Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Par šādu attieksmi pret pacientiem Inga arī saņēma Gada balvu medicīnā 2019 – nominācijā Gada māsa. Tāds bija sabiedrības, tātad pacientu un kolēģu, balsojums.
– Dzīvojat nelielā lauku ciematiņā, kur noteikti visi cits citu pazīst. Ja kādam kas kaiš, tad…
– Tad ir zvans Ingai! Protams, ne jau visi zvana, bet tie, ar kuriem ir ciešāks kontakts. Iespēju robežās cenšos neatteikt, bet ir gadījies sacīt, ka neesmu ārste un ka tā nav mana kompetence.
– Kādos gadījumos lielākoties ir zvans Ingai?
– Ērce – tā ir ikdiena. Gadās arī pārsiešana, brūces aprūpe. Kādam galva sāp – ko lai dara? Kāds ir satraumējies – ko lai dara? Kādam ar sirdi kļūst slikti – Inga, palīdzi! Tad es nevaru palīdzēt, jau vajadzīga ārstniecība. Iesaku, ko darīt, kā rīkoties. Padomu līmenī. Ja cilvēks nav ar to iepriekš saskāries, tādā situācijā nonācis pēkšņi, ir stresā un nezina, ko darīt, protams, man zināšanu ir vairāk.
– Strādājot Uzņemšanas nodaļā, reakcijas ātrumu noteikti esat uzasinājusi!
– Tieši tas man uzņemšanā patīk – visu laiku kaut kas notiek. Tā noteikti ir interesantākā nodaļa slimnīcā, jo situācijas un risinājumi ir dažādi. Nekas nenotiek pēc viena šablona, visu laiku jādomā līdzi, ko, kā, kāpēc darīt. Tā kā strādājam komandā, mums visiem jāspēj tā domāt.
– Un tā – ar pieaugušajiem un bērniem, visu cauru gadu! Vasarā – viena veida problēmas, ziemu – citas, jo tuvumā taču ir slēpošanas kalni…
– Pēdējos gados Žagarkalnā un Ozolkalnā traumu ir arvien mazāk, jo acīm redzot tiek aizvien vairāk domāts par drošību. Pirmajos gados gan…. Vairāk alkohola reibumā slēpoja, nelika ķiveri. Tagad laikam slēpotāji kļuvuši prātīgāki.
Kopumā – tā kā esam plaša profila slimnīca, pie mums nonāk cilvēki ar visdažādākajām veselības problēmām. Izņemot dzemdniecību, jo dzemdībpalīdzību pie mums vairs nesniedz.
Citādi pat grūti pateikt, kas ir biežākās problēmas. Sīkākas vai lielākas traumas, lūzumi, sirdsdarbības problēmas, muguras vainu saasinājumi. Apmēram trešdaļu atved ātrā palīdzība, bet pārējās divas trešdaļas atnāk paši.
Nāk arī izņemt ērces. Mums tas ir pavisam sīkums, bet cilvēki, kam tā noticis, uztraucas un jautā, vai nevar ātrāk. Ja tajā brīdī ir kāds smagāks pacients, lūdzam uzgaidīt. Pēc tam palīdzam, visu izdarām, ērci izvelkam!
– Vai jūsu divdesmit gadu darba pieredzē ir bijis arī kas līdzīgs kovida pandēmijai?
– Nē. Līdz šim bija tikai teorētiski stāstīts un mācīts, regulāri atkārtojām par rīcību bīstamo infekciju gadījumā, ķīmisko ieroču pielietojuma gadījumā, bet tā visa bija teorija! Slimnīcai ir izstrādāts plāns rīcībai katastrofu situācijās… Šobrīd tā kļuvusi par praksi.
Sākums bija ļoti satraucošs: pacienti bija nobijušies, mēs bijām nobijušies, salasoties statistiku par Ķīnu, par Itāliju, ka mirst arī mediķi, kuri strādā ar kovida pacientiem… Sākumā bija ļoti lielas bailes.
– Vai pašai ik pa brīdim nešķita, ka esat saslimusi?
– Protams, bet man šķiet, tā ir ar visām slimībām! Bija brīdis, kad mediķus diezgan intensīvi testēja. Tad varēja nomierināties – gan pateicoties periodiskajām pārbaudēm, gan arī tāpēc, ka zini – nekur neesi bijis, tev nav bijis kontaktu.
– Cik reižu esat testēta?
– Piecas.
Mums bija kovida pacienti, bet te nebija plašas vīrusa izplatības. Uzskatu, ka mums bija izstrādāta laba taktika: lai nekrustotos pacientu un personāla ceļi, jau pavasarī izveidojām kovidaprūpes nodaļu ar sešām gultām, kur visus neskaidros pacientus ievietoja līdz analīžu rezultātu saņemšanai. Pie mums šie cilvēki bija īslaicīgi, jo pēc tam tika pārvesti uz Rīgu. Līdz šim ar to pietika, un ceru, ka pietiks arī turpmāk. Visādam gadījumam arī nodaļās ir pieejamas vienvietīgas palātas.
Psiholoģiski gan mēs, gan pacienti esam gatavāki nekā pavasarī. Vasarā bijām pat par daudz atslābuši, jo saslimstība bija ļoti zema. Es ļoti ceru, ka cilvēki ievēros jaunos ierobežojumus – tad saslimstībai jāiet mazumā.
Tikai gaidīt no mediķiem un smīkņāt par maskām… Ceru, ka arī šī sabiedrības daļa nāks pie prāta un sapratīs, cik tas ir nopietni.
– Pati par sevi jūtaties droša?
– Varu teikt, ka jūtos puslīdz droša, jo esmu no tiem cilvēkiem, kas ļoti stingri ievēro drošības pasākumus, un to prasu arī no pacientiem.
Jāatzīstas, arī es vasarā biju atslābusi un atļāvos vairāk iziet sabiedrībā, kaut gan pēc dabas esmu vienpate. Šobrīd, kad saslimstība pieaug, saprotu, ka mums sevi atkal jāierobežo. Darbs, mājas, ātri caur veikalu, pēc iespējas mazāk kontaktējoties ar citiem, staigāt pa mežu svaigā gaisā.
– Cerams, ka orientēšanos otrreiz gan neaizliegs!
– (Smejas.) Nezin kāpēc man liekas, ka ar orientēšanos nodarbojas ļoti saprātīgi cilvēki. Un ierobežojumi, kas bija attiecināti uz orientēšanās sportu, bija pārspīlēti, jo, mežā skrienot, mēs jau praktiski nesatiekamies. Arī startā, pērkot karti un kontrolpunktu atzīmēšanas ierīci, nav tādas drūzmas. Protams, kad atbrauc, satiek citus, gribas sarokoties, sasveicināties, bet bez tā var iztikt. Galvenais ir ieskriet mežā.
Protams, ka es nevaru apstrīdēt – ja ierobežojumi ir, man tie jāievēro. Turklāt… šogad man nemaz nesanāca skriet. Pavasarī aizgāju uz apļa treniņiem, jo – gadi iet, formas kļūst ne tādas, kā gribētos… Apļa treniņi ir intensīva vingrošana, kas domāta visām muskuļu grupām, arī tām, kas skrienot netiek nodarbinātas. Turklāt Meridiāna (Meridiāns ir Cēsu orientēšanās klubs. – red. piez.) treniņu sērijas tika atceltas. Vasaras vidū vēl traumēju kāju – saplēsu kājas muskuli, tagad tikai otro nedēļu esmu atgriezusies darbā.
– Kā tā gadījās – saplēst muskuli?
– Mājās, tīri sadzīviski. Laistīju siltumnīcu, nesu no dīķa ūdeni… Pret kalniņu, kā jau no dīķa krasta kāpjot, pēkšņi sajutu asas sāpes…
– Tādā situācijā jums uzreiz bija skaidrs, kas noticis?
– Man bija skaidrs, jā.
Kliboju mājās raudādama un teicu vīram: «Ved mani uz slimnīcu!»
Pašai kreņķis bija drausmīgi liels, jo tā bija mana pēdējā atvaļinājuma diena. Otrā dienā jābūt darbā. Tā bija pēcpusdiena. Sapratu – esmu pilnīgi izsista no ierindas, visus kolēģus iegāzusi, jo kādam manā vietā jānāk uz darbu… Nekāda prieka, pirmo nedēļu bija arī ģipsis.
– Tomēr vēlāk jums vajadzēja braukt uz Rīgu saņemt Gada balvu medicīnā!
– Tad es jau biju gandrīz vesela. Pati smējos – biju tā uztraukusies, ka pat aizmirsās, ka jāklibo.
– Vai iepriekš zinājāt, ka esat nominēta un apbalvota?
– Balvas saņemšana sākumā bija plānota jau martā. Tā ka no marta es to jau zināju. Līdz tam nezināju neko! Situācija bija drusku amizanta, jo slimnīcas administrācija mani uzrunāja ar domu izvirzīt citai balvai. Pēc tam piezvanīja Latvijas Ārstu biedrības vadītāja daktere Aizsilniece un uzaicināja uz filmēšanos. Es pilnīgi mierīgi piekritu, jo savās domās saliku šos abus pilnīgi nesaistītos gadījumus kopā. Labi, aizbraukšu, nofilmēšos, ja vajag, un viss.
Tikai pēc tam, runājot ar mūsu projektu vadītāju, atklāju, ka ir divas dažādas balvas. Sāku meklēt informāciju par Gada balvu medicīnā, kā notiek apbalvošana… Uzzināju, ka tas ir sabiedrības balsojums… Kad aizbraucu filmēties pieteikuma rullītim, sapratu, ka esmu nevis vienkārši nominēta, bet jau balvas saņēmēja. Man tas bija liels pārsteigums!
– Cerams, patīkams?
– Patīkams, jā, bet esmu no tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka ne ar ko neesmu citādāka vai labāka par citiem.
Mēs visi darām savu darbu, un medicīnā visi to dara no sirds un pēc labākās sirdsapziņas.
Saņemot vienai tādu balvu, kaut strādāts tiek kopā ar citiem kolēģiem, sajūtas ir divējādas. Protams, kolēģi par mani priecājas, bet man šķiet, ka mums visiem šāda balva pienākas. Es saņemu, bet strādājam taču visi!
– Kāds ir jūsu kolektīvs? Vai esat draudzīgi? Kā ar kadru mainību?
– Ir kolēģi, kas strādā jau sen, pat pirms manis. Citi atnākuši vēlāk. Apmēram puse ir manas vienaudzes. Kopumā kolektīvs ir gados jauns, jo Neatliekamās medicīniskās palīdzības un uzņemšanas nodaļā pirmspensijas vecumā jau ir grūti strādāt: darbs ir intensīvs, un arī mediķi, tāpat kā citi cilvēki, noveco, ar gadiem vairs nav tik asa domāšana, paši vairs nav arī fiziski tik ātri. Līdz ar to nāk vietā jaunie kolēģi, bet vecākie vai nu iet pelnītā atpūtā, vai atrod vieglāku darbiņu.
Agrāk ar kolēģiem svinējām jubilejas, piemēram, mums bija tradīcija reizi trīs mēnešos sapulcēties ārpus darba un apsveikt trīs mēnešu jubilārus.
Esam arī kopīgi braukuši ekskursijās, bet tagad tradīcijas ir paputējušas. Tāpēc, ka mediķi strādā daudz intensīvāk, gandrīz visām māsām ir otra darbavieta.
Lai visu paspētu abos darbos un vēl pabūtu ar ģimeni, brīvā laika paliek ļoti maz. Pēc dežūras esi tā piekusis, ka neko negribas, nākamajā dienā jau jāiet uz to pašu vai otru darbu… Līdz ar to laika daudz kam citam fiziski vairs neatliek.
– Līdz ar attālinātās strādāšanas ieviešanu, jo īpaši epidēmijas laikā, daudzās nozarēs tāda kolektīva būšana vispār kļuvusi visai nosacīta un virtuāla. Medicīnas māsas gan attālināti nevar darboties!
– Tieši tā. Kovida laikā mēs pat kļuvām vēl saliedētākas, sākotnējā neziņa mūsu sadarbību pat palielināja. Vairāk esam sākuši cits ar citu komunicēt, konsultēties, lai izprastu situāciju un kopīgi pieņemtu lēmumus.
– Vai arī jūsu vīrs ir mediķis?
– Nē. (Smejas.) Mans vīrs ir profesionāls mežstrādnieks. Mums ir divi jau pieauguši dēli, nupat abi aizgājuši katrs savos darbos. Arī neviens no viņiem nestrādā medicīnā, lai gan abi daļēji, kā es smejos, ir uzauguši slimnīcā: pēc skolas nāca pie manis sagaidīt manas darbdienas beigas, un tad visi kopā braucām mājās.
Arī manā ģimenē pirms manis neviena mediķa nav bijis.
Mans tētis diemžēl ir miris. Lai gan jau seši gadu pagājuši, tas man joprojām ir sāpīgs jautājums… Vēzis. Ļoti smags laiks, jo viss notika ārkārtīgi strauji. Diagnoze man bija šoks. Es kā mediķe sapratu, ka situācija vairs nav glābjama. Mamma kā nemediķe vēl cerēja. Nepilna gada laikā tētis aizgāja. Sešdesmit četru gadu vecumā. Nespēju samierināties, joprojām pārdzīvoju.
Tētis ilgus gadus bija pagasta padomes vadītājs, mamma – pārdevēja, bet vēlāk tētis izveidoja savu zemnieku saimniecību, nodarbojās ar lopkopību. Tā ka esmu īsts lauku bērns, visu bērnību esmu ar rokām slaukusi govis. Savās atmiņās – kopš sešu gadu vecuma. Vēlāk jau bija slaukšanas aparāti, bet bija gadījumi, kad pazuda elektrība un tētis man zvanīja: «Inga, nāc palīgā govis izslaukt!»
Tā bija apstākļu sakritība, ka nonācu medicīnā. Jā, mācoties skolā, domrakstos par to, par ko vēlos kļūt, rakstīju, ka gribu izmācīties par dakteri, bet vecākajās klasēs manas domas mainījās – man patika ekonomika.
Taču, beidzot vidusskolu, bija lielā mīlestība, negribējās iet prom no mājām. Tepat bija Cēsu medicīnas māsu skola, uz kuru aizgāja mana draudzene, un es – līdzi, arī iestājos un pēc trim gadiem to absolvēju. Jā, šīs skolas kopš 90. gadu beigām vairs nav – es to pabeidzu 1995. gadā, un pēc tam tā pastāvēja vēl tikai pāris gadu. Zinu, ka beidzamie kursi dabūja braukt uz Rīgu, lai pabeigtu mācības tur.
– Cēsu slimnīcā gan brīvas medmāsas vietas tad neesot bijis?
– Jā, mana pirmā darbavieta bija Iekšlietu ministrijas hospitālis Rīgā, Gaujas ielā. Bet – slimnīca ir slimnīca. Kontingents varbūt bija drusku citādāks – Iekšlietu ministrijas pensionāri, jaunie, dienestā iesauktie puiši, bet tajā brīdī, kad cilvēks ir slimnieks, viņš ir slimnieks, nekādas atšķirības.
– Jauniesauktie un jūs, nupat medicīnas skolu beigusi māsiņa… Tas ir gandrīz vai klišejiski!
– (Smejas.) Bet man bija mīlestība laukos! Nākamajā pavasarī apprecējāmies, arī mans vīrs ir rozulietis. Jā, ar Guntaru pazinām viens otru kopš bērnības, dzīvojām kaimiņos, mūsu vecāki bija ģimenes draugi, bet mēs bērnībā kopā dauzījāmies. Tikai vienā skolā negājām, vīrs mācījās Rīgā. Toties viņa māsa ir mana klasesbiedrene un draudzene.
– Kas vēl jūs ar vīru vieno? Arī viņš orientējas?
– Nē, orientējos viena, esmu vienpate. Pārnākot no darba, vēlos mieru un klusumu. Arī orientēšanās būtībā notiek vienatnē, bet man ļoti patīk arī ogot, sēņot. Labprāt to daru viena. Izstaigājos, atpūtinu smadzenes…
Kas mani vieno ar vīru? Mīlestība. Vienam pret otru. Arī – uz ceļojumiem, uz ceļošanu gan virtuāli, gan dzīvē.
– Vēl, runājot par jūsu darbu, nevar nepiebilst, ka esat ieguvusi arī augstāko izglītību.
– Laikam ejot, sapratu – ir jāmācās, jāpilnveidojas. Nevar tikai darīt, darīt, darīt, neattīstīties līdzi laikam. Kādreiz arī bija ideja, ka visām māsām būtu jāiegūst augstākā izglītība. Pašlaik šī ideja pieklususi.
– Nesen intervēju Latvijas Māsu asociācijas prezidenti Ditu Raisku, kas ļoti aizstāv ideju par medicīnas māsām kā līdzvērtīgām, autonomām medicīnas aprūpes personām, nevis tikai ārstu pavēļu pildītājām.
– Tā arī ir, un es tāda esmu. Protams, tikpat svarīgs ir komandas darbs.
Esmu izmācījusies arī par ārsta palīdzi, jo bija pieejama pārkvalifikācijas programma. Divarpus gadus arī pastrādāju Pārgaujas novadā par ārsta palīdzi ģimenes ārsta praksē. Tas ļoti nāca par labu manai profesionālajai attīstībai, jo bija jāspēj uzņemties atbildību, pieņemt lēmumus, patstāvīgi palīdzēt cilvēkiem. Protams, bija jāsastrādājas ar ārstu, bet patstāvības līmenis bija augsts – pilnvaras lielākas nekā māsai.
Tajā laikā paliku slimnīcā uz pusslodzi, bet laikam tā visa kopā bija par daudz, jo pieņēmu lēmumu atgriezties slimnīcā uz pilnu slodzi. Paralēli nekur pašlaik vairs nestrādāju. Te ir ļoti daudz darba, jo medicīnā visā Latvijā personāla trūkst. Nedod Dievs, kāds izkrīt no ierindas! Ja man ir viena darbavieta, esmu gatavāka uzņemties kādu papildu dežūru, reaģēt akūtā situācijā.
– Vai jums grūtākos brīžos nav bijis domas iet citā profesijā vai emigrēt?
– Par emigrēšanu runājot, man ir divas kolēģes, kuras aizbrauca strādāt uz Zviedriju un Norvēģiju. Tajā brīdī… nevis naudas trūkums, bet salīdzinoši zemais atalgojums vienai smadzeņu puslodei lika apdomāt ideju, ka arī es varbūt to varētu. Tajā pašā laikā mani atturēja tas, ka man šeit ir bērni skolojami, vīrs.
Tagad, kad bērni lieli, vairs par prombraukšanu nedomāju, jo atalgojuma jautājums medicīnā ja ne pilnīgi, tad vismaz daļēji ir sakārtots. Ja zina, kāda vispār ir situācija valstī… Arī skolotājiem, pārdevējiem veikalā nav lielas algas, kaut gan visi taču strādā. Un – vienmēr jau gribēsies vairāk!
Es neraudu par savu algu. Ja dzīvo atbilstoši ienākumiem, man nav bijusi situācija, ka nedēļu pirms algas nav naudas.
Esmu tā iemācījusies dzīvot un sadalīt savas finanses. Mēs esam dažādi: viens ir tērētājs, otrs – taupītājs. Iet prom no nozares gan neesmu domājusi. Pat ja tāda doma pavīdējusi, uzreiz nāk apjausma – neko citu taču es nemāku darīt!
