Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
ANAMNĒZE
- Par ārsti strādā vairāk nekā 20 gadus.
- Vīrs Jānis ir uzņēmējs, dēls Pēteris (17) mācās Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, meita Anna (13) – Babītes vidusskolā un Babītes mūzikas skolā.
- Rokasgrāmatas Praktiskā alergoloģija līdzautore.
- Latvijas Universitātes Studentu korporācijas Gundega filistre.
- Nekad nenoniecina kolēģus, bet, ja kāds ir kļūdījies, to viņam pasaka, un šādu attieksmi gaida arī pret sevi.
- Pēdējās lasītās grāmatas, kas ļoti patīk – Kristofa Onodibio Ticēt brīnumainajam un Ienirt, Noras Ikstenas Mātes piens.
- Ļoti garšo dažādas jūras veltes.
– Esat ģimenes ārste Veselības centra 4 estētiskās medicīnas klīnikas 4. dimensija telpās. Kas ir jūsu pacienti?
– Šeit pieņemu gan kā ģimenes ārste, gan konsultēju kā alergoloģe, bet par alergoloģi strādāju Alerģisko slimību izmeklēšanas un ārstēšanas centrā.
Citi lasa
Man nav klasiskās ģimenes ārsta prakses ar daudziem gados veciem slimniekiem un jaundzimušajiem. Tā kā strādāju privātajā klīnikā, pacienti pārsvarā ir jauni cilvēki ar apdrošināšanas polisēm. Pieņemu estētiskās dermatoloģijas klīnikā, man ir daudz pacientu ar dažādām ādas problēmām, kas bieži ir saistītas ne tikai ar alerģiju, bet arī ar iekšķīgām kaitēm.
– Šķiet, daudzi koķetē sakot – man ir alerģija, jo ārsts šo diagnozi nav apstiprinājis…
– Jā, ne katra niezoša pumpa, katrs klepus un ieilgušas iesnas ir alerģiskas. Nereti atklāju dažādas ādas slimības, taču par daudzām ir mainījušies uzskati, piemēram, par atopisko dermatītu, ko agrāk sauca par neirodermītu vai ekzēmu. Pētījumos secināts, ka starp atopisko dermatītu un alerģiju nevar likt vienlīdzības zīmi. Tai slimības izcelsmē loma ir ne vairāk kā divdesmit procentos gadījumu. Pierādīts, ka tas biežāk ir saistīts ar ādas barjerfunkcijas problēmām, kas nereti ieliktas jau gēnos. Tad galvenais ir atbilstoši kopt ādu, nevis ievērot kādas ierobežojošas diētas. Alerģija šajā gadījumā attīstās nevis tāpēc, ka cilvēks ēd kādus noteiktus produktus, bet tāpēc, ka āda ir sausa un tajā ir mikroplaisas.
Ir mainījusies arī koncepcija par hronisku nātreni, kurai līdzinās urtikārija, taču hroniska urtikārija īsti alerģiska nebūs gandrīz nekad. Šos procesus uztur autoimūnas vai citas problēmas.
– Kāpēc izvēlējāties specializēties alergoloģijā?
– Tā likās perspektīva specialitāte, kur slimības gaitā var daudz ko mainīt, piemēram, mani fascinē imūnterapijas iespējas, kas palīdz cilvēku pieradināt pie tā, ko viņš nepanes. Ļoti priecājos, kad pacienti stāsta – skapītī stāvot neizlietoti inhalējamie glikokortikoīdi, jo bērns jūtas labi un zāles vairs nav vajadzīgas. Imūnterapija ap astoņdesmit procentos gadījumu labi palīdz pret putekļu ērcīšu, ziedputekšņu, mājdzīvnieku, bišu un lapseņu indes alerģiju.
Studiju laikā darbojos arī iekšķīgo slimību pulciņā, daudz mācījos no profesora Jūlija Anšelevica. Lielu iespaidu uz mani atstāja profesores Tamāras Sorokinas dziļās zināšanas un sirsnīgā attieksme pret studentiem, kolēģiem un pacientiem. Darbojos arī neiroloģijas pulciņā pie profesora Haralda Aides, taču beigās internās medicīnas pasniedzējs docents Verners Lozovskis mani ieinteresēja par alergoloģiju.
Jau piektajā kursā sāku darboties Alerģisko slimību izmeklēšanas un ārstēšanas centrā. Izstrādāju nelielu zinātnisku darbiņu, kurš izpelnījās atzinību, un arī tas mudināja pievērsties alergoloģijai. Sāku darboties Eiropas Alergoloģijas un imunoloģijas akadēmijā, kur, izpildot dažādus nosacījumus, radās iespēja mācīties alergologu vasaras skolās, kas katru gadu notiek citā valstī par kādu noteiktu tēmu.
– Alergēnu taču ir tik daudz! Vai reizēm nav grūti atklāt īsto vaininieku?
– Diagnostikā pēdējo desmit gadu laikā noticis milzīgs lēciens. Kamēr vēl tikai runā par personalizētās medicīnas iespējām nākotnē, alergoloģijā tās ir jau tagad. Varam molekulārā līmenī noteikt alergēnu komponentus, kas palīdz atšķirt krusteniskas reakcijas, pārtikas alerģijas, lai katram pacientam piemeklētu precīzu imūnterapiju, kā arī noteikt iespējamas potenciāli bīstamas reakcijas.
Piemēram, vienam alerģija pret zemesriekstiem var izpausties ar nelielu niezi mutē un diskomfortu, kas pāriet pats no sevis, bet citam – izraisīt anafilaktisko šoku, kad nepieciešams nekavējoties ievadīt dzīvību glābjošus medikamentus.
Pateicoties molekulārajai diagnostikai, iespējams atšķirt pacientus, kam alerģija pāries ap triju gadu vecumu un kam turpināsies visu mūžu.
Reizēm pacientam ir kādas nepamatotas gaidas, piemēram, atopiskā dermatīta slimnieki vēlas noskaidrot, kādus produktus nedrīkst ēst, un domā, ka tad ādas stāvoklis uzlabosies.
Kad pasaku, ka izsitumi nav no alerģijas un nepieciešama regulāra ādas kopšana, cilvēks aiziet sarūgtināts, jo negrib regulāri ziesties ar krēmu.
Arī hroniskai urtikārijai jeb nātrenei bieži vēlas atrast iemeslu, taču slimības mehānisms nav izskaidrojams.
– Kad visvairāk nākas lauzīt galvu?
– Visgrūtāk palīdzēt pacientiem, kam ir alerģija gan pret putekļiem, gan ziedputekšņiem, gan mājdzīvniekiem, gan pelējumu un mēdz būt ļoti smagas alerģiskas reakcijas. Tad daudz jādomā, lai identificētu vadošo alergēnu, pret kuru vērsties. Taču man patīk urķēties un atrisināt neskaidrus jautājumus, neapstājoties pusceļā. Vienīgi ļoti žēl, ka diagnostiku un ārstēšanu valsts neapmaksā. Diagnostiskais komplekts, lai noteiktu visus 286 alergēnus, maksā ap 180 eiro. Arī aplikācijas testu lietošanu kontaktalerģiju noteikšanai ierobežo tas, ka par tiem līdz pat 100 eiro, atkarībā no alergēnu skaita, jāmaksā pašiem pacientiem.
Arī imūnterapija ir uz pašu pacientu pleciem. Latvijā ir daži desmiti cilvēku, kam bišu un lapseņu inde ir dzīvībai bīstama. Terapija izmaksā ap tūkstoti eiro gadā, jāturpina trīs vai piecus gadus, bet dažiem – visu mūžu. Arī autoinjektorus, kas nepieciešami pirmajai palīdzībai, pacientiem ar smagu pārtikas alerģiju neapmaksā. Tikai bērniem tos nodrošina Bērnu slimnīcas fonds – no ziedotāju naudas.
Mēs no Latvijas Alergologu asociācijas valdes sūtām vēstules Veselības ministrijai un Nacionālajam veselības dienestam, taču saņemam atkārtotas atbildes, ka finansējumu pārskatīs pēc kāda laika, un aicinājumu rakstīt atkal. Diemžēl alergoloģijā attīstība notiek tikai privātajās klīnikās un uz personīgās iniciatīvas pamata. Nezinu, vai kādam maz ir vīzija, kā nodrošināt, lai pacientiem būtu pieejamas mūsdienīgas ārstēšanas iespējas.
– Bet kas jūs ikdienā iepriecina?
– Priecē tas, ka izdodas palīdzēt pacientiem, imūnterapija notiek sekmīgi un iespējams samazināt medikamentu lietošanu. Nesen kāds kolēģis atveda uz konsultāciju savu bērnu, teikdams, ka esmu palīdzējusi jau vairākiem viņa pacientiem. Priecājos, ja kāds jaunais kolēģis, kurš pie manis mācījās kā rezidents, atsūta savu pacientu ar aizdomām par alerģiju un tās apstiprinās.
Ir patīkami, ka, aizbraucot uz starptautiskiem semināriem vai kursiem, redzu, ka strādājam tieši tāpat kā, piemēram, slavenajā Šaritē klīnikā. Tikai atšķirībā no Rietumvalstīm mūsu komandas ir krietni mazākas. Alergologam vajag labi apmācītu māsu, kas veic imūnterapiju, datorizmeklējumus, elptestus, un kolēģus, ar kuriem strādājot kopā varētu nodrošināt, ka imūnterapija vai cita ārstēšana turpinās nepārtraukti. Alergoloģijā nekas nenotiek ātri. Ārstēšana ir ilga un diezgan dārga.
Priecājos, ja izdodas identificēt retas specifiskas slimības, piemēram, hereditārās angioedēmas ārstēšanai, kas norisinās ar epizodiskām tūskām, vajadzīgas speciālas bioloģiskās zāles. Un atkal – Nacionālajā veselības dienestā tām ir gada limiti, un tāpēc šie medikamenti nav pieejami pietiekamā apjomā.
– Vai palikuši prātā kādi sarežģīti gadījumi, kad izdevās pacientam palīdzēt?
– Tādu ir daudz. Reizēm atrisinājums ir nācis arī mazliet kuriozā veidā. Kādam zēnam vasaras vidū bija klasiski putekšņu alerģijas simptomi, taču visi testi bija negatīvi. Pēkšņi, jau atvadoties uz mana kabineta sliekšņa, vecmāmiņa teica mammai: atceries, ka bērns bija sasitis kāju, mēs likām uz sasituma ceļmallapu un viņam tā vieta pietūka vēl vairāk un sāka niezēt? Tad abas atminējās, ka mazais sācis klepot un sēkt arī no ceļmallapu sīrupa, un izrādījās, ka bērnam ir alerģija pret ceļmallapu putekšņiem, kas ir ārkārtīgi reti.
Kāda kundze, kura bija aktīvi pievērsusies skaistumkopšanai un veica arī dažādas stomatoloģiskas manipulācijas, gribēja pārbaudīt, vai viņai nav alerģijas pret botoksu, hialuronskābi un lidokaīnu, jo pēc manipulācijām radās sejas tūska, kas pieturējās veselu nedēļu, dažkārt pārgāja un tad atkal atkārtojās. Apstiprinājās pārmantotā angioedēma, kurai nav nekādas saistības ar ievadītajām vielām. Tūsku provocēja ādas mikrotraumatizācija. Ievācot ģimenes anamnēzi, arī meitai apstiprināja šo pašu kaiti, un viņai izdevās izvairīties no dažādām problēmām nākotnē.
Pacienti, kuriem izdevies palīdzēt, mani dažkārt pārsteidz, piemēram, kāds kungs atveda svaigi vārītus vēžus. Veiksmīgi izdevās piemeklēt zāles kādam Īrijā dzīvojošam zēnam, un mamma tieši uz Helovīna dienu man atsūtīja konfekšu kasti kopā ar kartīti, uz kuras bija rakstīts, ka beidzot visa ģimene var gulēt, jo mazajam vairs naktī nav klepus lēkmes.
Bet man arī patīk, ja vienkārši pasaka paldies.
– Vai jums visvairāk pacientu ir vasarā, kad pļavas ir pilnas ar ziediem un lido bites?
– Vienlīdz daudz slimnieku ir visos gadalaikos, jo imūnterapija turpinās cauru gadu. Vasarā vairāk nāk ar ziedputekšņu alerģijām, bet ziemā ar alerģiju pret mājdzīvniekiem un putekļu ērcītēm, kā arī astmas paasinājumiem. Putekšņu alerģijas diagnostiku vislabāk veikt rudens pusē, kad ziedēšana beigusies. Lai pavasarī nebūtu simptomu, jāsāk ārstēties jau četrus līdz sešus mēnešus iepriekš.
Savukārt, ja alerģija ir pret putekļiem vai mājdzīvniekiem, ārstēšanu labāk sākt vasarā, kad simptomi parasti ir mazāk izteikti.
– Ja vecāki ir alerģiski, bieži vien – arī bērni. Vai viņus iespējams pasargāt no lielākām problēmām?
– Zinātnieki, it īpaši Skandināvijā, ir veikuši pētījumus par alerģijas profilaksi, kas liecina, ka tā patiešām palīdz. Tas arī ir iemesls, kāpēc Latvijā nav gluži tik daudz alerģijas slimnieku kā Rietumeiropas valstīs, kur uzskata, ka to ir ap 40 procenti no iedzīvotāju skaita. Tiesa, pie mums gan pacienti nav saskaitīti.
Alerģiju veicina urbanizācija. Jo dzīvesveids tuvāks lauku stilam, jo labāk.
Svarīgi likt rokas zemē, jo baktērijas caur ādu runā ar mūsu imūnsistēmu. Jo lielāka baktēriju daudzveidība apkārt, jo labāk.
Angliski ir precīzs apzīmējums clean dirt – tīrie netīrumi.
Jo topošā māmiņa dzīvo vienkāršāku dzīvesveidu bez liekām ķīmiskām vielām visapkārt un stingrām diētām, jo labāk. Ļoti svarīga alerģijas profilaksei ir krūts barošana, it īpaši pirmajos četros mēnešos, taču vajag bērniņu arī iepazīstināt ar citu ēdienu. Agrāk ieteica no sešiem mēnešiem, tagad – jau no četriem. Ļoti svarīgi ir nesmēķēt un neelpot izplūdes gāzes.
Visi zina, kas ir Vidusjūras diēta, taču ne katrs ir dzirdējis par Baltijas jūras diētu, kas atzīta par labu alerģijas profilaksei. Tās pamatā ir pilngraudu produkti, dārzeņi, pākšaugi, raudzēti skābpiena produkti un fermentēti produkti – skābi kāposti, sālīti gurķi, zivis, sezonas augļi un dārzeņi. Vislabāk ogas ēst no krūma. Jo mazāks laiks starp to, kad oga bija krūmā un kad nonāk vēderā, jo labāk. Par labu nenāk pārstrādāti produkti, kūpinājumi un desas.
– Ko darīt pilsētniekam ar ziedputekšņu alerģiju, kurš vēlas pārcelties uz laukiem?
– Pilsētā putekšņi elpceļus kairina vairāk, jo saķep ar gaisa piesārņojuma vielām. Man patīk ideja par pārcelšanos uz laukiem. Sliktākajā gadījumā siena drudzi varam kontrolēt ar medikamentiem, taču labāk būtu veikt imūnterapiju. Par suprastīnu, tavegilu un citiem pirmās paaudzes antihistamīniem vajadzētu aizmirst. Tie izraisa ne tikai miegainību, bet ar laiku var veicināt demences attīstību. Autovadīšana šo medikamentu iespaidā līdzinās 0,5 promiļu reibumam. Pacienti ļoti baidās no hormoniem, taču, pareizi lietojot inhalējamos glikortikoīdus atbilstošās devās, tiem ir labs pretiekaisuma efekts un tie ir pilnīgi droši.
– Vai tiesa, ka imūnterapijai līdzīgu efektu var panākt, ēdot medu?
– Jā, pētījumos pierādīts: ja ir alerģija pret pļavu zālēm, katru rītu tukšā dūšā apēdot ēdamkaroti medus, alerģijas izpausmes var būtiski mazināties. Tikai tam jābūt ievāktam reģionā, kurā pacients dzīvo, un laikā, kad viņam ir alerģiska reakcija.
Iedarbības mehānisms ir līdzīgs imūnterapijai, kas notiek ar zemādas pilieniem vai zemmēles tabletēm. Vienīgi medikamentos ir noteikts alergēnu olbaltumu daudzums, taču medū tas ir mainīgs un nav zināms, līdz ar to efekts nebūs noturīgs. Protams, medu nevajadzētu ēst, ja no tā piepampst mēle un kļūst grūti elpot.
– Vai alerģiju vajag ārstēt, ja tā īpaši netraucē?
– Alerģiskas iesnas nav tikai kabatlakatiņa jautājums. Ilgstoši neārstējot, tās rada iekaisumu dziļākos elpceļos un kādā brīdī, kad ir vīrusa infekcija vai cita veida stress, var sākt izpausties kā astma. Ko nozīmē – netraucē? Aizlikts deguns neļauj naktī kārtīgi izgulēties. Pierādīts, ka bērniem ar alerģiskajām iesnām ir sliktākas sekmes mācībās. Rodas nogurums, koncentrēšanās grūtības, kas it īpaši nav vēlams cilvēkiem, kuri strādā ar mehānismiem un vada auto.
Alerģiskas iesnas un arī pirmās paaudzes antihistamīnu lietošana, kas izraisa miegainību, var būt pat autoavārijas cēlonis.
Iedomājieties fūres šoferi, kas šķauda 40 reizes pēc kārtas!
– Kāda mana paziņa, kurai ir alerģija pret kaķi, nespēj no sava mīluļa atteikties un lieto antihistamīnus. Kā jūs ieteiktu rīkoties?
– Manu pacientu vidū ir bijuši veterinārārsti un kaķu audzētavu saimnieki, kam novērst alerģiju palīdzējusi imūnterapija. Reizi nedēļā dzīvnieka kažoku var apstrādāt ar līdzekli, kas darbojas pēc micelāro ūdeņu principa, piesaistot sev alergēnus. Palīdz regulāra telpu mitrā uzkopšana. Pētījumos atklāts, ka arī alerģisku cilvēku dzīvniekiem biežāk ir alerģija, ko vairāk novēro pārāk sterilā mājoklī. Ja dzīvojam lauku mājā, strādājam zemes darbus un ar apaviem mājā ienesam netīrumus, esam vairāk pasargāti.
Alerģija var būt pret jebkuru dzīvnieku. Nepatīkamākie mājdzīvnieki no alergologa viedokļa ir truši, jo tad vienā būrītī ir daudz dažādi alergēni – ne tikai pats dzīvnieks, bet arī siens, koku granulas, skaidas.
– Vai ārsta darbā mēdzat daudz šaubīties?
– Ar kolēģiem nesen spriedām, vai, pateicoties molekulārajai diagnostikai un mūsdienīgām ārstēšanas iespējām, pieņemt lēmumu ir vieglāk vai grūtāk. Bijām vienisprātis, ka vieglāk nav.
Jo lielāka ārsta pieredze, jo vairāk šaubu par labāko variantu.
Mēģinājumi unificēt un digitalizēt, slimniekus sagrupēt pa diagnozēm un automātiski nozīmēt zāles ir izgāzušies, jo divu vienādu cilvēku nav.
Novecojusi ir tā sauktā alerģiskā marša teorija, pēc kuras bija pieņemts, ka agrā bērnībā ir ādas problēmas, bet vēlāk attīstās astma un rinīts. Šī gada Eiropas ikgadējā alergologu un imunologu kongresā profesors Adnans Kustovičs to apgāza, uzsverot, ka katram slimība var attīstīties pēc atšķirīga scenārija. Arī astma nav vienāda. Tai ir vismaz septiņi vai astoņi dažādi varianti ar atšķirīgām prognozēm.
– Vai pati esat bijusi pacienta lomā?
– Jā, pašu pirmo reizi tas notika Bērnu slimnīcā, kur mani operēja, un to joprojām atceros ar šausmām. Man bija tikai kādi četri gadi, un palātā ienāca māsiņa, kas runāja krieviski, un es nesapratu pilnīgi neko. Tagad kā paciente droši vien esmu diezgan nejauka, jo uzdodu daudz jautājumu, taču mana pieredze ar kolēģiem ir bijusi laba.
– Vai jums patīk strādāt ar pacientiem, kas tīmeklī ir sasmēlušies zināšanas par savu slimību?
– Internetā atšķirt graudus no pelavām var tikai tas, kurš mērķtiecīgi izglītojies medicīnā. Kritiski jāsijā informācijas avoti, jāvērtē, vai aiz šīs informācijas neslēpjas kāds brīnumzāļu vai brīnumierīču izplatītājs. Man patīk izglītoti pacienti, tādi, kas sagatavojušies konsultācijai, paņēmuši līdzi iepriekš veikto izmeklējumu rezultātus, zina pastāstīt kādas zāles lietojuši un kuras no tām ir palīdzējušas.
– Vai arī jūsu vecāki ir mediķi?
– Nē, bērnību pavadīju Skrīveros, man bija ļoti jauka ķīmijas skolotāja Agrita Sakse, kas labi prata sagatavot iestājeksāmeniem Medicīnas akadēmijā. Mums kaimiņos dzīvoja pediatre, kas strādāja Aizkraukles, tolaik – Stučkas, slimnīcā, un viņa vasarās mani uzaicināja pastrādāt slimnīcā par sanitāri. Tā jau skolas laikā apbružājos slimnīcas vidē un izvēlējos studēt medicīnu.
Dzīve laukos man bija laba alerģijas profilakse. Septembrus skolas laikā vienmēr pavadījām kartupeļu novākšanas talkās. Rūpējos, lai arī mani bērni būtu fiziski aktīvi un veselīgi ēstu – ogas no krūma un zemenes no pašu dobes. Savā dārziņā vēl audzēju garšaugus, pundurābelītes, rozes, lavandas un kreses.
Kā uzlādējat savas baterijas?
– Tā kā pārsvarā uzturos telpās, man patīk aktivitātes svaigā gaisā. Nekas labāks imunitātes stiprināšanai nav izdomāts. Jātur līdzi bērniem, kuri nodarbojas ar ūdensslēpošanu. Es gan esmu mierīgāka – airējos ar supu.
Vienīgais apģērbs, ko nopirku kovida laikā, bija hidrotērps. Nūjoju, braucu ar velosipēdu. Ar draugiem pērn vienojāmies, ka gada laikā pievārēsim 1000 kilometrus, un tad nu savu pēdējo kilometru pieveicu 31. decembrī. Šogad ir izaicinājums nobraukt 2220 kilometrus. Vēl man priekšā 1300 kilometri. Kovida laikā atklāju podkāstus, kurus klausos nūjojot. Izvēlos intervijas ar dažādu nozaru speciālistiem. Ziemā slēpoju, apmeklēju baseinu. Ģimenes izbraukumos vienmēr iekļaujam arī sportiskas aktivitātes. Esam iecienījuši galda spēles, piemēram, Katanas ieceļotājus.
Bērni, pateicoties mūzikas skolai, ir pieradinājuši mani klausīties klasisko mūziku. Priecājos, ka varu atšķirt Vivaldi Gadalaikus. Mans vīrs ir melomāns, tāpēc ik pa laikam braucam uz koncertiem. Visiespaidīgākais no visiem man šķita Leonarda Koena koncerts Minhenē un Šadē koncerts Tallinā.
– Klīnikas 4.dimensija mājaslapā rakstīts, ka izglītojat par veselīgu dzīvesveidu. Vai tiešām tam paliek laiks?
– Kaut arī parasti konsultācijai atvēlētas tikai 20 minūtes, katrs pacients no mana kabineta aiziet ar kādu rekomendāciju, piemēram, kā iekārtot guļamtelpu, lai iespējami mazāk ciestu no putekļu ērcītēm. Pierādīts, ka alerģisku iekaisumu mazina regulāras mērenas fiziskas aktivitātes.
Atceros kādu savu pacientu, vecu kungu, kuru pavadīja dēls. Tēvam bija ilgstošs klepus ar aizdomām par astmu un apstiprinājās hroniska obstruktīva plaušu slimība. Viņam bija arī sirds un vēnu problēmas ar čūlām, cukura diabēts, un viņš lietoja daudz medikamentu. Sāpēja locītavas, un tāpēc bija ierobežotas kustības. Čūla slikti dzija. Izrakstīju inhalatoru un ieteicu iegādāties velotrenažieri. Pēc kāda laika dēls pateicībā atsūtīja ziedus – kājās uzlabojās asinsrite, čūla sāka dzīt, uzlabojās cukura rādītāji un vispārējā pašsajūta. Prieks, ka pacienti ieklausās manos padomos un neizmanto trenažieri tikai kā drēbju pakaramo.
– Daudz runā par ārstu zemo atalgojumu un izdegšanu. Vai arī jūs esat to izjutusi?
– Jā, biju tuvu tai, tāpēc nācās pateikt vairākus nē papildu darbiem. Tā kā ārsti visu laiku risina citu problēmas, izdegt var viegli. Pacienti sūdzas ne tikai par veselības, bet arī sociālām un citām problēmām, taču ārsts visas nevar atrisināt.
Iemācīties to visu aizmirst, aizejot mājās, ir grūti, taču nedrīkst aizmirst uzpildīt savas baterijas. Nav iespējams palīdzēt citam, ja pats esi tukšs.
Tāpat kā lidmašīnā – vispirms uzliec sev skābekļa masku un tikai pēc tam bērnam. Katram pašam jāsaskata robeža, cik daudz viņš var paveikt. Jāatzīst gan, ka arī pati reizēm nespēju pateikt nē un uzņemos par daudz.
