, visa virzība dzīvei tiek vadīta no augšas, ir kaut kāds netverams likteņa pieskāriens… Jo dzīve ir pilna nejaušību.

– Jums pašam kādreiz ir bijusi narkoze?
– Tāda neliela, lokālā – pie brukas operācijas un vēnu operācijas.

– Tāpēc jūs nezināt, kas ar cilvēka prātu notiek, aizmiegot vispārējā narkozē.
– (Abi smejamies.) Laikam gan. Bet esmu prasījis cilvēkiem un domāju, ka nekā pārdabiska tur nav.

– Dzirdēts par situācijām, kad cilvēki operācijas laikā pamostas. Tas vispār ir reāli?
– Latvijā tā varētu būt bijis deviņdesmitajos gados, kad tehnoloģijas vēl nebija tik attīstītas, bet mūsdienās tā nevar notikt – ir tik labs monitorings.

Mūsdienās operācijas laikā var pat veikt cerebrālo monitoringu, kad visas operācijas laikā izmeklē, kā strādā smadzenes, pilnībā nosakot anestēzijas efektu un līmeni. Būtībā tas ir kā encefalogrammas izmeklējums, ko veic, lai uzmanītu pacienta funkcijas. Jā, pirms dažiem gadiem presē bija aprakstīts, ka reiz Kanādā pacients pamodies operācijas laikā – bet man šādus gadījumus ir grūti komentēt, jo vispār tā nevar notikt.

– Bet kāpēc, mostoties no narkozes, cilvēki mēdz dziedāt vai stāstīt anekdotes?
– Arī tādi gadījumi ir samērā reti, un tas bija agrāk – pārsvarā cilvēkiem, kas daudz lieto alkoholu. Tad mēdza arī lamāties.

Pašlaik tehnoloģijas ir tik labas, ka cilvēki lielākoties mostas ar skaidru galvu. Jā, opioīdi var veicināt dullas galvas izjūtu, un dažām zālēm piemīt eiforijas efekts… Bet – labāk eiforija, nevis nomāktība.

Arī deksametazonam ir četri iespējamie efekti – pret sliktu dūšu un vemšanu, endorfīnu jeb laimes hormonu veidošanās, mazākas sāpes, ko rada eiforijas efekts, un skaidrāka galva, jo aktīvās vielas mazāk ietekmē smadzeņu šūnu membrānu. Viss ir ļoti niansēti un individuāli.

– Ko darīt, ja cilvēks nemostas?
– Arī tā nevar būt. Tad smadzenēs, visticamāk, ir kāda patoloģija – trombs, insults, kāda cita problēma… Redziet, visi anestezioloģijā lietojamie medikamenti ir īsas darbības, un, jau ievadot narkozi, ir zināms, pēc cik ilga laika cilvēks modīsies. Gaistošas darbības medikamenti, ko ieelpo, organismā tikpat kā nepaliek. Piemēram, desflurāns metabolizējas tikai par aptuveni 0,02 procentiem – tātad kā to ieelpo, tā izelpo.

– Esat piedzīvojis kādus asprātīgus gadījumus ar pacientiem?
– Ir tāds medikaments ketamīns – labs analgētiķis, noņem sāpes, bet reizēm sāpju impulsi smadzeņu zemgarozā nomaldās, un cilvēkam sākas halucinācijas…

Reiz kādai sievietei veica dzemdes abrāziju un viņa modās labsajūtā un teica: «Nu mužik, ti moloģec.» (Nu, vīrs, tu esi malacis. – krievu val.)

Bet pēdējā laikā tādu gadījumu nav. Ir prieks, ka operācijas izdodas un pacienti pamostas un jūtas labi, cik nu labi pēc operācijas var justies. Būtībā anestezioloģija sevī ietver ne tikai to, ko mēs saprotam ar narkozi, bet vēl daudz citu nianšu – arī intensīvo terapiju, kritisko stāvokļu medicīnu un akūto sāpju terapiju.

– Vai tiesa, ka narkoze samazina mūža ilgumu? Internetā raksta, ka viena operācija vispārējā anestēzijā ir mīnus pieci gadi. – Tā nu gan nav tiesa.

Vienīgais, kas nav pierādīts, – ja cilvēkam ir ģenētiska nosliece, piemēram, uz Alcheimera slimību, anestēzijas līdzekļi, iespējams, var slimības uzplaukumu provocēt. Tāpat bija hipotēze: ja organismā jau ieprogrammēta šizofrēnija, ketamīns tam var būt kā ierosmes faktors. Bet arī tas nav pierādīts.

– Esmu dzirdējusi, ka cilvēkus mulsina, ka pirms operācijām jāparaksta piekrišana, ka pacients ir informēts par sekām un uzņemas atbildību. Cilvēki domā – bet kā es varu uzņemties atbildību par to, ja ārstam, piemēram, notrīc roka?
– Tā faktiski ir tikai informēšana. Un nekādā ziņā nenoņem atbildību mediķim. Bet jāsaprot, ka simtprocentīgi drošs mūsu pasaulē nav nekas.

Pat ja pacientam nav blakus slimību, cilvēki joprojām mēdz nomirt pat laparoskopiskās operācijās, turklāt pat visattīstītākajās valstīs. Iemesls? Alerģija vai kas cits. Tā notiek reti, bet – ne vienmēr visam var atrast iemeslu un izskaidrojumu.

Tāpēc ir labi izsvērt, kādu narkozes veidu kuram cilvēkam piedāvāt… Piemēram, gados vecākiem cilvēkiem, ja iespējams, operāciju labāk veikt reģionālajā anestēzijā. Jā, daudzi vecie ļaudis saka: «Nē, es gribu gulēt!» Bet ārstam jāizvērtē ieguvumi un riski un jāizstāsta pacientam, ka reģionālā anestēzija šajā situācijā ir labāka nekā vispārējā, kas uz ilgāku laiku piekaļ pie gultas un drusku tomēr sajauc galvu.

– Kādām īpašībām jāpiemīt anesteziologam?
– Viņam jābūt mierīgam un nosvērtam. Jābūt pedantam. Anesteziologs nedrīkst būt pārāk emocionāls.

Starp citu, esmu dzirdējis, ka Amerikā uzskata tā: ja piecus gadus strādā vienā vietā, attīstās emocionālā degradācija. Tāpēc ik pēc pieciem gadiem esot labi kaut ko pamainīt. Bet – pie mums jau nav, kur sprukt.

– Ja esat dzimis oktobrī, visticamāk, pēc horoskopa esat Svari. Nav tā, ka ļoti ticu horoskopiem, bet man zināmie Svari ir ļoti neizlēmīgi.
– Jā, bet Svari domā – tā vai šitā… Viņi līferē, meklē līdzsvaru, labāko risinājumu. Arī tā ir laba anesteziologa īpašība.

Īstenībā es apskatos dienas horoskopus.

Mazliet esmu arī māņticīgs – ja iekšējā izjūta saka, ka šodien kaut ko nevajag darīt, tad arī nedaru.

Uzmanīgu mani dara arī situācijas, kad kādu laiku ilgstoši viss ir labi. Tad man šķiet – kāpēc tā ir? Jo ir sajūta, ka tad sekos kaut kas ne visai labs. Labāk lai nav ne ļoti labi, ne ļoti slikti – lai ir pa vidu. Baidos no galējībām. Darbā vienmēr ir stress, bet, kā zināms, neliels stress ir arī labs stimulētājs, vai ne?

– Neiroķirurgs profesors Igors Aksiks intervijā sacīja, ka pensijā ies deviņdesmit gadu vecumā. Vai jūs sev arī esat izvirzījis kādu mērķi?
– Oi, nezinu… Vēl kādu brīdi gribētu pastrādāt. Galvenais, ko vēlos – lai latiņa, kas tagad ir uzcelta anestezioloģijas jomā Latvijā, netiktu nolaista lejā. Man šajā profesijā joprojām ir interesanti un ir lepnums par jaunajiem ārstiem, kas aizstāv disertācijas.

Manas zinātniskās intereses bijušas saistītas ar dobo orgānu biomehāniku, proti, cik lielas slodzes var izturēt traheja un bronhi mākslīgās elpināšanas laikā. Esmu sešpadsmit izgudrojumu līdzautors, Padomju Savienības beigu posmā sadarbībā ar Polimēru un mehānikas institūtu izgudroju zondi dobo orgānu izmeklēšanai. Arī pleiras dobuma punkcijas ierīci, konservējošo šķidrumu plaušu saglabāšanai pirms plaušu transplantācijas…

Lielāko kaifu man sagādā process, bet, kad darbs ir aizstāvēts un apliecība iegūta, azarts zūd. Tāpēc visu laiku izdomāju ko jaunu, ko darīt.

Arī mans tēvs visu dzīvi bija rosīgs, līdz astoņdesmit astoņiem gadiem spēlēja orķestrī trompeti un korneti, uzstājās. Viņš Gulbenē strādāja par dzelzceļnieku, bija mašīnists, bet mūzika bija viņa hobijs. Viņam bija absolūtā dzirde, un viņš rakstīja pūtēju gabaliem aranžējumus. Vēl astoņdesmit gados tēvs bez apstājas varēja noiet trīsdesmit kilometru. Varbūt man iedzimts viņa rosīgums.

– Vai ar dzimto Gulbeni jūs vēl kaut kas saista?
– Man tur ir dārziņš un pirtiņa. Aug ābeles, šogad bija ļoti laba gurķu raža, izauga arī arbūzs. Bet pats labākais ir rombveida pirts, kurā gaisu var uzkarsēt līdz 115 grādiem un kuru uzbūvēja meistars no Lizuma.

– Ziemassvētku laikā cilvēki vairāk domā par garīgo. Sakiet, vai jūs ticat Dievam?
– Es ticu, ka virs mums eksistē kas augstāks. Divreiz gadā aizeju uz Rīgas Lutera baznīcu tepat Āgenskalnā – Lieldienās un Ziemassvētkos. Man tur patīk atmosfēra, mūzika, tāds garīgums, arī pati baznīca kā arhitektūras piemineklis. Starp citu, arī man tēvs agrāk spieda spēlēt ērģeles, bet man ne visai patika, un tas arī negāja kopā ar studijām medicīnā. Taču mūzika man patīk – tā mazina stresu, izkliedē domas.