Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
15
-
0
-
0
-
24
-
0
-
4
-
0
-
«Viņa visu var pati! Viņa dzīvo ar attieksmi – viss atkarīgs no pašas!» pirms došanās ciemos pie Lilijas klāsta viens no viņas bērniem – ārsts un katastrofu medicīnas eksperts Mārtiņš Šics. Un smejot brīdina: «Mēs ģimenē mēdzam smieties – ja, iebraucot Krimuldā, jūt sēra smaku, mamma jāj apkārt pa pagastu!»
Lilija savus vecākos dēlus, kuriem pašiem septiņdesmit gadu slieksnis nav aiz kalniem, joprojām saucot par puikām, kam jātur mute, jo – kurš te ir galvenais?!
Lilija sagaida mūs savā dzīvoklī ar kafiju un šķelmīgu smaidu. Fotogrāfs esot varen smuks, un tas viņai patīk. Garastāvoklis labs, tiesa, pēdējā laikā viņa sevi pieķerot pie loderēšanas – biežāk patīkot atlaisties gultā un palasīt labu grāmatu, nekā aktīvi rosīties. Lilijas kundze patiesi ir apbrīnas vērta – naski šiverē šurpu turpu, balss skaļa un skaidra, tikai mums ik pa laikam jārunā skaļāk, jo brīžiem dzirde kundzi drusku pieviļ. Te viņa rāda pašas sarakstīto atmiņu grāmatu, te atminas, kā Krimuldā viņai ticis gods būt vienai no atklājējām valsts simtgadei veltītajā festivālā Latvijas Goda aplis. Plauktā fotogrāfija ar Dalailamu, kas tur rokās Lilijas austo spilvenu. Ko tikai visu Lilija nepaspēj savos cienījamos gados!
Patiesībā Lilija savā dzīvē izgājusi caur uguni un ūdeni – vārdu pārnestā un tiešā nozīmē –, bet intervijas laikā viņa ne reizi neizrunā vārdus slimot vai slimība. Šķiet, ka tādu viņas vārdu krājumā vienkārši nav! Toties viņa runā par dullībām, priekiem un piedzīvojumiem. Pēc intervijas viņa iesēžas savās stellēs – tur viņa jūtas kā karaliene. Ne galva reibst, ne sēdēt grūti. Te viņai viss ir viegli – lai stellēs ievilktu diegus, tūkstoš reižu dienā palaistu atspoli šurpu un turpu, kājas nemitīgi turētu uz astoņām paminām, tad pieliektos, atliektos, pagrieztos, izrēķinātu rakstus, nekļūdītos, tur vajag duku! Stelles bijušas un ir Lilijas mūža vērtīgākais prāta un ķermeņa trenažieris. Lilija joprojām tur savu kanti!
Brāļu rūdījums
«Augu ļoti reliģiozā ģimenē, nekad neesmu krāsojusies vai nagus lakojusi. Līdz šim kategoriski atteicos, ja kāds gribēja mani uzkrāsot, bet šodien – lai iet! Kaut kad jau tam bija jānotiek,» Lilijas spēja pielāgoties jaunām dzīves situācijām noteikti ir viena no viņas ilgās un krāsainās dzīves noslēpuma atslēgām. Viņa ērti iekārtojas krēslā, izbauda pārtapšanas procesu un pie viena stāsta savu stāstu.
«Ģimenē, ja rēķināt kopā ar otrām pusītēm, pavisam esam piecdesmit seši cilvēki. Man ir seši bērni, no kuriem viena dēla vairs nav, piecpadsmit mazbērni. No šiem mazbērniem pagaidām tikai desmit ir savi bērni, pārējie velk garumā.
Tātad šobrīd man ir divdesmit viens mazmazbērns, bet būs jau vēl, kad tie pārējie saņemsies!
Re, kad saliek rokas un Dieviņu lūdz, tad viņš arī dod tos bērnus! Man pašai šobrīd rit deviņdesmit devītais gads.
Kas jādara, lai tik ilgi dzīvotu? Jādzīvo jo dullāk, jo labāk! Savas trakākās dullības sastrādāju bērnu dienās. Mamma palika atraitnēs ar trim maziem bērniem. Kad es piedzimu, vecākajam brālim bija desmit, jaunākajam – astoņi gadi. Būtībā piedzimu brāļiem par postu, jo viņi bija spiesti man par aukli palikt.
Tā es augu starp puikām – pulveri taisīju, zāģēju plintēm galus nost, ko tikai nedarīju! Man bija liela galva, un es vienmēr kaut ko punktierēju.
Visādi spītēju brāļiem – ja mani neņēma līdzi, tad tā bļāvu, lai visi kaimiņi zina, ka brāļi man pāri dara!
Tiklīdz viņi mani atstāja istabā, es pilnā kaklā dziedāju: «Es zārkā gulēdams, pidirallā, pidirallā, spļauj griestos svilpodams, pidiridiridirallallā!» Un nesapratu, kāpēc tas spļāviens krīt atpakaļ pašai virsū. Ļoti dzīvīga biju, vienā gabalā skriešus!
Vīgantē, netālu no Staburaga, no astoņiem gadiem arī ganos gāju. Esmu īsts ganu skuķis, neesmu vis kaut kāda. Teātri spēlēju, dziedāju – pietika vienreiz dzirdēt, un varēju dziedāt un arī vārdus zināju. Tagad tā atmiņa vairs nav tik laba, šodien zinu, ko no rīta ēdu, bet ko vakar – neatceros. Mamma bija Septītās dienas adventistos, tāpēc mūsmājās svētīja sestdienu, neēda cūkgaļu un tāpēc es sestdienā skolā negāju. Pirmdien es nekad nezināju, kas bijis sestdien uzdots.
Sanāca tā, ka es, lauku skuķis, bērnībā pusgadu pie Rīgas radiem nodzīvoju. Taču man gribējās saimniekot! Viens puika pagalmā ēda saulespuķu sēklas. Es stāstīju, ka sēklas var iestādīt un tad izaugs liela saulespuķe. Tas bija 1927. gads, aprīlis – nolēmu stādīt pagalma stūrī, bet vajadzēja taču zemi samēslot! Aizsūtīju bērnus katru uz savu pusi ormaņa zirga mēslus meklēt. Drīz bērni bija atpakaļ – vienai meitenītei bija rozā volānu kleitiņa, bija pilnus volānus ar zirgāboliem salikusi. Cita baltu priekšautiņu, citam – kabatās, kurš rokās piespiedis pie vēdera. Samaisījām kopā ar zemi un iestādījām daudz saulespuķu. Kaimiņpuikas Koļas mamma ievaidējās un devās pēc siltā ūdens, lai dēlu mazgātu. Bet es jau biju rīkotāja, man drēbes tīras.
Mēs tik aizrautīgi stāstījām par savu veikumu! Bet bija mammas, kas mazgāja drēbes un raudāja, jo bērni pa ielu gājuši, zirga mēslus lasīdami, un kaimiņi to redzējuši.
Bet bija mammas, kas smīnēja un smaidīja, un teica, ka es būšot laba saimniece un mani visi klausīšot. Vēl atceros, Rīgā mākslinieku Irbīti redzēju – mēs viņam skraidījām pakaļ. Viņš ziemā staigāja basām kājām ar glezniņām padusē. Viņš ieiet vienās trepēs, un mēs gaidām, kad nāks lejā. Dažas atmiņas ir spilgtas. Reiz lielā māsīca mani ieveda Mākslas akadēmijā, skatos – augšā pa trepēm pliks vīrietis ar kaut kādu tur lapu priekšā. Es aiztaisīju acis ciet un sadauzīju abas divas kājas uz trepēm!
Vēlāk dzīvē kļuvu par aušanas un rokdarbu skolotāju. Esmu beigusi Latvju sieviešu nacionālās līgas skolu. Slavenā Kaucmindes skola gatavoja saimnieces, bet mana skola bija vairāk tendēta uz aušanu. Skola vēlāk tika pa divi lāgi pārdēvēta, pabeidzu to ar izcilību jau kā Tekstilmākslas vidusskolu un kādu laiku vēl turpināju tur strādāt.»
Sieva, ar ko lepoties
«Divdesmit astoņu gadu vecumā es jau biju vienreiz precējusies, izšķīrusies, un tad otrreiz apprecējos ar savu bērnu tēvu. Mans vīrs un bērnu tēvs bija astoņus gadus par mani vecāks. Ar vīru kopā nodzīvojām piecdesmit septiņus gadus!
Nedrīkst pieļaut tādu kļūdu, ka apprecas bez mīlestības. Nedrīkst precēties aiz aprēķina, nedrīkst! Nedrīkst iespītēties – nu, ja man tur kaut kas izputēja, tad iešu pie jebkura. Tā nedrīkst! Mums bija mīlestība, ne jau velti tik ilgi kopā nodzīvojām.
Mēs nekad nestrīdējāmies. Ja man bija vajadzība, es ar vīru runāju. Saku viņam: tā un tā, esmu izdomājusi to un šito. Viņam bija tādas uzacis kā vecajam Ēvaldam Valteram. Viena bija gaiša, otra tumša. Redzu – vienu savilcis, tātad domā. Es vairāk neko nesaku. Pēc stundas vai dienas, vai pāris dienām, viņš atnāk un saka: «Es pārdomāju, ko tu teici. Tanī lietā tev ir taisnība, bet tur vajag tā un tā…»
Un tā mēs visu sarunājām. Viņš vienmēr mani visiem saviem draugiem pasniedza kā vienu varenu, ļoti labu sievu. Viņš ar mani ārkārtīgi lepojās. Un es ar viņu.
Kāpēc izjuka pirmā laulība? Ziniet, pirmais vīrs bija man bija ticības brāļu ieteikts un bišku par dumju.
Viņš neizvērtēja visu pa malām dzirdēto, pārāk uzticējās svešām runām. Ar pirmo vīru kā vīrs ar sievu nodzīvojām vien nepilnus trīs mēnešus. Vēl pirms draudzes pielaulātā vīra jaunībā es četrus gadus sagājos ar pusi, ko no sirds mīlēju. Tur bija bezgala daudz sāpju. Ļoti viņu mīlēju, un viņš mani līdz nāvei mīlēja. Nesanāca, jo es biju pārāk atturīga – četrus gadus tabu un tabu! Bet tā nedrīkst notikt un tā nedrīkst bērnus audzināt, kā es biju audzināta. Tik ārkārtīgi tikumīgi, ka viss tika sabojāts – es varēju ar puisi visu nakti pavadīt kopā, bet saglabāju savu tikumību. Tad arī visādas runas bija.
Es jau gan glābu, ko vien varēju, bet pirmo lielo mīlestību tā palaidu garām. Tad izjuka pirmā laulība, bet otrā bija godam.
Līdz satiku savu otro vīru, bērnu man nebija. Pēc tam viņi nāca rindā, jo bija Dieva izlūgti. Atceros, gājām uz Dzimtsarakstu nodaļu, un es saku vīram: «Bet mums tak nav bērnu!» «Nekas,» viņš teica, «ko Dievs vēlēs, tas būs mūsu daļa.» Tad drīz rindā piedzima seši, viena gan vairs nav – puisītis noslīka divdesmit četru gadu vecumā. Bija jau izdienējis, burāja, brauca ar ūdensslēpēm, labi peldēja…»
Caur uguni glābt bērnus
«Seja man apdega, savus bērnus no uguns klētsaugšā glābjot. Tas notika, kad man bija četrdesmit pieci gadi, mazajai meitiņai bija divi gadi. Mājā neviens vīrietis nesmēķēja, bet bērni bija dabūjuši sērkociņus. Iepriekšējā naktī es biju devusi naktsmājas svešiem cilvēkiem, kas gāja garām. Vakarā es viņiem lūdzu, lai viņi izsmēķē smēķus ārpusē un sērkociņus man atdod. Viņi atdeva. Bet varbūt kādam tomēr vēl bija palikuši klētsaugšā, bet varbūt arī meita no istabas paņēma, nezinu. Nevaru nevienu vainot.
Man nākamajā dienā bija paredzēta pirmā darbadiena Murjāņu sporta skolā. Uz klētsaugšu bija pieslietas trepītes, tur augšā mazās meitenes bieži spēlējās. Tur bija lupatu deķis, uz kura bija viņu lelles un mantas, jo vasarā siena tur nebija. Kamēr jauca nost veco šķūni, klētsaugšā salika visādas mantas – izkaptis, grābekļus, spīļarklu…
Vīram pēdējo dienu bija atvaļinājums, tāpēc viņš todien nēsāja mantas turpu šurpu. Es ārā stādīju dālijas. Skatos, virs klētiņas dūmu strūkliņa gaisā – ne resnāka kā mans pirksts.
Es nezinu, kur man radās doma, es pagriežos uz to pusi, kur vīrs tālāk strādāja un kliedzu: «Tēti, ugunsgrēks, bērni deg!»
Zināju, ka klētsaugšā ir divas meitas – vienai seši gadi, otrai divarpus. Tagad viņas ir pašā tālākā galiņā ierāvušās, bet klētiņa gara – kādi astoņi metri – un tikai vienas durvis galā. Ātrumā domāju – paķeršu kādu deķi, kur bērnus ietīt, bet es tak sapīšos! Tur ir grābekļi, izkaptis – viss kaut kur pakārts. Nezinu, kas karājas pa labi, kas pa kreisi un kur man ir droši iet. Man jābūt acīm vaļā. Es pa trepītēm augšā un cauri ugunij!
Pie durvīm vienā pusē stāvēja darvotas papes rullis, kas noņemts no vecā šķūnīša jumta, un otrā pusē tāds pats. Tie drausmīgi deg – pape ar piķi, tas jau tikpat kā benzīns degtu! Man nekāda deķa nebija – es metos cauri ugunij, jo tobrīd dega tikai tie ruļļi pie durvīm un jau nedaudz durtiņām augšiņa.
Aizskrēju līdz otram galam, meitenes noraudājušās, mēģināju celt uz augšu jumtu, bet tas šķendeļu jumts ar naglām, neko nevarēju atlauzt. Nekas neatliek, kā iet atpakaļ cauri ugunij un tad pa trepītēm lejā. Vīrs pa to laiku jau bija atskrējis, pa trepītēm pakāpies un paņēma pirmo bērnu man no paduses – jaunāko meitu Austru. Rudīte man vēl karājās pie otra sāna, un viņai blakus deg tas piķis. Viņai briesmīgi apdega kājas un rokas, bet seja manā padusē palika bez nevienas vainas. Rokām pirkstu starpā pēc tam auga kā vardītei plēves, tās vēlāk operēja. Bet viņa ātri tika mājās no slimnīcas, viss bija kārtībā.
Spogulī tikai slimnīcā paskatījos. Man rokā ir izgriezta ādas strēle septiņpadsmit centimetru garumā un sešu centimetru platumā – to mēģināja uzaudzēt uz zoda, bet pēc nedēļas tā nokrita. Nopuva no zoda, kauli vien bija. Tad ņēma ādu no dibena, vēdera, kaut kur vēl no rokas – stiķēja pa gabaliņiem, tie pieauga. Sejas operāciju dēļ piecus mēnešus nogulēju slimnīcā. Siguldā bija tik labi dakteri un māsiņas.
Mani klēpī uz vannu aiznesa, man bija ļoti gari, skaisti, viļņaini mati – lūdzos, lai nogriež, citādi viņām taču grūti mani tai vannā mazgāt, bet viņas visu to darīja bez kurnēšanas.
Biju slimnīcās no maija līdz 1. septembrim.»
Saglabāt pašcieņu
«Es tam notikumam nemaz neļāvu savu dzīvi ietekmēt. Es tāpat visur gāju, visu darīju. Aizbraucu 1. septembrī uz skolu, mana vīra viena attālāka radiniece saka: «Ko tu tāda nāc uz skolu?!» Es saku: «Kā, kāda?!» Ko tad vīrs Rūdis sakot? Es saku: «Kā, ko Rūdis!» Ja viņš būtu skrējis ugunī, tad viņš būtu tāds pats sadedzis! Tikai viņš ir neveiklāks, lēnīgs, viņš ar visiem bērniem sadegtu. Tā es citos neklausījos. Viņa saka: «Mans vīrs gan…» Es saku: «Man vienalga, kā tavs vīrs, mans vīrs nav tāds.» Un paliku tai svētku pasākumā.
Pāris mēnešu pastrādāju Murjāņu vidusskolā, kur bija brīnišķīgs direktors, un tad man piešķīra sanatoriju. Kā vien varēdami, katrs nāca man pretī. Man teica: «Nu, ja tu baidies iet uz klasi – kaut man bija tiesības par skolotāju būt –, nāc par šuvēju!» Toreiz vēl šūt nemācēju, bet iemācījos – izgāju kursus. Domāju, ka man bija tam visam duka bērnības dēļ, brāļu dotā rūdījuma dēļ. Brāļi jau nebija visai mīļi pret mani, es viņus traucēju, bet es viņus piespiedu ar mani rēķināties.
Pēc tā notikuma es iesāku strādāt skolā par šuvēju, jo tad nebija jābūt tik daudz cilvēkos, nebija jāiet klasē. Tur bija arī krievu klases. Sanāk krievu puikas riņķī, skatos – nav uzpirksteņa, pēc brītiņa – nav spolītes, tad adatas. Es sēžu, neko nesaku, bet lielas asaras rit. Skatos – atrodas uzpirkstenis, tad diegu spolīte, viss. Un tā bija vienīgā reize, kad viņi mēģināja izprovocēt mani. Es neteicu nevienu vārdu, ne sliktu, ne labu, un negāju arī viņus sūdzēt.
Murjāņu skolā bija tāda posta lieta – kā uz virtuvi aiznes salāpītu halātu, tā tūlīt tev ir glāze priekšā, un stāv trīs sievas riņķī, kamēr tu izdzer.
Tolaik bija pieņemts visās ēdnīcās drausmīgi dzert. Ēdiens par velti, kāpēc lai viņas nedzertu?!
Izvairījos, cik spēju. Un vienalga sabeidzu kuņģi, jo es tak’ savu mūžu nebiju dzērusi! Es jau negāju ārstam sūdzēties, bet aizgāju uz slimnīcu, un tur atrada kuņģa čūlu. Mans kuņģis bija pieradis tikai pie piena, biezpiena, kartupeļiem, putraimiem, rabarberiem, sīpoliem, bietītēm, pupiņām, visa labā, kas aug laukos. Be tā piespiešana dzert! Es jau centos tur iet, cik maz iespējams, bet tai ēdnīcā strādniecēm drēbes dikti plīsa. Kur viņas uzķeras uz stūra, tur drēbe pušu! Bija jāšuj, jālāpa.
Bet skolā ne tikai šuvu, drīz vien man iedeva audzināšanā klasi. Es viņiem biju kā otra mamma, visu darījām kopā, svētkus svinējām!
Tajā klasē bija topošā rakstniece Māra Zālīte, uzņēmējs Gunārs Ķirsons, aktieris Jānis Paukštello. Daudzi mani atceras joprojām!
Tad sāka man vest stelles. Likvidēja Neredzīgo institūtu, atveda piecas nelielas stellītes. Arī Krimuldas saimniecība sapirkās, un es dibināju aušanas pulciņu. Visādi pasūtījumi bija – saimniecības, valsts pasūtījumi. Tad vajadzēja dzirnavām septiņdesmit metrus noaust, tad sarkanajam stūrītim, tad vēl citiem. Bija arī privātie pasūtījumi. Es tikai audu un audu.»
Lilijas veselības trīs vaļi
«Lai nodzīvotu tādu garu mūžu, svarīgas ir trīs lietas – uzturs, kustības un priecīgs prāts. Veselība ir laba ēšana! Piens, maize, piens, maize, kartupelis, bietes, kāposti, un atkal – piens, maize… Pa reizei putraimi. Neēdu gaļu. Agrāk bija posmi, kad ēdu, jo vīram bija jādod un bērniem. Tagad sen vairs neēdu.
Nekad neesmu pīpējusi, nelietoju alkoholu. Man dzīvē nekādu bēdu nebija, vīrs man bija pareizs. Nedzēra, nesmēķēja. Mani mazdēli arī nesmēķē, neviens pat nav sācis. Arī dēli ne. Vitamīnus nelietoju.
Mana kustēšanās ir aužot. Lielās stelles atdevu mazmeitai, tagad man ir mazākas – metru un trīsdesmit centimetru platas. Es ar atspoli vienā virzienā un tad otrā, tad paskatīties augšā, kur jāver, tad – lejā. Visu laiku kustos sāniski, ceļos augšā, lejā. Sanāk arī šūpošanās. Tagad gan jĒdu pavasarī nātru zupu, jo tur ir dzelzs, dzeru zāļu tējas – piparmētras, liepu ziedus, rūgto pelašķi, avenes pret klepu. Ārstus man nevajag!
Tagad man stellēs ir spilveni aužami – gribu dot tiem cilvēkiem, kas pret mani dzīvē ir ļoti labi bijuši. Varbūt viņi visi mani pat neatceras, bet es gribu nolīdzināties.
Saviem bērniem jau visu esmu iedevusi, tāpēc, cik spēka vēl ir, gribu apdāvināt labos cilvēkus, jo tādu manā dzīvē ir bijis tiešām ļoti daudz. Man liels prieks, ka manis austais spilvens tika uzdāvināts Dalailamam. Tur bija tā – noaudu savai mazmeitai deķi ar zilu jūru un smilšu kāpām, visiem ļoti patika, un tad es uzaudu divus spilvenus. Vienudien vecākais dēls Mārtiņš atdrāzās pie manis – vajagot dāvanu! Viņš tolaik Saeimā vadīja Tibetas atbalsta grupu. Paņēma, aizveda un uzdāvināja. Es arī saņēmu paša Dalailamas pateicību un svētību.
Bet vispār es ticu Dievam un Jēzum Kristum, kaut man ar ticību diezgan švaki ir gājis. Četrdesmit gadus cīnījos pret to visu, bet nu ir miers. Dieva priekšā lūgšana var būt tikai tāda, kāda ir tava vajadzība. Katoļiem ir pātari, rožu krelles – bet tas jau nozīmē visu laiku vienu un to pašu, bet katram cilvēkam tak’ ir sava vajadzība. Tā es bērnus izlūdzos un arī dabūju.
Draugu man vairs nav, jo visi ir apmiruši. Bet man bija ārkārtīgi daudz draugu! Naktīs pat nāca ar audeklu, kas jāpielabo, lai var tālāk aust. Es jau to audēju pulciņu šeit, Krimuldā, uzturēju. Tagad gan pulciņš izputējis, vien divas, trīs audējas palikušas. Bet man ir mana lielā ģimene.
Es joprojām turu īkšķus par saviem mazdēliem – olimpiešiem kamaniņu braucējiem. Mazdēls Juris bija liels palaidnieks, Andris – ārkārtīgi ģimenisks.
Sekoju visām viņu sacensībām, citreiz braucu uz dēla Jāņa māju – tur viņiem aparāts pa visu sienu. Sacensību laikā sēžu pie televizora, gaidu zvanu. Jānis parasti piezvana, jo viņš jau arī parasti nakti sēž pie tā televizora negulēdams.
Es turu kārtīgi rokas ciet un savā sirdī stingri domāju – kaut puikas nobrauktu riktīgi bez kļūdām un lai nesasitas! Tas, vai viņiem pirmā vai ceturtā vieta, man ir pilnīgi vienalga. Tas ir viņu daļā, cik viņi var un ko viņu kamanas nes, bet lai nenotiek nelaime! Lai nekrīt un netaisa kļūdas. Jo vācieši braucienā pielaiž trīs kļūdas un vienalga pirmie! Viņiem ir tāda tehnika.
Mazdēlam Jurim reiz esot jautāts – ko viņš visvairāk dzīvē gribētu? Viņš teica – es gribētu vienu minūti paskatīties uz vāciešu kamanām. Jo, kā viņi beidz braukt, tā kamanas maisā iekšā. Neviens nezina, kas tur ir – kāds metāls, kas un kur iestiķēts. Nekas tāds, ko nedrīkst, jau tas nevar būt. Kamanas tiek apskatītas, svērtas, siltumu tur mērot – vai nav siltākas sliedes. Joki mazi.»
LILIJAS ieteikumi
- Ievēro režīmu. «No rīta vienā laikā ceļos, paēdu, nomazgāju traukus, apskatos, vai viss mājās ir kārtībā, un tad – sēžos stellēs. Katru dienu!»
- Sāc aust! «Kad esmu stellēs, mani nemaz nav tik viegli izraut ārā. Tad bieži attopos – pulkstenis jau deviņi vakarā, kaimiņu bērni lejā beidz trokšņot. Stellēs man ir droši, ne man te var kājas sāpēt, it nekas nevar ar mani notikt. Stelles ir mans kustību un prieka avots!»
- Zobus tīru ar ūdeni. «Domāju, man joprojām ir visi savi zobi augšējā rindā, jo esmu tos visu mūžu tikai ar ūdeni tīrījusi. Pēc katras ēšanas – ar pliku ūdeni.»
