Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
55
-
1
-
2
-
0
-
1
-
3
-
1
-
– «Neej ārā no mājas nepaēdusi, dabūsi gastrītu!» omes manā skolas laikā bērnus brīdināja. Tagad saka: «Nestreso, dabūsi gastrītu!» Dakter, vai «no nerviem» var dabūt kuņģa gļotādas iekaisumu?
– Tā vis gluži nav. Jā, gastrīts nozīmē, ka ir iekaisusi kuņģa gļotāda, bet ar nerviem tam nav tieša sakara. Ja sāp kuņģa rajonā pirms ēšanas vai pēc ēšanas, ja ir smaguma vai pilnuma sajūta pakrūtē, slikta duša vai pat vemšana – ja ir sūdzības, kuras cilvēks parasti pieraksta gastrītam vai kas ir līdzīgas gastrītam, tad visdrīzāk var būt pavisam cita slimība – funkcionālā dispepsija. Tātad funkcionāli kuņģa darbības traucējumi, un tie gan var būt saistīti ar uztraukumiem, nervozu dzīvesveidu. Kaut vai pirms eksāmeniem.
Tāpat pie gastrīta rašanās nav tik lielas nozīmes nepareizai un neregulārai ēšanai, kā cilvēkiem labpatīkas domāt. Nē! Gastrīta galvenais iemesls ir helikobaktērija (Helicobacter pylori), un otrs biežākais paņēmiens, kā cilvēki paši cenšas sabojāt savu kuņģa gļotādu, – ar nesteroīdajiem pretiekaisuma un pretsāpju līdzekļiem. Piemēram, tik populārie ibumetīns un diklofenaks. Šīs zāles visai nelabvēlīgi ietekmē arī nieres, resnajā zarnā var veidoties čūlas.
– Tad jau tās jālieto ilgstoši…
– Neteikšu vis! Reizēm pat dažas tabletes mēdz ierosināt akūtu kuņģa gļotādas iekaisumu. Un tajā pašā laikā ir cilvēki, kas šos preparātus lieto mēnešiem un gadiem, un viņiem neveidojas gastrīts.
– Dzelzs kuņģis. Naglas var grauzt!
– To nosaka gēni, iedzimtība.
Pie gastrīta rašanās nav tik lielas nozīmes nepareizai un neregulārai ēšanai, kā cilvēkiem labpatīkas domāt.
– Cik noprotu, ar helikobaktēriju mēs visi – gandrīz visi – inficējamies jau bērnībā, un tā mīt tikai cilvēkos.
– Pēc medicīnas literatūras datiem, apmēram puse ir inficēti ar helikobaktēriju. Eiropā uzskata, ka pat septiņdesmit procenti. Helikobaktērijas infekcija ir netīro roku slimība, dabūjama ļoti vienkārši. Profilakse? Bieži jāmazgā rokas, noteikti pirms ēšanas un pēc tualetes apmeklējuma. Inficēšanās risks bērnu kolektīvos un tiem, kas strādā ar cilvēkiem, ir lielāks. Bet – visiem inficētajiem nav gastrīta! Tagad izpētīts, ka helikobaktērija spēj izdalīt dažādus virulences faktorus – proteīnus, kas nosaka tās īpašības. Proti, helikobaktērija var būt niknāka un mazāk nikna.
Gluži kā mēs, visi esam cilvēki, tikai – viens ir mierīgs un viņam nav dabā konfliktēt, bet otrs uzvedas agresīvi.
Tātad tiem, kuriem palaimējies dabūt agresīvāko helikobaktēriju, agrāk vai vēlāk parādās kuņģa gļotādas izmaiņas.
Tikai žēl, ka praktiskajā medicīnā mēs diemžēl vēl neprotam noteikt helikobaktērijas veidu. Lai gan tas būtu ļoti svarīgi. Jo agresīvie tipi tomēr biežāk saistīti ar izmaiņām gļotādā un smagākajiem gastrītiem, kas noved pat līdz gļotādas atrofijai un potenciāli spēj ierosināt čūlas un beigu beigās arī kuņģa audzēju. Ja mēs varētu noteikt helikobaktērijas veidu, tad zinātu, kuriem cilvēkiem gastrītu tiešām vajag ārstēt un kuriem ne.
– Kā tagad izlemjat?
– Skatāmies pēc gļotādas izmaiņām, izvērtējam pacienta sūdzības. Ņemam vērā arī paša cilvēka domas, vai viņš grib atbrīvoties no helikobaktērijas vai ne. Visiem simtprocentīgi mēs to nebendējam nost. Jo antibiotikas, kuras tad jālieto, ir ļoti nopietni medikamenti, kas arī paši var radīt kuņģa problēmas.
Ja kāds apgalvo, ka baktērija likvidēta un tad atgriezusies, tad visdrīzāk tā bija palikusi kuņģī, tikai ļoti vārga, nomocīta un pēc laika tomēr atkal atsāka savu dzīvi.
Galvenās situācijas, kad mēs tomēr sliecamies un gribam iznīdēt helikobaktēriju, ir trīs. Pirmkārt, ja cilvēkam ir kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūla, jo citādi tās pēc laika veidojas atkal un atkal, un ar komplikācijām – plīšanu un asiņošanu. Otrkārt, ja ir histoloģiski pieradīts atrofisks gastrīts – tātad, kad kuņģa gļotāda kļūst ļoti plāna, jo arī tas ir kuņģa vēža riska faktors. Treškārt, mēs iesakām šo baktēriju iznīdēt tiem, kam ģimenē kāds tuvs asinsradinieks jau slimojis ar kuņģa vēzi.
Helikobaktērijas izskaušanas lietderība apsverama – tātad var diskutēt par to, vai labāk būtu no šīs baktērijas atbrīvoties –, ja plānota ilgstoša ārstēšana ar nesteroīdajiem pretsāpju līdzekļiem, jo tad kombinētos divi faktori, kas nelabvēlīgi iedarbojas uz kuņģa gļotādu, un līdz ar to bojājums varētu būt lielāks un bīstamāks. Tāpat arī pacienti, kuriem paredzēts ilgstoši lietot aspirīnu, var domāt par helikobaktērijas iznīdēšanu.
Populārākie raksti
– Tātad šis punkts attiecas uz tiem, kam ir sirds un asinsvadu kaites. Bet – sirds aspirīnu taču lieto mazās devās!
– Gļotādas bojājumu rašanās risks ir atkarīgs nevis no medikamenta aktīvās vielas daudzuma, bet gan no tā darbības mehānisma – nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi ierosina prostaglandīnu izdalīšanos, līdz ar to kuņģī mainās gļotu sastāvs un gļotāda kļūst vieglāk ievainojama. Tagad Latvijā daudzi lieto sirds aspirīnu, bet patiešām būtu jābaidās no kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlām.
Ja sirds aspirīns tās ierosina, var rasties ļoti nepatīkamas komplikācijas – čūlai plīstot, tā kādreiz bojā arī kādu palielu asinsvadu, un sākas nopietna asiņošana. Tāpēc vienmēr jāatceras: ja pēkšņi iestājas stiprs nespēks, galvas reiboņi, ja sākas vemšana ar asinīm, ja izkārnījumi ir melni, tas nozīmē, ka tajos daudz asiņu un steidzami vajadzīga ārsta palīdzība.
Diagnoze hronisks gastrīts vēl nenozīmē, ka tagad cilvēkam uzlikts lāsts mūža garumā. Nē, viņš var dzīvot normālu dzīvi. Ja gastrīts nerada nekādas sliktas sajūtas, par to nevajag uztraukties
– Katra radība, kas dabā eksistē, esot derīga… Atceros, profesors Danilāns reiz stāstīja: ja pie viņa atnāk apaļīga meitene, kurai ir tikai neliels gastrīts, kas lielu ļaunumu nenodara, un viņa par visām varītēm tomēr grib izdzīt helikobaktēriju, viņš atbildot, ka to var izdarīt, tikai tad viņai būšot iespēja kļūt vēl apaļākai. Jo izrādās, ka cilvēkam ir lielāka apetīte, kad viņam kuņģī nav helikobaktērijas.
– Aprakstīts arī, ka tā mazliet samazina kuņģa skābes sekrēciju, līdz ar to ir cilvēki, kam pēc helikobaktērijas iznīcināšanas gastroezofageālā refluksa jeb atviļņa slimības radītās nelāgās sajūtas varētu pastiprināties. Kaut gan pēdējā laikā medicīnas literatūrā lasīju, ka šīs abas lietas tomēr neesot savstarpēji saistītas. Helikobaktērija neietekmē to, kā izpaudīsies atviļņa slimība.
– Teicāt, ka helikobaktērijas iznīdēšana ir ļoti nopietns pasākums. Kāpēc? Vai tās ir kādas īpaši niknās antibiotikas?
– Vienlaikus jālieto divas plaša spektra antibiotikas – amosiciklīns un klaritromicīns, turklāt desmit dienas. Ilgi, jo parasti antibiotiku kurss ir piecas vai septiņas dienas. Tā kā šīs ir plaša spektra antibiotikas, zāles darbojas arī pret citām baktērijām un ietekmē zarnu normālo mikrofloru, un, iespējams, ka sākas caureja.
Tāpēc ārstēšanās laikā un vēl dažas dienas pēc tam paralēli jālieto probiotikas. Bet ne visas der! Efektīvs ir enterols, jo šis preparāts veidots uz sēnīšu bāzes, to antibiotikas nespēj, kā saka, neitralizēt, jo pret sēnītēm neiedarbojas. Jā, enterolu ir jēga lietot, tad no antibiotikām varētu nebūt caurejas. Bet, lai šīs antibiotikas vispār iedarbotos uz helikobaktēriju, jālieto arī kuņģa skābi samazinošie medikamenti jeb protona sūkņa inhibitori – omeprazola grupas preparāti. Tātad sanāk, ka no rīta un vakarā jāiedzer trīs zāles.
– Visas kopā?!
– Starp antibiotikām un probiotikām vajadzētu ievērot nelielu pauzi – pirmās uzreiz pēc ēšanas iedzer antibiotikas, un pēc stundas probiotikas. Savukārt pusstundu pirms ēšanas, tātad vēl pirms antibiotikām, jāieņem kuņģa skābi samazinošais medikaments.
Ja lieto esomeprazolu, tad ar 40 miligramiem no rīta pilnīgi pietiek, un pacientam nav šīs zāles jādzer divreiz dienā. Ja lieto parasto omeprazolu, tad gan tas jādzer divreiz dienā – no rīta un vakarā pirms ēšanas un antibiotiku ieņemšanas, lai panāktu izlīdzinātu kuņģa skābes samazināšanos.
Ģimenes ārsti to visu zina, ir speciālas vadlīnijas, kā iznīdēt helikobaktēriju.
Te lielas diskusijas nepastāv, kādas antibiotikas lietot un cik ilgi, viss izpētīts un pierādīts. Bet jāatzīst, ka šī pamatshēma ne vienmēr dod efektu, un tad pacientiem, kuriem noteikti vajadzētu atbrīvoties no helikobaktērijas, piedāvā alternatīvos antibiotiku kursus. Tad lieto citas antibiotikas. Vienā no šādām shēmām iekļauts arī vecu vecais tetraciklīns.
Cits ārstēšanās kurss balstīts uz metronidazolu, taču pret to tagad baktērijām izveidojusies jau diezgan liela rezistence – nejutība, tāpēc tas vairs neskaitās pirmās izvēles medikaments.
Gastrīts veidojas, ja bieži lieto alkoholu, smēķētājiem ir gastrīts, bet no neregulāras ēšanas un no asiem ēdieniem tas nerodas.
– Kā pārliecinās, ka helikobaktērija ir un – ka sekmīgi iznīcināta?
– Helikobaktēriju bieži vien atrod nejauši, kad veic gastroskopiju citu iemeslu dēļ, lai precizētu vai izslēgtu kādu diagnozi. Piemēram, kad meklējam kuņģa čūlu vai audzēju, ar speciālām knaiblītēm paņem mazus audu paraudziņus un apstrādā ar speciāliem reaģentiem, un tad arī noskaidrojas, ka cilvēkam ir helikobaktērijas infekcija. Arī, ja audu paraugus nosūta uz laboratoriju izpētei, mikroskopā redz baktērijas.
– Baktērija dzīvojas pa visu kuņģi?
– Pamatā viņa uzturas kuņģa daļā, kas atrodas tuvāk pie pārejas uz divpadsmitpirkstu zarnu, tā dēvētajā kuņģa antrālajā daļā. Audu paraudziņu ņem no turienes.
Vēl helikobaktērijas klātbūtni kuņģī var pierādīt ar speciālu elptestu, kad pacientam liek izdzert glāzi sulas, kurai pievienota ķīmiski tīra urīnviela. Ja kuņģī ir helikobaktērija, tad, iepūšot elpu īpašā aparātā, to var konstatēt. Otrs variants – nosaka helikobaktērijas antigēnu izkārnījumos. Šī analīze nav dārga, maksā aptuveni sešus eiro. Tikai jāpagaida vismaz mēnesis pēc antibiotiku lietošanas, un tad tā jāveic.
Kuņģis dzīvo līdzi cilvēka raksturam. Tāpēc droši vien jācenšas tikt galā ar stresiem, jādzīvo mierīgi, tad arī kuņģis būs mierīgs. Un nevajag sevi mocīt ar to, kas galīgi negaršo, ar diētām, un domāt, ka tad būs kuņģim un veselībai labāk!
– Vai pēc asinsanalīzēm nevar secināt, ir helikobaktērija vai nav? Tā būtu vienkāršāk!
– Ja cilvēkam bijusi saskare ar helikobaktēriju, viņam asinīs konstatē divu veidu antivielas – imūnglobulīnu A, kas norāda, ka baktērija izraisījusi akūtu infekciju un pašreiz atrodas organismā, un imūnglobulīnu G, kas jau ir hroniskas infekcijas antivielas un saglabājas visu mūžu. Tāpēc, ja baktēriju ir mēģināts iznīdēt, asinsanalīzē nevarēs pārbaudīt, vai kuņģī tagad tās vairs nav.
– Helikobaktērijas ar antibiotikām nogalētas. Vai iespējams tās dabūt atkal?
– Protams. Pirmkārt, apmēram katram desmitajam nemaz neizdodas iznīdēt helikobaktēriju, un, otrkārt, pastāv risks, ka var inficēties atkārtoti. Lai gan… ir arī cits viedoklis. Proti, ja helikobaktērija no kuņģa iznīdēta, tā tur vairs neatgriežoties. Jo asinīs paliek antivielas, un izrādās, ka tās ir pietiekami spēcīgas, lai nenotiktu atkārtota inficēšanās.
Ja kāds apgalvo, ka baktērija likvidēta un tad atgriezusies, tad visdrīzāk tā bija palikusi kuņģī, tikai ļoti vārga, nomocīta un pēc laika tomēr atkal atsāka savu dzīvi.
– Tomēr tik dīvaini, ka hronisku gastrītu cilvēks nejūt…
– Tā ir. Nodzīvo mūžu un nemaz nezina, ka viņam ir hronisks gastrīts. Izmaiņas kuņģa gļotādā, ko redz endoskopijas laikā, ļoti bieži ir minimālas un praktiski neprasa nekādu ārstēšanu. Tas ir vienkārši gļotādas apsārtums. Bet sliktās sajūtas, kas cilvēku moka un kuru dēļ vispār tiek veikts kuņģa izmeklējums, kā jau sarunas sakumā minēju, visdrīzāk ir saistītas ar citiem iemesliem. Tā var būt funkcionālā dispepsija (kuņģa darbības traucējumi) vai atviļņa slimības izpaušanās. Kādreiz arī veģetatīvā distonija demonstrē sevi ar dispepsijas simptomiem.
Tāpat daudziem vecāka gadagājuma cilvēkiem, kam ir dažādas hroniskas kaites – sirds un asinsvadu slimības, nieres vai aknas sliktāk strādā –, arī viņiem ir izmainīta kuņģa gļotāda, endoskopijā redzams, ka tā ir nedaudz apsārtusi. Bet, kad paņem biopsijas paraugus, vienalga atnāk atbilde no laboratorijas, ka tas ir gastrīts! Retajam uzrakstīts, ka ir hiperēmiska jeb eritematoza gastropātija (tā ir endoskopiska diagnoze, kura raksturo apsārtušu kuņģa gļotādu) vai arī ka kuņģa gļotāda ir bez patoloģijas.
Ja gastrītu izraisījušas citas hroniskas kaites, šajos gadījumos speciāla gastrīta ārstēšana nav vajadzīga – tiek ārstēta pamatslimība, un līdz ar to samazinās arī kuņģa gļotādas iekaisums.
Tāpēc vēlreiz uzsveru: diagnoze hronisks gastrīts vēl nenozīmē, ka tagad cilvēkam uzlikts lāsts mūža garumā. Nē, viņš var dzīvot normālu dzīvi. Ja gastrīts nerada nekādas sliktas sajūtas, par to nevajag uztraukties un nevajag lietot zāles.
– Vispār dīvaini. Jo – ja ir iekaisums, tas taču būtu jālikvidē!
– Ārstē tad, ja cilvēks jūtas slikti un ir nopietnas kuņģa gļotādas izmaiņas. Pirmkārt, ārsts nosaka iekaisuma aktivitāti. Ja analīzē pretī helikobaktērijai ievilkti trīs vai četri krusti, tas nozīmē, ka baktēriju savairojies ļoti daudz.
Vēl var būt tādas izmaiņas gļotādā, kas laika gaitā jākontrolē. Piemēram, metaplāzija, kad kuņģa gļotāda pamazām pārveidojas un kļūst līdzīga zarnu epitēlijam. Tas vēl nav audzējs, bet – riska faktors, kas nākotnē var veicināt vēža attīstību. Arī atrofija – kad gļotāda zaudē dziedzeraudus un kļūst plānāka, līdz ar to mazāk izdala kuņģa sulu, fermentus. Ja mēs no laboratorijas saņemam atbildi par metaplāziju vai atrofiju un ja ir helikobaktērija, tad, ja pacients piekrīt, mēs helikobaktēriju iznīcinām. Drošības pēc – lai nākotnē neveidotos čūlas un vēzis.
Ir gastrīti, kad kuņģa skābes sekrēcija ir mazāka, nekā vēlams, it īpaši gastrīti ar atrofiju. Šādiem pacientiem nevajadzētu lietot omeprazola grupas preparātus, kas samazina kuņģa skābi, jo tad kuņģis it kā apstājas darboties un sūdzības par smaguma sajūtu, pilnu sajūtu pakrūtē var tikai pastiprināties. Savukārt tiem, kam diagnose uzrakstīts, ka ir hronisks, aktīvs gastrīts, un redzams, ka gļotāda ir sarkana, tad gan, protams, var ārstēt ar omeprazola grupas preparātiem, kas samazina kuņģa skābi.
Vēl ir tāds autoimūnais atrofiskais gastrīts, kad veidojas antivielas pret pašu kuņģa gļotādu, tā ar laiku kļūst arvien plānāka un plānāka, zaudē dziedzera šūnas, un iestājas atrofija. Līdz ar to neveidojas faktori, kas veicina B12 vitamīna uzsūkšanos, un šim gastrītam pamatizpausme ir B12 vitamīna deficīta anēmija. Cilvēkam ir mazasinības pazīmes – nespēks, nogurums, asinsanalīzēs uzrādās zems hemoglobīna līmenis, arī B12 vitamīna koncentrācija ir zema, un, ja uztaisa gastroskopiju, tad tiešām redzams, ka kuņģa gļotāda ir plāniņa, tai spīd cauri asinsvadi, un biopsija atrofiju apstiprina. Tad ārstēšana notiek ar B12 vitamīna uzņemšanu papildus, lai mazinātu mazasinību. Bet šis gastrīta veids ir reti sastopams.
Ja gastrītu izraisījušas citas hroniskas kaites, šajos gadījumos speciāla gastrīta ārstēšana nav vajadzīga – tiek ārstēta pamatslimība, un līdz ar to samazinās arī kuņģa gļotādas iekaisums. Bet, ja cilvēks tomēr sūdzas par sliktu dūšu, tad var lietot zāles, kas uzlabo pašsajūtu un novērš traucējošos simptomus.
– Man gan šķiet, ka cilvēkiem bail no gastrīta tāpēc, ka tas skaitās pirmsčūlas stāvoklis… Vai gastrītam tiešām ir kāds sakars ar kuņģa čūlu?
– Īsti ne. Apkārt čūlai var attīstīties arī gastrīts – čūla veidojas gļotādā, kura ir iekaisusi. Un tomēr čūla ir čūla – tā ir atsevišķa slimība, pati par sevi. Gastrīta gadījumā var būt erozijas. Tie ir virspusēji gļotādas bojājumi, plakani vai piepacelti. Tas ir erozīvs gastrīts, kas var būt saistīts ar nelielu pārejošu asiņošanu, bet bez izteikta asins zuduma.
– Pret kuņģa vainām – vienalga, vai tas ir gastrīts vai arī, kā cilvēks saka: dedzina kuņģi – pārbaudīts līdzeklis esot smiltsērkšķu eļļa, ko iedzer 20 minūtes pirms ēšanas, vai pusglāze svaigas kartupeļu sulas. Varot arī ar karstu ūdeni apliet linsēklas un tad dzert to gļotaino dziru. Ko jūs sakāt?
– Smiltsērkšķu eļļa nav slikta, jo tā pārklāj gļotādu un šādi to aizsargā. To pašu efektu var sasniegt ar almagelu vai maloksu. Taču šo preparātu darbība ir ļoti īslaicīga un arī īslaicīgi neitralizē esošo kuņģa skābi. Var lietot – kursu veidā starp ēdienreizēm. Bet – vai jālieto pie gastrīta? Diezin vai. Vairāk tomēr, ja ir atviļņa slimība, ja dedzina pakrūtē.
– Kāda mana paziņa apgalvo, ka tikusi vaļā no gastrīta, kad pārtraukusi ēst gaļu.
– Gaļai nav nekādas ietekmes uz gastrīta veidošanos. Atviļņa slimība, jā – tā veidojas tiem, kas pārēdas, kas pēc maltītes tūlīt iet gulēt vai sportot, vai ravē saliecoties, jo tad vārstulis starp barības vadu un kuņģi tiek izstaipīts. Bet gastrīts – nē, tas nav saistīts ar ēšanu. Var ēst divreiz dienā un var ēst ik pēc četrām stundām, kā būtu pareizi, un vienalga, kuņģa gļotāda iekaist.
Gastrīts veidojas, ja bieži lieto alkoholu, smēķētājiem ir gastrīts, bet no neregulāras ēšanas un no asiem ēdieniem tas nerodas.
– Tātad nav jāpārorganizējas uz putriņām, kā lasu interneta padomos un pat viena otra ārsta atbildē uz pacientu jautājumiem? Piemēram, kāds veselības salons (!) ieteicis: lai neprogresētu kuņģa gļotādas iekaisums, vajadzētu izvairīties no asu, karstu un gāzētu ēdienu un dzērienu lietošanas, kā arī vajadzētu ēst regulāri, neizlaižot nevienu ēdienreizi. Cits konsultants raksta: helikobaktērijas vairošanos kavē probiotiskie jogurti, svaigi brokoļi, rutki un redīsi. Šos produktus noteikti būtu jāiekļauj ēdienkartē.
– Nē, nē! Un nav arī jāierobežo skābu produktu ēšana. Ir tāda izmeklēšanas metode pH-metrija, kuras laikā pacientam caur degunu un barības vadu kuņģī ievada vienu milimetru tievu zondi ar sensoriem, un ar speciālas ierīces palīdzību ieraksta skābes atviļņa epizodes divdesmit četru stundu laikā. Tad reizēm mērījumi sanāk diezgan pretrunīgi. Tie parāda, ka skābe pastiprināti nemaz neizdalās un tā arī neplūst uz augšu pa barības vadu. Laba izmeklēšanas metode, tikai diezgan nepopulāra.
– Kas jādara, lai kuņģis būtu vesels?
– Kuņģim ir lielas piemērošanās spējas. Tas tiešām ir kā maiss, kurš spēj gan izplesties, gan sarauties, kad mazāk ēd.
Kuņģis pielāgojas arī regulāram un neregulāram ēšanas režīmam, kad maltītes notiek nenoteiktos laikos. Es domāju, ka kuņģis dzīvo līdzi cilvēka raksturam. Tāpēc droši vien jācenšas tikt galā ar stresiem, jādzīvo mierīgi, tad arī kuņģis būs mierīgs. Un nevajag sevi mocīt ar to, kas galīgi negaršo, ar diētām, un domāt, ka tad būs kuņģim un veselībai labāk! Jo ēšana ir tikai viens no faktoriem, kas ietekmē mūsu veselību un spēj kaut ko izmainīt. Manuprāt, svarīgāk ir, lai cilvēks justos apmierināts ar to, ko dara ikdienā, un lai apkārt būtu cilvēki, ar kuriem kopā viņam ir labi.
Kas MAZINA helikobaktērijas izskaušanas efektivitāti?
- Tavs līdzestības trūkums – tu nelieto zāles, kā noteicis ārsts.
- Mazefektīvu sālsskābi bloķējošu medikamentu lietošana.
- Atkāpšanās no helikobaktērijas izskaušanas standarta shēmas.
- Helikobaktērijas rezistence pret antibiotikām.
- Smēķēšana.
