Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Bez lopiņiem grūti
Uz Amatas novada Zaubes pagasta Annas Ozoliņiem no Rīgas mērojami simt kilometri. Kalns aiz kalna, līkums aiz līkuma, ceļam ledus garoza, un pa to spolēdami rullē tikai traktori ar lieliem riteņiem – mašīnas nevienas! Brīžiem tā vien šķiet, ka braucam neīstajā virzienā.
Pēc tam saimniece Brigita, lielos sētas suņus mierinādama, saka: «Ja jūs redzētu, kā šī vieta izskatās no augšas! Visapkārt tikai meži un meži, bet pašā vidū – māja. Tuvākie kaimiņi te pāris kilometru attālumā.» Esam īstajā vietā! Brigita nupat nosvinējusi 70 gadu jubileju, bet ļaušanās idejām – kā pusaudzei. Izrādās, te ne vien ražo zāļu tējas, bet piedāvā arī modīgus jaunumus: darba meditāciju un ekofitnesu. Saimniecība iesaistījusies starptautiskā kustībā Workaway, ar tās starpniecību uzņemot cilvēkus no tuvām un tālām zemēm. Te jau ciemojušies interesenti no 18 dažādām valstīm.
«Pie mums bijuši cilvēki gandrīz no visiem kontinentiem – tikai no Antarktīdas neviens vēl nav ieradies,» Brigita stāsta.
Zaubes tējas augu stādījumi pašlaik ziemas guļā. «Tur mums liels piparmētru lauks, tur melisa, kliņģerītes, raudene tur tālāk, te, redz, ehinācija aug,» rāda Brigita.
«Ziemā laukus noklājam ar sienu, lai augiem ir mēslojums un sapūst uz lauka palikušās nezāles. Jāsaka gan: bez lopiņiem grūti – būtu lopi, būtu mēslojums –, tagad radoši jādomā, kā augus pabarot. Gatavojam kompostu, atjaunojam zemi, beram samaltus zarus, pelnus. Visu tomēr paši saaudzēt nespējam – pērkam augus no vairākiem bioloģiskajiem zemniekiem, kas savukārt audzē, bet neber paciņās un netirgo.
Lai to darītu, vajag atļaujas, zināšanas un arī tirgus jāiekaro. Manas Lauku tējas var nopirkt daudzos veikalos, apgādāju ar tām vairākus zināmus restorānus: Mārtiņam Rītiņam vedu, Trīs pavāriem. Bet kopš tiem laikiem, kad vēl strādāju Preses namā, atceros, kā jūsu izdevniecības īpašniece Santa Anča nāca pie manis smukā kleitiņā pirkt tējas.»
Ja garšo man, garšos citiem
«Tējaszāles ir mans hobijs,» saka Brigita. «Mana mamma uzskatīja, ka bērnam vasarā jādzīvo nevis pilsētā, bet laukos. Tā arī darījām: dzīvojām pie radiem, tad mamma īrēja istabiņu. Zaķumuižā pa mežiem, pa pļavām staigājām, zemenītes meklējām, ar vecmammu upes malā mētras plūcām, liepziedus lasījām. Jau tad man radās interese,» atceras Brigita.
Šo mājvietu Zaubē Brigita un Dima Lūkini atrada 1977. gadā.
Sākumā no Rīgas uz to brauca ar velosipēdiem, jo mašīnas vēl nebija. Mājā bija maizes krāsns, un Brigita pat mēģināja cept maizi: senā grāmatā atrada recepti, un – izdevās! Grāmatā bija vēl kāda recepte: pēc maizes cepšanas krāsnī liek māla podu ar samīcītām ābeļu lapām, tā iegūstot fermentēto ābeļu lapu tēju. Brigita pamēģinājusi: o–ho! Garšīgi! Tad izdomājusi: hmmm, ja iet pie sirds pašai, gan jau garšos arī citiem! Tā arī sākusies tēju ražošana un piedāvāšana veikaliem – 1996. gadā Brigita sāka domāt par tēju biznesu, un jau 1999. gadā vajadzīgās atļaujas bija rokā.
Brigita stāsta: «Es tāda esmu: nebaidos sākt kaut ko jaunu. Biju pirmā, kas piedāvāja tējas veikaliem. Kad tagad rīkojam seminārus par tējaszāļu audzēšanu, vienmēr ir tik daudz interesentu! Kur viņi visi paliek, kāpēc neaudzē un nepiedāvā pircējiem – nezinu. Nekad nevajag baidīties sākt kaut ko jaunu – pat to, ko nekad neesi darījis! Galvenais, lai pašam ir interese,» saka Brigita.
Neesi pats sev dakteris
Brigita smejas: patiesībā zāļu tējas var dzert pilnīgi vesels cilvēks. Viņa uzskata: nedrīkst tā – uz savu galvu – dzert zāļu tējas pārspīlēti lielos daudzumus, jo katram augam ir īpašības, kas zināmos apstākļos organismam var arī kaitēt. Visgudrāk rīkojas tas, kurš, izvēloties zāļu tēju ārstnieciskiem nolūkiem, tomēr pameklē kāda uzticama konsultanta padomu.
Turklāt, nevis pa ausu galam sagrābstītas puspatiesības, bet atzītu profesionāļu ieteikumus: jālasa, ko zina un māca Artūrs Tereško, Vija Eniņa. «Es savulaik prasīju padomu farmācijas zinātņu doktorei Helēnai Rubīnai: kādu tēju drošāk dzert, ja īsti nezini, ko izvēlēties? Viņa ieteica sajaukt dažādas tējaszāles, un tā arī daru.
Piemēram, Lauku tējas maisījumā Anna ir sajaukti veseli desmit augi: meža aveņu lapas, bērzu lapas, raudene, piparmētra, melisa, raspodiņi, vīgriezes, meža zemeņu lapas, kumelītes, kliņģerītes. Turklāt man ir svarīgi, lai tēja ir ne vien garšīga, bet arī smuki izskatās: esmu nākusi no mākslas pasaules, tādēļ savai tējai Ķimenīte noteikti pievienoju rudzupuķu zilās ziedlapiņas. Jaucu lielajā bļodā augus, skatos un priecājos,» stāsta Brigita.
Brigita prognozē, ka tuvākā un tālākā nākotnē dzirdēsim arvien vairāk brīdinājumu par to, ka zāļu tējas vajadzētu dzert mazāk vai nevajadzētu dzert vispār. «Nesen lasīju, ka, piemēram, māllēpēs atrastas kancerogēnas vielas! Priecājos, ka Latvijā vēl zāļu tējas aizstāv, bet vai tā būs mūžīgi – kas zina,» lēš Brigita. Viņa uzskata, ka šādas ziņas, visticamāk, izplatītas tādēļ, lai cilvēki nevis plūktu pļavā ziedus un lapas, bet gan pirktu rūpnieciski ražotās tējas un veselību uzturētu ar ķīmiski ražotām tabletēm.
Zāļu tējas Brigitas četri padomi
- Ir tējas augi, kas ļoti patīk pārtikas kodēm jeb sviļņiem: tie jau žūšanas laikā mēdz augos iedēt savas oliņas. Sviļņiem īpaši patīk āboliņa ziedi un ābolu miziņas. Lai būtu drošība, ka oliņu tējā nav, augus pēc izžūšanas vēlams ielikt saldētavā – tur oliņas būs pagalam.
- Veikalā pērkot zāļu tēju, jāraugās, lai lapiņas un ziediņi nav salūzuši. Ja tēja tomēr sabirzusi, to var izdzert arī kā pulveri: tēju samaļ un vai nu iejauc ūdenī, vai apēd tāpat, uzdzerot ūdeni.
- Tējaszāles nevajag glabāt ilgāk par diviem gadiem: tad to īpašības zūd. Ja tēju savācies par daudz: labāk laikus atdāvini citiem, bet neglabā bezjēdzīgi.
- Tēja nav obligāti jādzer karsta vai silta. To var arī apliet, atdzesēt un lietot kā dzērienu. Arī tā būs tēja!
Kādu tēju dzert ziemā?
«Jādzer tā, ko prasās, nevis kas tā riebjas, ka jādzer ar varu. Vajag pagaršot visdažādākās tējaszāles – pagatavo, pasmaržo, pamēģini. Ja sajūtas ir trenētas, cilvēks, pat tikai paskatoties uz izkaltētajām zālītēm, var saprast, tieši kuru tēju viņa organisms šobrīd prasa. Jāiet vairāk pie dabas, jādomā par garīgām lietām, un tad cilvēks pats sevi labāk sapratīs – tur nav nekādas mistikas, balta patiesība,» saka Brigita. Lūk, kādas tēja šoziem izvēlas viņa pati.
- Pelašķi. Ne jau velti pelašķus dēvē par tūkstošveidu zāli: derēs dažādām kaitēm – iedarbojas uz zarnām, kuņģi, limfu. Pelašķis savulaik dēvēts arī par karavīru zāli – tas spēcina un dziedē brūces.
- Asinszāle. To vajag dzert tikai ziemā, jo asinszāle ir kā saules aizvietotāja – palīdz cīnīties ar depresiju, rada dzīvesprieku, uzlabo garastāvokli. Bet nevajag šo tēju dzert, ja lieto antidepresantus.
- Fermentētas ābeļu lapas. Derēs, lai padzertos ikdienā. Fermentējot lapas, tās iegūst gan labāku garšu, gan spēcīgākas īpašības. Brigitai šī ir viena no mīļākajām tēmām – galu galā: tieši ar šo tēju taču sākās viņas tēju stāsts.
- Melisa. Šī tēja jādzer tad, kad cilvēkam šķiet, ka viņš ir slims, lai gan patiesībā nekādas vārdā nosaucamas kaites nav, – mūsdienās to dēvē arī par veģetatīvo distoniju. Brigita saka: «Man jau ar tā kaite ir.» Savulaik viņai dakteris ieteicis: lai nesāp galva, dzer melisu.
- Fermentēta ugunspuķe. Šī tēja ir īpaši populāra Krievijā, kur to sauc par Ivan čaj, bet pēdējos gados tā kļūst zināmāka arī Latvijā. Dzer kafijas vietā – apbrīnojama enerģijas deva!
- Kumelītes. Garšīga tēja, derēs arī bērniem. «Man šoruden kaut kas atgadījās ar balsi – čerkstēja vien, pierakstījos jau pie ārsta. Bet dzēru kumelītes, un, redz, cik tagad labi runāju,» stāsta Brigita.
Brigitas tējaszāļu izlase
Lai tējaszāles saglabātu košās krāsas – zilu, zaļu, oranžu, lillīgu –, jāievēro ļoti vienkāršs noteikums: visas zālītes jāžāvē tumsā un arī jāglabā tumsā. Turklāt nav jābaidās dažādas tējaszāles sajaukt kopā: tā veidosies ne vien bagātīgs garšas, bet arī košs krāsu kokteilis. Ņem pa šķipsnai kliņģerīšu, melisas un rudzupuķu: uh, kas par krāsu prieku!
Melisa. Maigas garšas tēja. Derēs pret stresu, kreņķiem un bezmiegu. Jau smarža vien nomierina.
