Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nekāda lielā konservētāja neesmu, tikai reizēm pirkstu gali iekņudas pamēģināt kaut ko interesantu. Taču Kaucmindes receptes iedvesmoja! Iedomājos pat uzrakstu uz etiķetes: Kaucmindes aveņu esence!
Protams, mazliet mulsina dažas trīsdesmito gadu mājsaimnieču gudrības. Sterilizēt pudeles ar sēra diegu dūmiem es laikam neriskētu. Un tolaik modernās Vekka vai Vecka burkas vai tepat Iļģuciemā ražotās Iko burkas mūsdienu lielveikalos arī neatrast. Arī vīnskābe virtuvē man bija jaunums, bet pameklēju – jā, vīnskābe tiek lietota pārtikas rūpniecībā, to pievieno pat cepampulverim.
Toties noslēpumainais divkāršās ogļskābes notrons, kāda vilšanās, izrādījās parastā dzeramā soda.
«Konservi pildīti gan dažādos speciālos traukos, gan – tīši – vienkāršās piena pudelēs, lai jaunās mājturībnieces iemācītu no konservu sagatavošanas neatteikties arī tādos apstākļos, kad piedienīgu jeb smalku trauku nav. Uz katra trauka etiķete ar tā satura apzīmējumu, iepildīšanas datumu, gatavotājas grupas un pat atsevišķu audzēkņu vārdu, lai varētu kontrolēt un attiecīgus numurus likt,» – tā lielā Kaucmindes skapja saturs aprakstīts grāmatā Kaucmindes Mājturības seminārs un Latvijas Mājturības institūts.
«Tūlīt no virtuves konservu burkas un pudeles nenonāk vis sienas skapī, bet kādas trīs nedēļas tiek turētas speciālā pārbaudes telpā, lai pārliecinātos, vai produkts labi pārstrādāts, vai nerūgs un nevajadzēs pārvārīt.» Konservēšanu Kaucmindē septiņpadsmit gadus mācīja skolotāja Anna Švāgere-Vīksne. Anna arī pati bija Kaucmindes mājturības skolas pirmā izlaiduma absolvente.
Kad banānu nebija
Trīsdesmitajos gados ziemā glāba tikai pagrabs un pašu gādātās burciņas, jo janvārī Rīgas bodēs nebija ne Ekvadoras banānu, ne Polijas ābolu.
«Par svaigo ogu un augļu nozīmi uzturā un labvēlīgo iespaidu cilvēka veselības kopšanā, liekas, domu starpības būtu nevietā. Augļi ļoti veselīgi un lietojami pēc iespējas vairāk! Bet diemžēl svaigo ogu un augļu sezona pārāk īsa. Zemeņu laiks jau pāri, pašreiz dārzos gatavojas smaržīgās avenes, sārti sulīgie jāņogu un brūnganie upeņu ķekari, kas arī būs tikai neilgu laiku,» tā 1935. gada žurnālā Zeltene raksta Kaucmindes absolvente un mājturības instruktore Hilda Birziņa. «Svaigu ogu vietā visu cauru gadu, sevišķi ziemas mēnešos, ļoti labi varam lietot garšīgās ogu sulas.»
Vēl sulu un ievārījumu vārītājām tika atgādināts, ka viena no svarīgākām lietām ir tīrība, lai ievārījumi nesapelētu un kompoti neuzietu gaisā: «Nepieciešams pudeles un burkas dienu iepriekš izmazgāt karstā sodas ūdenī, tad labi izskalot un ļaut nožūt gaisā un saulē arī no iekšpuses. Liela nozīme piekrīt ievārījuma trauka noslēgumam, tāpēc jālieto vienīgi jauni, karstā ūdenī plaucēti korķi. Trauku un podu pārsiešanai vislabāk noder caurspīdīgais, higiēniskais celofāns.
Ievārījuma noputošanai ieteicams lietot porcelāna putu karoti vai sudraba karoti, caurliešanai porcelāna sietu.
Maisīšanai var lietot koka karoti, kura gan nedrīkst būt lietota citam nolūkam. Vārāmie trauki, kuros gatavoti taukainie ēdieni, nedrīkst tikt izlietoti augļu un ogu ievārīšanai.» Un vēl piekodināts, lai, vārot avenes, aizver logus, jo «ievārījuma smarša pievelk bites un lapsenes!»
Trīsdesmitajos gados aktuāli bija gatavot bez cukura – laikam jau baltā saldviela bija diezgan dārga! Tādiem bezcukura kopotiem un sulām ieteica arī īpašu pudeļu sterilizāciju – ar sēra diegu! «Sēra diegus var nopirkt katrā drogu veikalā. Tos sagriež attiecīga garuma gabalos, aizdedzina no apakšas un ievada pudelē, kas tanī laikā apgriezta ar kaklu uz leju un nostādīta uz karstas plīts, lai labi izžūtu. Tā pudelēm jāstāv līdz lietošanai,» 1934. gadā pamācīja Elza Rožkalne. Bet pagatavot marmelādi, ko uzglabāt bez cukura, esot iespējams, ja, vārot augļus, pieliek naža galu divkāršās ogļskābes notronu (doppeltkohlensaueres Natron), kas mazina pārāk lielo augļu skābumu. Izrādījās, ka šis smalkā nosaukuma pulveris ir dzeramā soda.
Un viena Elzas Rožkalnes bezcukura marmelādes recepte:
- Puķu kāpostu marmelāde.
«Labi notīrītus puķu kāpostus novāra nelielā ūdenī, izdzen caur gaļas mašīnu un vēlreiz vāra tanī pašā ūdeni. Uz vienu kilogramu samaltu puķu kāpostu ņem viena citrona un cukurbiešu sulu, kas iegūta no divām cukurbietēm (cukurbiešu sulas vietā var lietot cukuru). No garšas vielām minētā gadījumā var pielikt pa tējkarotei augļu garšas esences (aprikožu vai kādu citu).»
Laiks ir pagājis, un pat Kaucmindes receptes jāpārskata ar kritisku aci. Tāpēc vajadzēja no Marijas Leišes ķiršu kompota receptes izņemt vienu teikumu: «Dažus kauliņus var pārsist un kodoliņus garšas dēļ pievienot ogām.» Varbūt ievārījums no tā arī iegūtu jauku mandeļu piegaršu, tomēr zilskābe, kas slēpjas kauliņa saturā, ir inde.
