Pamatrecepte
Skābēšanai ņem cietas un baltas kāpostgalvas. Ārējās bojātās lapas nolauž un sāk smalcināšanas procesu. Visvieglāk kāpostus sasmalcināt ar speciālu ēveli, taču var iztikt arī ar nazi.
Kad kāposti sagriezti, ņem lielu un dziļu trauku (mājas apstākļos var izmantot 3 litru burku vai lielu māla podu), ber tajā kāpostus un pārkaisa sāli un cukuru. Garšas variēšanai kāpostiem var pievienot arī ķimenes, burkānus, dzērvenes, brūklenes, koriandru vai mārrutkus.
Kad viena kārta traukā salikta, ar koka stampiņu visu kārtīgi sastampā un liek nākamo kārtu un atkal sastampā. Tā turpina, līdz trauks pilns.
Trauku vēlams noslēgt ar koka dēlīti, kam uzlikts slogs, piemēram, liels un smags akmens.
Šādā veidā istabas temperatūrā, kas ir apmēram 20 °C, kāposti gatavojas divas trīs nedēļas. Šajā laikā jāraugās, lai virs kāpostiem visu laiku būtu sula. Kad kāposti ieskābuši, tie ir gatavi ēšanai.
No kā jāuzmanās:
- Kāpostu skābēšanas un glabāšanas laikā ir ļoti svarīgi, lai tajos nesavairotos nevajadzīgi mikroorganismi, kas veicina pūšanu vai pelēšanu. Tāpēc, pirmkārt, jāpievērš uzmanība, lai trauks, kurā turēs kāpostus, būtu tīrs un pilnībā nosegts un tajā būtu ierobežota skābekļa piekļuve. Otrkārt, vispareizāk ir turēt ieskābētos kāpostus vēsā vietā, piemēram, aukstā pagrabā vai ledusskapī.
- Ja kāposti tomēr ir pārklājušies ar pelējuma sēnīti, tie bez žēlastības jāizmet. Pelējuma sēnīte rada aflatoksīnu, kas veicina vēža šūnu veidošanos. Siltumā šī viela nesadalās, tātad ne cepot, ne vārot indīgais aflatoksīns neizzūd.
- Sāls daudzumam skābētajos kāpostos vajadzētu būt 2–3% . Šāda sāls koncentrācija neļauj savairoties nevēlamajiem mikroorganismiem, kas veicina pūšanu. Savukārt, ja sāls būs par daudz, tas darbosies kā konservants un nogalēs arī labās baktērijas.