Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
13
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Tā nebija vienkārši ērce…
«Pirmo reizi saņēmu skatītāju simpātiju balvu un par to esmu ļoti priecīgs. Pat samulsu… Žūrijas balva ir piecu cilvēku respektējams lēmums, bet skatītāju ir daudz vairāk, tāpēc arī šī balva man ir tik svarīga,» pēc Spēlmaņu nakts ceremonijas PDz sacīja Andris Keišs, kurš tika atzinīgi novērtēts par Vīlera lomu izrādē Linda Vista.
Spilgti iemirdzējies viņš ir arī uz kinoekrāna – Andra Gaujas filmā Nekas mūs neapturēs Keišs ir harismātisks mūzikas producents, bet populārajā kinofilmā Jelgava 94 – ekspresīvais sporta skolotājs. Taču patiesībā šis rudens aktierim bijis viens no sarežģītākajiem.
Liktenis viņam piespēlēja pārbaudījumu – veselības problēmas –, un pēc tām gūtās atziņas Andris ir gatavs atklāt arī saviem talanta cienītājiem. Lai pasargātu.
Citi lasa
«Vienmēr esmu bijis ļoti uzmanīgs pret savu veselību. Katru gadu nododu analīzes, sekoju visam līdzi. Kad jūlija sākumā man iekoda ērce, es apzinīgi aizbraucu uz Infektoloģijas centru, lai ērci izņemtu un veiktu pārbaudes. Un tad… sākās mana nezināšana,» PDz stāsta Keišs.
«Palūdzu uztaisīt ērces analīzi, lai uzzinātu, vai tai nav encefalīts. Ērces dzīvais materiāls neļauj uztaisīt abas analīzes – gan encefalītam, gan Laimas slimībai, ko izraisa borēlijas baktērija. Var izvēlēties tikai vienu, un lielākoties cilvēki izvēlas pārbaudīt uz encefalītu, jo tas strauji iedarbojas uz smadzenēm. Ērce ar encefalītu nebija inficēta. Laboratorijā teica – ja uz ķermeņa uzmetas plankumi, tad gan būs jāārstē Laimas slimība. Taču mani mierināja, ka esot ļoti maza iespēja, ka tā gadīsies un gan jau viss būšot labi. Nomierinājos un dzīvoju tālāk,» atceras viņš.
Pēkšņi un biedējoši simptomi
Vasaras nogale un septembra sākums aktierim pagāja mierīgi, taču kādā brīdī sākusi sāpēt mugura. Tā kā Keišs savulaik nodarbojies ar akadēmisko airēšanu, nodomājis, ka par sevi atgādina sena trauma. «Lielākā kļūda ir tā, ka cilvēki sāk ārstēt to vietu, kas sāp. Arī es devos pie ārstiem un ārstējām muguru. Protams, neviens jau man neprasīja, vai man bija iekodusi ērce,» atminas aktieris.
«Septembra beigās, braucot mājās no kādas filmēšanās, pēkšņi sajutu, ka viena sejas puse man kļūst nekustīga. Pamatīgi pārbijos un devos pie neirologa. Tad arī atklājās, ka jau divus mēnešus mani bija mocījis borēlijas vīruss.»
«Izgāju intensīvo ārstēšanās kursu. Tagad esmu daļēji izārstējies. Protams, komplikācijas vēl vilksies līdzi kā tāda aste,» saka aktieris. Viņš uzsver – galvenā mācība no notikušā ir tā, ka nevajag ārstēt izdomātas vainas, bet gan pārliecināties par iemesliem. Varbūt tā ir borēlijas baktērija, kas patiesībā klusām ārda ķermeni.
«Īpaši uzmanīgam jābūt, ja sāpes klejo pa ķermeni, rada nespēku, apnikumu pret dzīvi, bet atmiņā ir fakts, ka bija iekodusi ērce. Tad noteikti ir jāuztaisa borēlijas tests. Var pat gadīties tā, ka paiet pusgads un sāk sāpēt locītavas, kājas, jebkas cits,» brīdina aktieris.
«Tas, ko ārsti ir ieteikuši man un ko tagad arī iesaku citiem – obligāti vakcinējieties pret ērču encefalītu! Ja encefalīta infekcija vairs nedraud, var uzreiz veikt testu uz Laimas slimību.»
Teātris ļāva slimot
Aktieris ir atklāts – viņš ir ļoti pateicīgs Jaunā Rīgas teātra vadībai, ka atļāvusi viņam slimot. Pat tika atceltas skatītāju tik pieprasītās izrādes Linda Vista un Vēstures izpētes komisija, kas nu tiks spēlētas decembrī.
«20. septembrī iegūlos slimnīcā, un trīs nedēļas notika intensīva ārstēšana. Pēc tam ārstējos mierīgā režīmā, jo borēlijas vīruss klūp virsū nervu šūnu apvalkiem,» stāsta Keišs. Arī tagad Andrim jāizvairās no lieka stresa. Taču 24 gadus, kas jau pavadīti darbā teātrī, aktieris par stresu nekad nav uzskatījis.
Viņš ir atklāts – drīzāk stress būtu tad, ja darba nebūtu: «Slimošanas laikā apjēdzu divas lietas – pirmkārt, sapratu, cik svarīgs man ir teātris. Kad neklausīja paša ķermenis un aptvēru, ka tas var piespiest mani mainīt profesiju, es pa īstam sapratu, cik man šī profesija ir dārga. Otrkārt, man apkārt ir tik daudz cilvēku, kas par mani pārdzīvo un atbalsta! Gan mana ģimene, gan teātra kolēģi, kas ir mani tuvākie draugi.»
