Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
– Pēdējā laikā manu radu un paziņu lokā gandrīz visi, kas bija saķēruši iesnas vai dabūjuši klepu, vairs netiek no tā vaļā, kaite pāriet hroniskā formā. Vai tikai man tā šķiet?
– Šāda tendence vērojama jau pēdējos desmit, piecpadsmit gadus, un arī man nācies biežāk ārstēt šādus pacientus. Īpaši bērnus no trim līdz septiņiem gadiem. Iemesls? Klimata pārmaiņas, kad rudenīgais mitrais, vēsais laiks turpinās arī ziemā, un vīrusu infekcijas, kas ir raksturīgas sezonu pārejas periodam, kad gaisa temperatūra noslīd ap nulli un saglabājas augsts mitruma līmenis, ir aktuālas atkal un atkal. Vīrusi izraisa elpceļos iekaisumu, kas tā īsti nepāriet, cilvēks klepo.
Un tad arī nākamā vīrusu infekcija, retāk – bakteriālā infekcija, vieglāk pielīp.
Protams, arī stress, nepareizs dzīvesveids, izteikts D vitamīna trūkums pazemina imunitāti…
Agrāk bija trīs tipiskie scenāriji. Norma – cilvēks saslima, nedēļu vai divas klepoja, bija iesnas, temperatūra, trokšņi plaušās, un tad tas viss pārgāja. Slimoja tikai dažas reizes sezonā (šobrīd tas notiek daudz biežāk). Otrs variants, kā es mēdzu teikt, kaut kas līdzīgs astmai – pacientam uz vīrusu infekciju fona elpceļos saglabājas iekaisums, kurš reizēm komplicējas ar bronhospazmu. Šajā gadījumā parasti iedarbojas bronhus paplašinošie aerosoli un pretiekaisuma līdzekļi – inhalējamie glikokortikoīdi jeb, tautas valodā, hormoni.
Trešais scenārijs – bakteriālās infekcijas, kuras parasti jāārstē ar antibiotikām, piemēram, no penicilīnu, makrolīdu vai tetraciklīnu grupas. Jālieto no piecām līdz septiņām dienām.
Šobrīd parādījusies jauna problēma – klepus hiperreaktivitāte.
Īsi sakot, pacientiem, parasti sievietēm, uz infekciju fona attīstās pārmērīgs klepus receptoru uzbudinājums balsenes apvidū un centrālajā nervu sistēmā, kā rezultātā ir ilgstošs, mokošs, lēkmjveidīgs klepus, kas nepāriet mēnešiem un pat gadiem ilgi. Vēl viena problēma – tikai daļai pacientu iedarbojas pretastmas preparāti, jo vienkāršs banāls iekaisums pēc vīrusu infekcijas vairs nav jutīgs pret glikokortikoīdiem. Pat ja medikaments iedarbojas, tas notiek daudz ilgāk un lēnāk nekā parasti.
Faktiski īstu zāļu pret šo iekaisuma veidu nav! Bieži mijiedarbojas dažādas slimības, tā var būt astma, hroniskas iesnas, gļotu tecēšana aizdegunē, skābes atvilnis no kuņģa, jau pieminētā klepus hiperreaktivitāte jebkurā kombinācijā vai attiecībās. Un ārstam jāmēģina izprast un vienlaicīgi arī uzminēt, kuri no faktoriem un kādās attiecībās ir iesaistīti.
Šobrīd parādījusies jauna problēma – klepus hiperreaktivitāte.
– Un kāda ir situācija ar alerģijām?
– Daudz labāka. Pirmkārt, ir labi medikamenti, kas nodrošina ātru simptomu kontroli. Ir labas alergēnu ekstraktu vakcīnas. Arī diagnostika ir ļoti progresējusi, lai noteiktu, kādi alergēni vainīgi. Piemēram, mājas putekļu ērcītes un bērza putekšņu maisījums satur daudzus alergēnus, pret kuriem pacients var sensibilizēties jeb kļūt alerģisks, un, tā kā ziedputekšņu un pārtikas alergēni ir līdzīgi (agrāk tās sauca par krustotām reakcijām), tas viss reizēm var sajaukt galvu un uzrādīt vairāk alergēnu, nekā cilvēkam patiesībā ir.
Savukārt izmantojot tieši molekulāro diagnostiku, mēs varam atdalīt īstos, galvenos alergēnus un tos, kas ir otršķirīgi. Tātad varam nonākt līdz daudz precīzākai diagnozei un izvēlēties daudz precīzāku diētu vai alergēnu imūnterapiju. Nekļūdīties kā agrāk.
– Ko var panākt ar alergēnu imūnterapiju?
– Pirmkārt, tai ir pārliecinošs efekts, īpaši, ja alerģiju izraisa ziedputekšņi. Vidējais alergēnu imūnterapijas efekts pret ziedputekšņiem ir mīnus 73 procenti. Tas nozīmē, ka tik daudz pacientu vai puse jutīsies veseli vai gandrīz veseli. Otrkārt, būtiski samazinās medikamentu patēriņš – pat vairāk par pusi!
Bet ne tikai – alergēnu imūnterapija maina arī slimības gaitu. Tas nozīmē, ka pēc terapijas pārtraukšanas ārstnieciskais efekts saglabāsies ilgāku laiku, un to neviena cita metode pie hroniskām slimībām parasti nevar nodrošināt. Plus alergēnu imūnterapija ir arī astmas profilakse.
Piemēram, bērni, kuriem ir ziedputekšņu alerģija, pavasarī vai vasarā neiedzīvosies astmā. Kā arī tā ir profilakse pret jaunu alerģiju attīstību – vismaz par 50% samazināsies risks.
– Un, ja alerģija ir pret savu mājas kaķi, tad arī alergēnu imūnterapija palīdzēs?
– Šādā gadījumā profilakse ir kontakta izslēgšana ar konkrēto mājdzīvnieku. Un tai būs simtprocentīgi pozitīvs rezultāts! Tomēr man radies iespaids, ka liela daļa cilvēku negrib šķirties no saviem mīluļiem. (Smejas.) Tā nav saprātīga rīcība.
Diemžēl ir bijuši arī gadījumi, kad ģimenes loceklis par varītēm tomēr tur dzīvoklī kaķi, it kā sakot: «Man vienalga, ka tev ir alerģija.»
Vismaz tāds iespaids man rodas no sarunām ar pacientiem. Jāsaprot, ka alergēnu imūnterapija ir zemādas injekcijas vairāku gadu garumā, vai arī jāpilina pilieni zem mēles vai jālieto speciālas tabletes. Zemādas alergēnu imūnterapija nav dārga – ap 250 eiro gadā. Zemmēles imūnterapija izmaksās jau vairāk – no 400 līdz 800 eiro gadā. Līdz ar to neviens mans pacients nu jau divdesmit gadu laikā alerģiju pret dzīvniekiem nav piekritis ārstēt ar imūnterapiju. Iztērēt simtus, lai viņam nebūtu alerģijas pret savu kaķi!
Alternatīva ir tā dēvēta intralimfātiskā terapija, kad lielas alergēna devas ievada tieši limfmezglos. Šo metodi attīstīja Šveicē. Proti, tad ir vajadzīgas tikai trīs injekcijas ar četru nedēļu intervālu, un – tas strādā. Šādu iespēju mēs piedāvājām no 2011. līdz 2015. gadam, līdz galvenais alergēnu vakcīnu piegādātājs mums nezināmu iemeslu dēļ pārtrauca alergēnu imūnterapijas ekstraktu ražošanu un piegādi. Vienkārši vairs nebija, ar ko cilvēkus vakcinēt!
Mēģināsim atsākt šo vakcīnu izmantošanu. Manuprāt, tā ir laba alternatīva ļoti aizņemtiem cilvēkiem, kuriem nav pacietības trīs gadus nākt uz špricēm vai pašiem tik ilgi katru dienu pilināt zāles zem mēles. Kā es kādreiz smejos – pacientiem patīk, ka viņus ārstē, bet viņiem nepatīk ārstēties. Šito es pats izdomāju! (Sirsnīgi smejas.)
– Izrāvāt jautājumu man no mutes – gribēju vaicāt, ko jūs domājat par pacienta līdzestību. Cik svarīgi, ka cilvēks izpilda ārsta norādījumus, lai taptu veselāks?
– Ja saskaitītu, cik inhalatori izlietoti un cik cilvēkiem ir diagnoze astma, tad līdzestība izradītos ļoti zema – kādi padsmit procenti. Var jau strīdēties, vai visiem vajag šīs zāles, un tomēr… Reiz veicu pētījumu, inhalatoriem pieliekot elektroniskas ierīces, kas fiksēja laiku un faktu, ka tie lietoti. Apkopojot datus, bija redzams, ka, pēc pašu pacientu ziņotā (piemēram, anketās vai tagad arī mobilajās lietotnēs), kad cilvēks saka: «Esmu lietojis zāles,» līdzestība vienmēr ir ap 90 procentiem, bet, noliekot blakus elektroniskās ierīces fiksētos datus, skaidri un gaiši redzams, ka līdzestība ir daudz, daudz mazāka. Turklāt laika gaitā tā vēl stipri krītas. Tas nozīmē, ka sākumā, kamēr ir simptomi, cilvēks inhalatoru lieto biežāk, bet pēc tam, kad kļūst labāk, par to atceras arvien retāk un retāk.
Nu kaut kā tiem plaušu pacientiem nepatīk lietot zāles… Un tad cilvēki nonāk slimnīcā.
Alerģija var taču izpausties kā ilgstoši aizlikts deguns, acu apsārtums, elpas trūkuma lēkmes, hronisks bronhīts, astma, miegainība, pastiprināta nogurdināmība, garastāvokļa svārstības, gastroenterīts, dažādi dermatīti, nātrene; te ir iesaistīts deguns, plaušas, āda, gremošanas trakts un citas orgānu sistēmas…
– Vai tāpēc radījāt viedtālruņa lietotni Uzelpo? Lai astmas pacientiem atgādinātu, ka jālieto zāles, lai justos labi?
– Šāda lietotne tomēr prasa no pacienta kaut kādu līdzdarbošanos, un pie mums tā nav īpaši populāra. Parādījās vēl viena problēma… Ja tu dzīvo privātmājā, visu laiku kaut kas jāremontē, un šeit notiek līdzīgi. Piemēram, aifons uztaisa jaunu versiju, un lietotne pārstāj darboties, tā ir jāpārprogrammē no jauna. Līdz ar to aifonos tā šobrīd nestrādā, bet, lai strādātu, tas prasa dažus tūkstošus eiro mēnesī. Tur tā lielā problēma. Kad ķēros pie lietotnes izstrādes, es jau nezināju, ka tā būs. Domāju – vienreiz uztaisi, un lietotne darbojas. Nekā! (Smejas.)
– Interesanti, ka cilvēki mūsdienās vispār citādāk uztver informāciju…
– Varu piekrist. Man patīk, ka, gatavojoties nodarbībām augstskolā, varu mainīt mācīšanas veidu, lai informācija ir skaidrāk, vieglāk uztverama. Svarīgi ir maksimāli visu vizualizēt – vajag nevis daudz teksta, uzskatījumu, tabulu ar daudzām ailēm un maziem cipariņiem, bet lai viss ir ļoti vienkāršots un blakus bilde, kas to raksturo. Dažreiz var atrast fantastiskus attēlus. Piemēram, nesen, sagatavojot materiālu par plaušu vēži… Uzspiedu internetā – datortomogrāfijas bildes pie plaušu vēža, un pirmā, kas izlec, – plaušu vēzis un pacientam krūšu kabatā vēl šķērsgriezumā redzama cigarešu paciņa. Šāda informācija smadzenēs paliek ilgāk.
– Vai jums ir kādas autoritātes medicīnā?
– Protams, profesors Ilmārs Lazovskis. Izcils ārsts, pedagogs un zinātnieks. Viņam bija universālas zināšanas visās internās medicīnas jomās, arī kultūrā, valodniecībā. Šobrīd tādu profesoru ir ļoti maz, katrs vairāk darbojas savas specialitātes ietvaros.
Studiju gados mani alergoloģijai piesaistīja Māris Spilners, kas nodarbojās ar alerģiju un astmu. Viņam pat nebija zinātniskā grāda – viņš bija tikai asistents, taču skats – ļoti pozitīvs un perspektīvs. Tolaik vēl inhalējamos glikokortikoīdus astmas ārstēšanā pie mums nelietoja, arī pasaulē tie tikko sāka parādīties, bet Māris Spilners gandrīz vienīgais tik un tā prata ārstēt astmu labi un bija arī ļoti populārs.
Alergoloģija man šķita tik interesanta! Ļoti daudzveidīga.
Alerģija var taču izpausties kā ilgstoši aizlikts deguns, acu apsārtums, elpas trūkuma lēkmes, hronisks bronhīts, astma, miegainība, pastiprināta nogurdināmība, garastāvokļa svārstības, gastroenterīts, dažādi dermatīti, nātrene; te ir iesaistīts deguns, plaušas, āda, gremošanas trakts un citas orgānu sistēmas… Jāskata cilvēks kopumā. Vēl es gribētu atzīmēt savus labākos skolotājus – dakteri Māri Pļaviņu, profesoru Hariju Čerņevski, profesoru, nu jau akadēmiķi, Valdi Pīrāgu, arī asociēto profesoru Viesturu Šiliņu.
– Saprotu, ka nav vietas jokiem, bet – vai arī alergologa praksē gadās kādi kuriozi?
– Tie varbūt nav tik iespaidīgi kā filmā Doktors Hauss, bet tomēr. Reizēm var tikai brīnīties, kādas kustības, imitējot elpošanu ar krūškurvi, pacienti spēj veikt, patiesībā nemaz neieelpojot gaisu, un vienlaicīgi arī zāles, no inhalatora.
– Vai jūs vienmēr esat pārliecināts par to, ko darāt?
– Šaubas, manuprāt, ir viena no galvenajām cilvēka būtības sastāvdaļām. Es tās raksturotu pat kā vienu no emociju veidiem. Visu izšķir tas, ka cilvēkam jebkurā situācijā jāpieņem lēmums, kā rīkoties. Lai pieņemtu lēmumu, mēs izsveram mūsu darbības pozitīvās un negatīvās puses. Problēma ir tā, ka gandrīz nekad nav ideāla lēmuma, kuram ir tikai plusi. Bieži dzīvē ir grūti pieņemt lēmumu, jo ieguvumi un zaudējumi ir līdzīgi, atkarīgi no faktoriem, kurus mēs iepriekš nevaram paredzēt vai ietekmēt. Manuprāt, daļai cilvēku tieši tādēļ dzīvē neiet, ka viņi vispār nespēj pieņemt lēmumu, kā rīkoties. Ārsta profesija šajā ziņā man ir ļoti palīdzējusi, jo katru dienu jāpieņem lēmumi.
– Kas jūs esat, kad atnākat mājās un novelkat balto ārsta virssvārci?
– Man ir hobijs ir ražot prezentācijas – lai tās ir vizuāli baudāmas. Piemēram, nesen biju sagatavojis uzstāšanos par astmas ārstēšanas vēsturi, un cilvēkiem tā tik ļoti iepatikās, ka man pat ieteica nodrukāt papīra formātā.
Nenobrīnīties, ko tik visu izmantoja astmas ārstēšanā! Gan indīgus augus, gan astmas cigaretes – tās lietoja visu 19. gadsimtu un 20. gadsimta sākumā.
Un nevar sacīt, ka astmas cigaretes nemazināja bronhu spazmas, – nē, palīdzēja, bet tajā pašā laikā organismu indēja ar degšanas blakusproduktiem.
– No kā tās astmas cigaretes tika taisītas?
– Astmas cigaretes saturēja nevis tabaku, bet dabiskos alkaloīdus, atropīnam un efedrīnam līdzīgas vielas saturošus produktus, izkaltētu un pulverī saberztu velnābolu, maijpuķītes, efedru. Tagad veidoju prezentāciju par visu veidu tabakām, sākot no ūdenspīpēm un zelējamām tabakām, beidzot ar jaunākajiem produktiem – tabakas karsēšanas iekārtām.
Atļaušos piebilst, ka tās nav tās pašas elektroniskās cigaretes. Cigarešu smēķēšana patiesībā ir viskaitīgākais veids, kā uzņemt nikotīnu. Arī cigāru un ūdenspīpes smēķēšana nav mazāk kaitīga. Cigārus vēsturiski smēķēja retāk, jo tie bija dārgāki nekā cigaretes.
Savukārt ūdenspīpei papildus piemīt daži ļoti nozīmīgi kaitīgie faktori. Telpās, kur to pīpē, rodas augsta tvana gāzes koncentrācija, kā arī, izmantojot vienu iemuti vairākiem cilvēkiem, ir augsts infekciju risks, kas atklāts bakterioloģiskos izmeklējumos.
Par zelējamo tabaku, kas populāra ziemeļvalstīs, nevar daudz slikta pateikt – tur nav degšanas produktu ietekmes. Tikai notiek diskusijas par to, vai zelējamā tabaka izraisa mutes gļotādas vēzi.
Jāatceras, ka tabakas produktu galvenā sastāvdaļa ir nikotīns, kam nepiemīt kancerogēnā jeb vēzi izraisošā darbība, bet – tas rada arī izteiktu atkarību.
Jājautā, vai jebkāda atkarība pati par sevi ir laba un apsveicama? Elektroniskajās cigaretēs bieži kaitīgākās sastāvdaļas ir nevis pats nikotīns, bet gan aromāti un garša, ko tām pievieno. Taču visbīstamākais ir kārtridžs, jo tajā atrodas letālas nikotīna devas. Ja bērns tiek tam klāt un netīšām izdzer, iznākums var būt nāve. Arī saplēšot kārtridžu vai izlejot šķidrumu uz virsmas, tas veido plēvīti un ilgstoši tur saglabājas. Nikotīnam piemīt spēja lieliski uzsūkties caur ādu, tādēļ saskarsme ar šādu virsmu ir ļoti bīstama.
– Jūs pats esat smēķējis? Kaut vai skolas laikā, slepus, aiz stūra?
– Mana smēķēšanas pieredze aprobežojas ar vienu cigareti. Tas notika vidusskolas laikā, kad rudenī, aukstā laikā strādājot kolhozā uz lauka, biju iedomājies, ka varēšu sasildīties… Tā kā siltāk nekļuva, interese par smēķēšanu izzuda.
