Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Aizrīšanās nav omes izgudrots bieds!
Dažreiz šķiet, ka aizrīšanās ir vien paranoisku mammu vai omīšu iedomas, lieka piesiešanās. «Bērniņ, nestaigā ar maizīti pa māju!» vai «Bērniņ, nešūpojies, kad ēd!», «Bērniņ, nesmejies/nedziedi, nerunā ēdot!» Jo cits šādās reizēs varbūt nodomās: «Nu ko to bērnu var trobelēt!»
Patiesība ir kaut kur pa vidu. Aizrīšanās ir kā laimes spēle – var paveikties un visu mūžu, neievērojot nekādus drošības pasākumus, neaizrīties, bet cits, iespējams, ēdot pat pie galda, aizrīsies un ar briesmīgām sekām. Tas, kas tev noteikti jāzina, – aizrīšanās ir ļoti reāla un ļoti bīstama!
Kāpēc kumoss mutē sprūst?
Mūsu organisms ir izveidots perfekti – katrai lietai tajā ir kāda īpaša nozīme. Ēdot un rijot, rīklē aizkrīt ciet mazs skrimslītis, ko medicīniski sauc par uzbalseni, un šādi tiek aizvērti un pasargāti elpceļi. Ja viss notiek, kā dabā paredzēts, kumoss aiziet uz tam paredzēto vietu – barības vadu. Prātā nāk salīdzinājums ar vilcienu sliežu pārmijām – pārmija nostrādā un ēdiens aizbrauc pa pareizajām sliedēm. Viss izklausās vienkārši – kāpēc šī sistēma mēdz pievilt, tu jautā?
Pirmā problēma – kumoss ir pārāk liels, un tas gluži vienkārši aiz šī skrimšļa pie ieejas balsenē iesprūst: netiek lejā uz barības vadu un arī aizsprosto elpceļus, neļaujot elpot. Šahs un mats! Otra iespēja – lielajam kumosam tomēr izdodas tikt garām skrimslim, bet tas iesprūst barības vadā: tad tu nevarēsi norīt, būs siekalošanās, bet vismaz varēsi paelpot.
Ak šausmas – nezinu, vai norija!
Ar bērniem nav viegli – viņi ir tik kustīgi un ātri, viss notiek zibenīgi, un tu dažreiz nesaproti – norija, nenorija, kur palika? Aizrīšanos vari atklāt pēc šādām pazīmēm.
*Pirmkārt, ja tiešām redzēji, ka tas notika. Neapstrīdams fakts!
*Otrkārt, sākas klepus vai smakšana un nav citu slimību pazīmju, ar ko to varētu izskaidrot.
*Treškārt, ja aizrīšanās līdzīga epizode sākas strauji un pēkšņi un pirms tam bērns spēlējies vai bāzis mutē mazus priekšmetus.
*Ceturtkārt, nerakstīts likums – paļaujies uz mātes intuīciju!
Ļauj klepum darīt savu darbu
Ja noticis ļaunākais un ēdiens vai rotaļlieta kaut kur iesprūdusi, tad organisms arī šādai situācijai ir gatavs un no dabas apmācīts, kā rīkoties. Proti – uzreiz sākas klepus. Ir dzirdēts, ka daudzi vecāki saviem bērniem māca tūlīt pacelt rokas, tomēr īsti šīs metodes pamatojumam es nevaru piekrist. Klepojot organisms pats cenšas ēdienu izgrūst no nepareizās vietas, palīdzot tam nonākt tur, kur paredzēts. Tieši tāpēc ir jāļauj bērnam kārtīgi izklepoties – tā jau ir pati pirmā palīdzība. Vai izdosies aizrīšanos likvidēt tikai ar klepu, atkarīgs no situācijas – cik liels ir kumoss un kāda ir tā konsistence. Ja, piemēram, bērnam rīklē iesprūst cepums, tas, visticamāk, izšķīdīs, un viss būs kārtībā, taču gaļai vai rotaļlietai nav šādu spēju, un tās dabūšana iekšā vai ārā būs kaut kā jārisina.
Ja klepus nepalīdz?
Klepus var palīdzēt, bet diemžēl ne vienmēr – tas gluži vienkārši klepum nav pa spēkam. Tāpēc tev jāzina, ka izšķir efektīvu klepu un neefektīvu – tas tev palīdzēs saprast lietas nopietnību.
Efektīvs klepus ir tāds, kura laikā bērns raud un atbild uz jautājumiem, labs ir skaļš klepus, ja pirms klepus var ievilkt elpu un bērns ir pie pilnas apziņas. Savukārt neefektīva klepus pazīmes – bērns klepo bez balss, ļoti klusi, nevar paelpot, kļūst zilgans, un iestājas bezsamaņa. Tad vajadzēs tavu steidzamu palīdzību.
Sauc ātros, bet palīdzi PATI!
Ja klepus ir efektīvs – neiejaucies! Iejaucoties var pat kaitēt, tāpēc nogaidi un vēro, un mudini bērnu kārtīgi izklepoties. Bet, ja efektīva klepus nav – TŪLĪT PALĪDZI. Vienmēr un visur mācīts – aizrīšanās gadījumā nekavējoties zvani 113. Tā noteikti ir jādara, taču arī te jāievēro svarīgas lietas. Pirmkārt, ja iespējams, ātrajiem lai zvana kāds cits cilvēks, bet tev pašai vienlaicīgi jāsniedz bērnam pirmā palīdzība, jo tā ir – steidzama un vajadzīga uzreiz! Ja bērns nespēj elpot un pakāpeniski kļūst zils, tev jāzina, kā rīkoties! Svarīga ir katra sekunde, īpaši mazākiem bērniem, jo viņiem skābekļa krājumi organismā ir mazāki.
Rīkojies pareizi – glāb!
Ir divas palīdzības tehnikas – abdominālie grūdieni un sitieni pa muguru. Ieklausies – bērnam līdz viena gada vecumam abdominālos grūdienus neveic, jo tā var traumēt iekšējos orgānus!
Ar zīdaini jārīkojas šādi!
1. Bērns jāuzliek uz rokas, jāatver viņam mute, jānovieto uz sava augšstilba virzienā ar galvu uz leju un spēcīgi jāuzsit starp lāpstiņām virzienā uz priekšu. Visur minēts, ka jāsit piecas reizes, bet iegaumē – jau ar pirmo reizi ir jāuzsit tik stipri, lai svešķermenis (ēdiens) izkristu no elpceļiem.
2. Tad pārbaudi muti – ja ēdiens ir iznācis, tad izņem to, bet ja nav –šādus sitienus vari atkārtot vēl četras reizes.
3. Ja nekas neizdodas, tad apgriez bērnu otrādi (uz muguras), pieturi galviņu (jo tā ir ķermeņa smagākā daļa) un tajā punktā, kur veic mākslīgo sirds masāžu, ar diviem pirkstiem jāveic pieci ritmiski spēcīgi grūdieni – tādā veidā krūškurvja dobumā tiek palielināts spiediens un tas var izspiest arī iesprūdušo kumosu vai priekšmetu.
Ja bērnam ir gads vai vairāk, arī pieaugušajiem
Tad vari izmantot arī abdominālos grūdienus jeb kā to sauc ASV – Heimliha paņēmienu.
*Nostājies cietušajam aiz muguras, saliec roku dūrē un novieto viņam virs nabas.
*Otru roku uzliec uz dūres un stipri pavelc uz iekšu un uz augšu. Tādā veidā, pieaugot spiedienam, diafragma kustas uz augšu un var arī izgrūst kumosu. Arī šajā gadījumā iesaka to darīt piecas reizes, bet jādara tā, lai izdotos jau ar pirmo, tāpēc jāpielieto zināms spēks.
TURPINI izmantot abas metodes tik ilgi, līdz sanāk izsist vai izgrūst iesprūdušo svešķermeni, vai arī, kamēr bērns ir pie samaņas. Un gaidi ātros!
Zaudēta samaņa!
Ja viss ir tik nopietni, ka bērns zaudē samaņu – jāveic atdzīvināšanas pasākumi. Protams, satraukums ir ārkārtīgi liels, par to domājot vien, kur nu vēl tajā brīdī! Bet – ir jāsakopo visi spēki un jādarbojas teju mehāniski. Citu variantu nav!
Ja bērns ar svešķermeni elpceļos ir bezsamaņā…
1. Novieto viņu uz cietas, līdzenas virsmas un sauc pēc palīdzības. Ne uz mirkli bērnu šādā stāvoklī neatstāj vienu!
2. Atver viņa muti un skaties, vai svešķermeni nevari saskatīt – ja tas redzams, mēģini to ar pirkstiem izvilkt vienu reizi. Ja neizdodas – vairs to nedari, jo svešķermeni iespējams iestumt dziļāk rīklē un izraisīt bojājumus.
3. Atliec bērna galvu, pacel viņa zodu un izdari piecas ieelpas. Pēc katras ieelpas novērtē tās efektivitāti – ja tava elpa nenodrošina bērna krūškurvja pacelšanos, tad pirms nākamās ieelpas pakoriģē bērna galvas pozīciju.
4. Mēģini tā piecas reizes – ja nav reakcijas (krūškurvja kustība, klepošana, elpošana), jāpāriet pie netiešās sirds masāžas. Tālāk jādarbojas pēc shēmas: minūtē jāveic pieci masāžas cikli ar 15 sirds masāžām un divām ieelpām no mutes mutē.
5. Ja bērns atgūst samaņu un spēj pats efektīvi elpot, viņu novieto stabilā sānu pozīcijā un novēro elpošanu, kā arī to, vai viņš ir pie samaņas, līdz ierodas neatliekamā medicīniskā palīdzība.
Svešķermenis plaušās
Atliek vien iedomāties, ka tavs bērns ēdienu var ieraut arī plaušās, lai jau uzmestos zosāda. Tas izklausās tiešām bīstami. Taču, izrādās, plaušas dažreiz pašas var tikt galā ar šādu pārbaudījumu – tās spēj attīrīties ar klepu un krēpām, bet ar vienu nosacījumu – ja plaušās ierautie svešķermeņi ir sīki un labi šķīst. Piemēram, ja aizrijas ar mazu maizes gabaliņu – bērns klepo, klepo, tad viss normalizējas, bet maize nav izklepota ārā… Tad tā, iespējams, iekritusi dziļāk. Teorētiski plaušām ar mazu maizes gabaliņu vajadzētu tikt galā pašām. Bronhi ar laiku attīrīsies, neradot problēmas. Savukārt, ja plaušās nonācis lielāks vai cietāks gabals (piemēram, ķirša kauliņš) – tas jau ir nopietni! Tādā gadījumā, iespējams, tu ar ausi pat varēsi saklausīt sēkšanu no bērna krūtīm. Bet var arī neko nedzirdēt, tāpēc – jārīkojas uzmanīgi.
Ko darīt, ja radušās aizdomas?
Vienmēr jau gribas domāt to labāko, bet uz tradicionālo «Ai, gan jau būs labi!» noteikti nedrīkst paļauties. Ja ir kaut mazākās aizdomas, ka bērns aizrijies, nekautrējies par savu pārlieko bažīgumu un noteikti dodieties pie ārsta – vislabāk pie ģimenes ārsta, bet, ja viņš nav pieejams, tad jābrauc uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu. Dakteris izklausīs plaušas un noteiks, vai tajās ir kaut kas iesprūdis vai nav. Vietā, kur būs svešķermenis, nebūs dzirdama elpošana, tāpēc to dažreiz var ļoti labi secināt. Bet dažreiz viss nav tik vienkārši.
Izmeklēšana – vainīgais jāatrod
Gadījumos, kad notikusi aizrīšanās, bet tā netiek pamanīta, svarīgi, kādas konsistences un cik liels gabaliņš nonācis bronhos, jo pēc kāda laika tas noteikti plaušās var izraisīt iekaisumu un var sākties plaušu karsonis.
Tātad pirmā pārbaude ir plaušu izklausīšana, otrā – rentgens. Ar rentgenu arī var būt problēmas, jo ne visu iespējams tajā redzēt. Par laimi, šobrīd daudzi (bet ne visi!) rotaļlietu ražotāji pievieno tām īpašu vielu bārija sulfātu, ko rentgenā var redzēt. Tas atvieglo ārstiem darbu izmeklēšanas laikā. Rentgenā redz arī visu to, kas pagatavots no metāla, – monētas, baterijas un citas sīkas lietiņas.
Visbeidzot pēdējais izmeklējums, kura laikā svešķermenis tiek arī izvilkts, ir bronhoskopija. Tas ir nopietns izmeklējums, ko veic pilnajā narkozē, un tikai tad, ja ir lielas aizdomas par svešķermeni elpceļos un bērna veselība vai dzīvība ir briesmās. Procedūra tiek veikta ar speciālu instrumentu, kuram pievienota kamera – to caur muti uzmanīgi ievada līdz dziļākajiem elpceļiem. Starp citu, šai manipulācijai ir ļoti augsts traumatisma risks, jo svešķermeņa izvilkšana ir ārkārtīgi sarežģīta. Piemēram, velkot ārā svešķermeni, tas var radīt kādu tehnisku traumu trahejā vai bronhu kokā. Tiesa gan, šīs traumas parasti sadzīst un, visticamāk, viss būs labi, bet, lai izvilktu ārā pašu svešķermeni, ārstiem nereti ir nopietni jāpasvīst. Operācijas ilgums atkarīgs no tā, kas ir iesprūdis un cik viegli to dabūt ārā. Ja bronhoskopijā ir apstiprināts iekaisums, tad pēc tam jālieto antibiotikas. Arī bronhoskopijas laikā ārsts jau var apsmidzināt plaušas ar antibiotikām un pretiekaisuma medikamentiem, lai mazinātu iekaisumu, kurš radies kairinājuma rezultātā.
Izglīto sevi un citus
Pirmā palīdzība ir ļoti svarīga – tā var noderēt ne tikai tavā ģimenē, bet arī glābt citus negaidītās situācijās. Internetā ir daudz iespēju, lai noskatītos video, kā tieši izskatās viss glābšanas pasākums un kā tas pareizi darāms. Un vēlreiz ņem vērā – tā nav tava paranoja, ja vēlies pasargāt savu bērnu un neļauj viņam skriet apkārt ar siera nūjiņu katrā rokā, – nē, tā ir atbildības uzņemšanās un audzināšana, mācot pareizu galda kultūru. Tā turpini!
Starp citu, kas attiecas uz nepareizajām glābšanas metodēm – vemšanas izraisīšanu un bērna kratīšanu ar kājām gaisā… Nevar noliegt, ka ir reizes, kad tās palīdz, tomēr šīm metodēm ir daudz trūkumu. Piemēram – izraisot mākslīgu vemšanu, ēdienu ar pirkstu var arī iestumt vēl dziļāk, nevis dabūt ārā, bet, bērnu kratot, iespējams nopietni savainot viņa kakla daļu. Tāpēc ir daudz drošākas metodes – mācies un izmanto tās.
Divi aktuāli jautājumi:
Vai vieniem ir lielāka iespējas aizrīties nekā citiem?
Atbild anesteziologs reanimatologs JURIJS BORMOTOVS:
– Normāli tā tam nevajadzētu būt, bet, ja ir nopietnas slimības – iedzimtas anomālijas, traumas, operācijas… Rīšanu kontrolē centrālā nervu sistēma. Līdz ar to, ja smadzenēs ir kāda problēma, tas ietekmē arī rīšanas refleksu. Bērniem tas var būt saistīts, piemēram, ar bērnu cerebrālo trieku, pieaugušajiem – pēc insulta.
Ko darīt, ja aizrijas jūrā ar ūdeni?
– Bērni jūrā dauzās, un diemžēl gadās, ka viņi par daudz sarijas ūdeni. Te jāuzmanās no situācijas, kad jūras ūdens ir ļoti sāļš, jo tas var radīt plaušu tūsku jeb sākas tā dēvētā otrreizējā slīkšana – ūdens ir nonācis plaušu alveolās un plaušas pašas sāk izdalīt šķidrumu, lai tās skalotu. Rezultātā bērnam var sākt trūkt gaisa. Pirms tam viņam noteikti būs klepus, tāpēc steidzami jādodas pie ārsta.
