Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Veca sāpe
Vai arī tev dažreiz uznāk sajūta, ka dzīvojam apvainošanās laikmetā? Skaties, kur gribi, apvainojumi tā vien lido pa labi un pa kreisi. Vaina, vaina, vaina – vainīgi ir visi!
Tomēr nav gluži tā, ka nemitīga apvainošanās būtu raksturīga tikai šim laikam – ļaudīm vienmēr ir paticis apvainoties. Kaut vai atsauksim atmiņā (pastarpināti, protams) dueļu laikus, kad pat skatiens varēja beigties ar dramatisku un asiņainu izskaidrošanos. Mūsdienās duelēšanās ir pārcēlusies uz virtuvēm, ofisu gaiteņiem un – ak, protams! – virtuālo vidi, bet zobenus un pistoles nomainījuši dzēlīgi izteikumi un draudi. Cimdu vietā naidniekam sejā lido pasīvi agresīvi, ironiski un nervozi novēlējumi Gaišu dienu! vai Lai laba veselība! (obligāti – komplektā ar smaidīgu sejiņu), un tā vietā, lai vainīgo personu izslēgtu no lūgto viesu saraksta vai testamenta, mēs izdzēšam telefonu numuru. Jā, laiki ir citi, bet vecā labā apvainošanās gan ir tā pati! Un arī iemesli necik daudz neatšķiras no tiem, kas ķērās pie sirds mūsu senčiem. Kaut gan tas nebūt nenozīmē, ka šie iemesli ir vienkārši!
Kā viņš tur dakšiņu?!
Psihologi skaidro, ka ļoti bieži iemesls, kas mudina uzmest lūpu, ir… nedrošība. Ja cilvēka pašvērtējums ir stingrs un viengabalains kā bruņas, neviens apvainojums tām cauri neizurbsies. Nu, teiksim, ja es pati esmu pilnīgi pārliecināta, ka labi gatavoju, ciemiņa lūgums pēc sāls man liks vien nodomāt, ka šā cilvēka sirdij un nierēm pārmērīga sāls lietošana par labu nenāks. Bet, ja klusībā par savu pavāra talantu šaubos, sāls sabirs ne tikai uz ciemiņa karbonādes, bet pie viena arī uz manām šaubu brūcēm. Tieši tāpēc arī apvainojumu daudz sāpīgāk uztveram, ja tas nāk no cilvēka, par kuru esam augstās domās vai kurš mūsu acīs ir pārāks, – no vecākiem, bosa, veiksmīgas draudzenes.
Liela nozīme ir arī videi, kurā dzīvojam. Teiksim, Dauntonas abatijas laikos kādam aizvainojoša varētu likties nepareiza dakšiņas turēšana vai svārku garums. Bet šābrīža pasaulē aizvainojumu var izraisīt vārds vakcīna. Tātad sanāk, ka aizvainojums ir zināmā mērā sociāls konstrukts – nevis iedzimts, bet gan iemācīts mehānisms. Par to būtu vērts aizdomāties, kad tā vien gribas uzmest lūpu un pagriezt muguru.
Pagātnes akači
Tomēr tās īstās aizvainojuma brūces paradoksālā kārtā mums cērt tieši tuvākie cilvēki. Ne jau velti visspīvākie apvainojumi un visdziļākie aizvainota klusuma bezdibeņi allaž šķīruši tieši radiniekus. Tiem mēmi bridušas cauri neskaitāmas mammas un meitas, māsas un māsīcas, vecmāmiņas un krustmātes. Apvainošanās tuvu cilvēku starpā ir kā dziļš purvs, pa kuru laipojot mums uzglūn neskaitāmi akači – tik bezgalīgi dziļi, kāda ir arī mūsu attiecību vēsture. Tāpēc bieži vien tuvās attiecībās aizvainojuma vētras patiesībā sakuļ nevis konkrētajā brīdī pateiktais vai izdarītais, bet gan pagātnes attiecību zemūdens akmeņi. Teiksim, tā var būt vecāku nevienlīdzīgā attieksme pret saviem bērniem («Tu jau vienmēr māsai visu piedod, bet man ne!»). Vai mūžīgie māsas centieni bērnībā būt tai labiņajai, pametot tevi zem riteņiem – tagad, jau pieaugušā vecumā, tas katru viņas sasniegumu tavās acīs pārvērš par akmeni tavā dārziņā.
Interesanti arī, ka pat viens un tas pats vārds no divu dažādu cilvēku mutes tev trāpīs pilnīgi atšķirīgi. Teiksim, vārds zoss – tuvu draudzeņu lokā zosis var lidot uz nebēdu, bet, ja šis nelaimīgais putns izspruks svešinieku komunikācijā pie veikala kases, spalvas putēs pa gaisu!
Uz aizvainošanos mūs nereti pastumj arī pagātnes pieredzes. Piemēram, ja maza auguma dāma bērnībā vai jaunībā sava miniatūrā auguma dēļ piedzīvojusi nievas un izsmieklu, tad pat mīļi domātu salīdzinājumu ar Īkstīti uztvers kā uzkāpšanu uz varžacs. Savukārt cita, kas bērnībā auguma dēļ tikusi lolota un lutināta, to uztvers kā komplimentu.
Stāvu un krītu par savu viedokli
Protams, aizvainojumu taustekļi stiepjas tālu pār mūsu personīgo attiecību robežām – domājams, to izjutis katrs, kas iesaistījies interneta komentāru dueļos vai kaut reizi tajos ielūkojies. Pat gluži svešs cilvēks, kura Facebook profils drīzāk izraisa līdzjūtību, nevis dusmas, var pamanīties uzkāpt uz varžacīm tā, ka vai sarkans gar acīm metas. Interesanti, ka visbiežāk (tas, protams, neattiecas uz sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, kas patiešām nereti cieš no gluži personīgiem apvainojumiem un nievām) aizvainojošajam komentāram pat ne tuvu nav nekā kopīga ar mums pašiem personīgi – taču netieši tie aizskar mūsu viedokli, pārliecību, pasaules redzējumu. It sevišķi ja izteikti nievājošā vai izsmējīgā tonītī – vai vismaz mums tā šķiet. Diemžēl tikai retais prot nodalīt sevi pašu no sava viedokļa – lielākoties savus uzskatus paši redzam un izjūtam kā daļu no sevis. Tāpēc, ja tiek aizskarts viedoklis, automātiski to uzņemam kā lodi savās pašas krūtīs. Un tad nu ellei vārti vaļā! Tieši tāpēc kategoriski, taču vispārīgi publiski izteikumi parasti saceļ vispostošākās emociju un aizvainojumu vētras.
Līdz kapa malai?
Nereti apvainojamies par sīkumiem, kaut, protams, konkrētajā brīdī pāridarījums šķiet liels kā Nacionālās bibliotēkas ēka. Pirmais universālais jautājums, ko jāmēģina sev uzdot: vai par šo būšu apvainojusies arī pēc trim gadiem? Var formulēt arī vēl dramatiskāk – vai par šo apvainojumu domāšu arī uz nāves gultas? Ja atbilde ir nē, tad… nu tu jau pati zini – visticamāk, nav vērts!
«Neņem pie sirds! Laid pāri galvai!» Šādi mūžīgie un, visticamāk, labi domātie līdzcilvēku padomi bieži vien ir tukša skaņa. Nu kā, atvainojiet, lai iemācos tā vienkārši «neņemt galvā»? Turklāt centieniem apvainojumu norīt vai paslaucīt zem paklājiņa ilgtermiņā var būt visai postošas sekas – visām iesaistītajām pusēm. Jo emocijas jau nekur nepazūd! Tās krājas un pūst, un nejauki ož ik reizi, kad tām pieskaramies. Attiecības pamazām kļūst aizvien ledainākas, katrs nepareizi pateiktais vārds trāpa sāpīgā vietā. Tikmēr aizvainotājs vienā mierā turpina uzņemto kursu, ļoti iespējams, pat nenojauzdams, ka ir dziļi aizķēris kāda jūtas. Tāpēc ir pilnīgi skaidrs – aizvainojumus (it īpaši, ja tos izteicis kāds tev svarīgs cilvēks) vienmēr derētu izrunāt, taču tas jāizdara tā, lai situācija nepāraug vēl postošākā karā.
Kā rīkoties, ja aizvainojuma kamols smacē nost?
- Neuzsāc apvainojumu pingpongu! Nesāc ar «Pati tāda!» vai «Tava karbonāde vispār garšo pēc kartona!»
- Runā par lietu! Runājot par emocionāli uzlādētiem jautājumiem, jācenšas, cik vien iespējams, turēties pie to būtības, nevis ļauties emocijām, kas tos apvij. Tāpat nav vērts iepīt tādas frāzes kā «Tu vienmēr esi tāds un šitāds!», ja apvainojums ir izteikts tagad.
- Sāc ar sevi! Vislabāk, ja nepatīkamo sarunu sāksi ar izjūtām, kas tevi uz to pamudinājušas («Tevis teiktais man liek justies tā un šitā, jo…»).
- Dod iespēju paskaidrot! Nav vērts automātiski pieņemt, ka otrs cilvēks ar teikto ir domājis to sliktāko (un vispār ir gatavā cūka). Ar šādu attieksmi vilšanās un aizvainojumi ir garantēti uz katra soļa. Turklāt šāda nostāja kaut ko liecina nevis par to otru cilvēku, bet gan par tevi pašu…
- Pārskati fonu! Pirms mest dueļa cimdu aizvainotāja sejā, apdomā – varbūt ir kas tāds, ko cilvēks par tevi vienkārši nezina un tāpēc ir tik neiejūtīgs? Nu, teiksim, to, ka nesamērīgi dārgais bezspalvainais kaķis tavā īpašumā ir ne jau tādēļ, lai palepotos, ka vari to atļauties, bet vienkārši tāpēc, ka kaķu spalvas tev izraisa alerģiju. Padomā arī par to, ka varbūt šā cilvēka iepriekšējā pieredze viņam vienkārši neļauj situāciju uzlūkot plašāk.
- Atceries: tev neviens neko nav parādā! Bieži vien tās ir mūsu gaidas no apkārtējiem, nevis paši cilvēki, kas liek mums apvainoties. Teiksim, kolēģe nav uzaicinājusi tevi uz dzimšanas dienu, kaut gan tu viņu aicini regulāri. Jā, protams, būtu patīkami, ja kolēģe atbildētu uz tavu laipnību ar to pašu, tomēr viņa tev nav neko parādā (ja vien nav iepriekš solījusies nekad nevienu ballīti nesvinēt bez tevis. Vai māsa, kuras izteikumi vai rīcība liek tev iesaukties: nu kaut ko tā-ā-ādu no savas māsas es negaidīju! Nepastāv taču tāds māsu goda kodekss, pēc kura būtu jāvadās visām māsām! Ja tāds ir tavā prātā, tad, khm, vainot pie tā vari tikai sevi.
- Tu neesi tavs viedoklis! Tāpat tu neesi arī tava reliģiskā piederība vai politiskā pārliecība. Cilvēks, kas nepiekrīt tavam viedoklim, nav tavs personīgais ienaidnieks – tik vien kā cita viedokļa pārstāvis. Oponents. Un pelnījis tikpat daudz cieņas kā tu un vērtības, ko tu pārstāvi. Būtu jauki, ja mēs katrs to sev ik pa laikam atgādinātu, vai ne?
