Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
11
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Slimība, nevis novecošanas norma
Pastāv mīts, ka vecumā ikvienam būs kāda fiziska slimība komplektā ar atmiņas un uzvedības traucējumiem. Taču demence nav normālas novecošanas pazīme. Atmiņas pasliktināšanās ir simptoms, kas jāņem vērā gan tuviniekiem, gan ģimenes ārstam, lai tālāk saskaņotu izmeklēšanas un ārstēšanas plānu pie neirologa un psihiatra. Reizēm pastāv demences vai nepamanītas galvas traumas gadījumi, kurus iespējams veiksmīgi izārstēt un kuriem ir zināma ārstēšanas taktika, ja vien pacients ir gana ātri vērsies pēc palīdzības.
Ideālā gadījumā pie ārsta jāvēršas uzreiz, kad tiek pamanīti vieglie jeb mērenie kognitīvie traucējumi, – pirmsdemences periodā, kad attiecīgie medikamenti, prāta vingrinājumi, fiziskās kustības vēl spēj aizturēt smadzeņu tālāko atrofiju uz kādiem 10–15 gadiem un slimības progresu iespējams palēnināt.
Ja cilvēks meklē palīdzību, kad ir vidēja vai jau smaga demence, liela daļa smadzeņu šūnu jau ir gājušas bojā un īpaši stimulēt tās vairs nav iespējams, taču procesu tik un tā ir iespējams piebremzēt.
Kad esam tikuši pie diagnozes, ideālā situācijā vajadzētu sākties profesionālam multikomandas darbam, kas piedāvātu ne tikai medicīnisko – ārstu, diagnostiku –, bet arī sociālo darbinieku, klīnisko psihologu palīdzību, risinot dažādus organizatoriskus jautājumus. Ir pieejami sociālās aprūpes centri, kuros pacientiem piedāvā fizioterapiju, spēļu un muzikālo terapiju, kas spēj uzturēt intelektuālos procesus, taču Alcheimera slimības procesu diemžēl nav iespējams pagriezt atpakaļ ne ar kādiem līdzekļiem – nav tāda pakalpojuma vai zāļu, ar kurām varētu atjaunot bojāgājušās smadzeņu šūnas.
Raksta turpinājums:
