Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kā jebkurš psihotrops līdzeklis, ajavaska noteiktā devā dod halucinogēnu efektu. Lietotājs piedzīvo garastāvokļa svārstības – sākot ar smieklu lēkmi, eiforiju, visvarenības sajūtu, beidzot ar spēcīgu raudāšanu un paranoju. Ja ir vieglāka un mazāka deva, tiek piedzīvota vizualizācija (ģeometriskas, krāsainas 3D ainas, musturi un tīkli, savdabīgs krāsu šovs), iedzerot lielāku devu, sākas dažādas halucinācijas, vīzijas no bērnības un vēlāk murgi. Jāņem vērā, ka dzēriens izraisa spēcīgu ķermeņa saindēšanos, tādēļ arī nelabums, vemšana un caureja. Tas, kā iedarbosies psihotropā viela un ko piedzīvos lietotājs, ir atkarīgs no uzņemtās devas un paša lietotāja psihoemocionālā stāvokļa un noturības, personības struktūras, cik daudz pats sevi (savu personību, uzvedību, reakcijas, traumas, konfliktus) ir iepazinis un apzinājies, no pasaules uzskata un reliģiskās uztveres.
Ajavaskas darbības rezultātā tiek noņemtas svarīgas psihes aizsardzības, kas ir normāli kalpojušas, lai pasargātu psihi no traumējošo notikumu, pārdzīvojumu un sajūtu ietekmes.
Mums katram ir savs aizsardzības mehānisms, ka ļauj mums aizmirst un mazināt šausmas, spēcīgas dusmas, skaudību, kaunu, pazemojumu vai neizturamas skumjas. Tas viss mūsos paliek, bet ir izspiests zemapziņā. Ajavaska noārda šo gadiem veidoto aizsargslāni, un faktiski lietotājs paliek aci pret aci ar saviem dēmoniem, iekšējiem konfliktiem un savu traumu, gan personīgo, gan arī paaudzēs, dzimtā piedzīvoto. Psihoterapijas laikā satikšanās ar savu traumu, zaudējumu vai izstumtajām spēcīgajām jūtām notiek pakāpeniski, nomainot vienu aizsardzību pret otru, lai tuvotos sāpīgām atmiņām un ciešanām, tas ir process, taču lēns un saudzīgs. Tikpat saudzīgi terapijā notiek traumas pārstrāde, apzināšana, analīze un izsērošana. Ar savu traumu cilvēks paliek, to nevar padarīt par nebijušu, bet tā vairs nav tik traucējoša un biedējoša.
Citi lasa
Ar ajavasku tas notiek brutāli, faktiski tiek norauta aizsargāda un notiek retraumatizācija. Ko lietotājs pēc šīs pieredzes dara ar šo jauno informāciju par citu es un savu traumu? Vai tā ir transformācija? Vēl mazāk tas ir saucams par dziedināšanu, jo trauma netiek nedz pārstrādāta, nedz izsērota. Ajavaska maldīgi un mistiski tiek uztverta kā brīnumlīdzeklis dvēseles dziedināšanā un apziņas transformēšanā, taču tas vairāk atgādina vēlmi tapt veselam, izmantojot vieglākus un ātrākus līdzekļus, piemēram, hipnozi. Nohipnotizējiet mani, un es tapšu vesels. Vai iedodiet man labu tableti, lai ātri tieku ar visu galā un kļūstu apgaismots. Psihiatri zina, cik daudzi pēc psihoaktīvo vielu lietošanas pieredzes paliek citās dimensijās, tādēļ šādu vielu legalizācijai var būt drausmīgas sekas. Ne visi ir gatavi satikties ar savām iekšējām traumām, sāpēm, ciešanām, iekšējiem konfliktiem un zaudējumiem. Citi vienkārši sajūk prātā, nonāk psihotiskā stāvoklī un tiek nogādāti psihiatriskajās klīnikās. Daudziem lietotājiem pēc šādas traumatiskas pieredzes sākas panikas lēkmes un depresija, un tad patiešām jāsāk dzīvot dzīvi no jauna, lietojot antidepresantus un nomierinošos līdzekļus.
Viss, kas tiek piedzīvots psihoaktīvo vielu ietekmē, ir saistīts ar paša lietotāja dzīvi un pieredzi – sākot jau ar bērnību un visu to, kas ir uztverts un pārdzīvots, un tas viss tiek noglabāts mūsu zemapziņas dzīlēs. Jā, notiek satikšanās gan ar savu iekšējo bērnu, gan iekšējo vecāku, tiek ieraudzīts un pārdzīvots svarīga cilvēka zaudējums tuvplānā, tiek ieraudzītas un izdzīvotas bailes, paranoja un nāves pieredze (jo no nāves mēs baidāmies visi) ne tikai emocionāli, bet arī fiziski, un fiziski sāpīgi tiek piedzīvota paša drāma un šausmene, jo uztvere kļūst hiperjūtīga. Halucinācijās, pieredzētajās vīzijās un murgos savdabīgā veidā savijas viss, ko mēs zinām, ko esam lasījuši, dzirdējuši, redzējuši, pētījuši, piedzīvojuši, no kā esam vairījušies, izjutuši kaunu, vainu, dusmas vai skumjas, un mēs varam ielūkoties citā savā pasaulē, citā savā realitātē, kuru neapzināmies. Ajavaskas psihotropā iedarbība izveido savdabīgu miksli no mūsu traumas, iekšējiem konfliktiem un pieredzes, tajā skaitā arī reliģiozo un mistisko (vārdos neaprakstāmo, kas nāk no ļoti dziļas bērnības un kolektīvās bezapziņas simboliem un arhetipiem).
Ajavaska labākajā gadījumā tikai paceļ priekškaru, lai nedaudz ieraudzītu savu citu es, savu dzīvi, norautu maskas, izkristalizē un asi parāda tevis paša iekšējās ilūzijas un maldus, un vari nonākt pie kādiem insaitiem, atklājumiem un atklāsmēm.
Tā ir ļoti smaga un ne ar ko nesalīdzināma pieredze, kad tu vari nonākt līdz tai sāpju un ciešanu robežai, lai nepazaudētu savu apziņu un nesajuktu prātā.
Protams, tas, ka pēc šī murga izdzīvoji un esi dzīvs, dod atvieglojumu, taču maldīgi to uztvert kā varonību vai apgaismību, vai dziļi reliģisku pieredzi.
Jā, cilvēki sastopas ar to, ko nekad nav gaidījuši un no kā baidījušies, tas ir savā ziņā mistiski, jo ar to sastopas pirmo reizi mūžā. Ja ir vēlme satikties ar savas psihes tumšo pusi (traumu, izstumtajiem pārdzīvojumiem, zaudējumiem un iekšējiem konfliktiem) un tapt no tā dziedinātiem, diemžēl ir jāiet ilgstošs sevis iepazīšanas un apzināšanās ceļš, kur var izmantot psihoterapiju, analīzi, meditāciju, apzināšanu (to var izdarīt arī bez psihoaktīvo vielu lietošanas), kuras laikā notiek zemapziņas pētīšana, pakāpeniska izpratne par to, kas un kāpēc es esmu tāds, kāds esmu, kas ar mani ir noticis un kā mana pagātne ietekmē manu tagadni, kā pieņemt un piedot, kā mainīt lietas, apzināt sevi, savu ceļu un darīt pasauli labāku. Varbūt tieši tāpēc to sauc par garīgo ceļu?
