«Marokāņi šo ēdienu pasniedz ar kuskusu. Manai mammai tas nebija viegli, tā bija liela akrobātika. Lai kuskuss būtu patiesi garšīgs, tas bija jātvaicē vispirms uz lielāka katla, tad uz mazāka katla, bet mums nebija pat plīts. Sākumā gatavojām uz viena prīmusa. Kad kļuvām turīgāki – uz diviem. Vēlāk sākām turēt vistas. Tad reizi nedēļā varējām ēst vistas gaļu. Mamma vārīja zupu, gatavojām aukstos cāļa salātus, mērces un to, ko amerikāņi sauc chicken a la king (tradicionāli vista sēņu, sīpolu un Jamaikas piparu mērcē).
Šo vistu ar safrānu nobaudīju Marokā pie draudzenes. Man ļoti iegaršojās, tā bija marokāņu specialitāte. Mājās izstāstīju recepti mammai, un viņa to pagatavoja.
Es mammai vienmēr izstāstīju tās receptes, ko biju kaut kur pie draudzenēm baudījusi un kas man bija iegaršojušās.
Mamma bija priecīga un gatava pamēģināt. Bet, ja es pati gribēju ko pagatavot pēc kādas jaunas receptes, viņa to enerģiski apslāpēja, liekot saprast, ka nekāda eksperimentēšana nebūs! Man šķiet, viņa baidījās, ka es varētu rīkoties par daudz izšķērdīgi. Ja mēs vispār gribējām izdzīvot, mammai viss bija jāizplāno uz milimetru un gramu. Safrāns, starp citu, Marokā bija lēts – ikdienas virce, nekāds luksuss. Taču Kanādā mamma pārtrauca šo ēdienu gatavot, arī es negatavoju, jo tur safrāns bija ļoti dārgs,» atceras Vaira Vīķe-Freiberga.
Recepte – kā pagatavot Marokas vistu: