8 vērtīgi padomi, kā atpazīt labu olu

1. Olas garšu tiešā veidā ietekmē tas, ko vista ēd. Tas arī ir galvenais, kāpēc reizēm veikala ola ir šķidrāka nekā lauku ola. Jo dabiskāk un labāk vista ēd, jo olā ir vairāk vērtīgo vielu. Olas satur vērtīgas un mūsu organismā viegli izmantojamas olbaltumvielas, kā arī citas vielas, kas nāk par labu acu veselībai, smadzenēm, imunitātei. No šā viedokļa kvalitatīvākas ir olas, ko dējušas brīvi turētas vistas, kas staigājušas pa pagalmu vai aploku, ēdušas to, ko pašas atradušas, plus vēl audzētāju piedāvātu daudzveidīgu un sabalansētu ēdienu.
2. Olu krāsai nav nozīmes. Čaumalas krāsa ir atkarīga no vistu šķirnes, taču tā neietekmē ne olas kvalitāti, ne garšu. Vienlīdz kvalitatīvas ir gan baltās, gan brūnās olas, turklāt ir arī vistas, kas dēj zaļganas olas.
3. Olas čaumalai jābūt gludai. Taču dažkārt tā ir mazliet grubuļaina. Agris pieļauj, ka grubuļainums var būt radies no stresa vai vista, iespējams, no kaut kā sabijusies. Ja visu laiku vista ir dējusi olas ar čaumalu, pēc milzīga izbīļa tā var izdēt olu pat tikai ar plēvīti. Bet tas var liecināt arī par to, ka vistai trūkst kādu nepieciešamo vielu, lai izveidotu čaumalu. Taču nevar teikt, kad tad, ja čaumala ir grubuļaina, ola ir slikta.
4. Jo dzeltenāks olas dzeltenums, jo labāka ola – tas ir mīts! Dzeltenumu vairāk ietekmē sezonalitāte, un vasarā, kad vista uzturas saulē, ēd zāli, dzeltenums ir spilgtākā krāsā. Arī ziemā, ja vistu baro ar dārzeņiem, olas dzeltenums būs spilgtāks. Agris skaidro, ka ir divi varianti, kā dzeltenumam piešķirt krāsu: ar dabiskām vielām un ēdienu vai rūpnieciski – pievienojot ķīmisku vielu, kas dzeltenumu iekrāso. Taču arī bioloģiski audzētas vistas olai var būt gaišs dzeltenums, jo varbūt tā ar ēdienu nav uzņēmusi pietiekami daudz vielu, kas to iekrāso.
5. Ja olas dzeltenumā ir sarkana stīdziņa, vistai klāt bijis gailis. Pēc tā var saprast, vai ir jēga likt vistu perēt vai ne, protams, ja to vēlas. Otrs izskaidrojums – sarkanā stīdziņa var būt arī pārplīsis asins kapilārs. Taču tas ir dabiski, un ar šīm olām viss ir kārtībā – tās droši var ēst.
6. Olai jāsmaržo pēc vistas. Ja šķiet, ka ola smaržo pēc zivīm, varbūt vista pārspīlēti daudz barota ar zivju miltiem. Būtībā olai vairāk jāsmaržo pēc tā, ko vista ēd. Ja jūtama kāda specifiska smaka, labāk olu neēst.
7. Kā un cik ilgi olas uzglabāt? Valda uzskats, ka pirmās astoņas dienas pēc izdēšanas olas var ēst termiski neapstrādātas. Pēc astotās dienas olas lieto jau termiski apstrādātas: ceptas, vārītas, un tā līdz mēnesim. Valsts noteiktajā standartā olas derīguma termiņš ir 21 diena. Agris savā pieredzē pārliecinājies, ka ledusskapī olas var glabāt mēnesi. Reizēm cilvēki olas netur ledusskapī, bet saimniecības telpā, virtuvē. Tā var darīt, taču temperatūrai nevajadzētu pārsniegt 18 grādus. Noteikti olas nevajag glabāt tiešos saules staros. Ir pētījumi, kas pierāda, ka, glabājot istabas temperatūrā, vistu olās būtiski samazinās E vitamīna daudzums. Tāpat nevajadzētu mainīt glabāšanas temperatūru – olas turēt te vēsumā, te siltumā –, jo tas veicina ātrāku bojāšanos.
8. Ievēro termiņu! Pēc norādītā derīguma termiņa olas lietot nevajadzētu, jo tās savā būtībā ir tuvākas gaļai – ja veca, tad veca. Par to, ka ola ir veca un uzturā nav lietojama, liecina nepatīkama smaka.

Izlasi: Laimīgo vistu audzēšana jeb kā tikt pie olām visu gadu