Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tā ir viena no vīnu pasaules atziņām, kas ar katru dzīves gadu mums kļūst ērtāka. Aktuālāka. Šķietami patiesāka. Neatceros nevienu vērienīgu jubilejas pasākumu bez vecā labā «vecuma» tosta. Mēģinot kaut kā mīkstināt jubilāra sāpi par aizejošajiem gadiem, kāds vienmēr teic svinīgu tostu par to, kā mēs visi, tāpat kā vīns, gadiem ejot, kļūstam tikai labāki un labāki. Tad visi paceļ glāzes un labsajūtā murrā. Es arī, protams.
Bet, ja tā padomā, – kā pieauguši cilvēki var gvelzt tādas muļķības? Nu nekļūstam mēs labāki uz vecumu. Iespējams, pateicoties vecāku, pedagogu, iedvesmotāju pūliņiem, pateicoties pašu īpašajiem talantiem, skolām, grāmatām, mūzikai, smagam darbam vai gluži vienkārši veiksmei un tā visa «ņemšanai viegli», mēs, iespējams, ar gadiem kļūstam interesantāki, sarežģītāki, viedāki, šarmantāki, apburošāki. Jā, iespējams. Bet vai labāki? Un ko vispār nozīmē labāki?
Kad ar sava paziņas, vecu vīnu kolekcionāra, aktīva izsoļu dalībnieka un Bordo enciklopēdijas «Lindena Wilkie» gādību Londonā pirmoreiz garšoju «Chateau L’Evangile» 1928. gada izlaidumu, man trūkst vārdu. Liekas, ka tas ir labākais, kas jebkad baudīts. Jo vecāks, jo labāks, vai tad ne tā? Lindens tikai smīn. Neesot neko dzirdējis par tādu īpatnēju austrumeiropiešiem vien zināmu vīnu «patiesību». Lai gan atzīst, ka briti ir apsēsti ar vecajiem vīnu ražas gadiem, viņam pašam šķiet, ka šoreiz 56. un 82. gads esot interesantāki sarunu biedri. Garšoju vēlreiz. Šoreiz, lai saprastu, kā un kurā brīdī jēdzienu labāks veco vīnu pasaulē aizstātu ar «interesants sarunu biedrs».
Citi lasa
Pēc tam, pāris gadu vēlāk, kad ar vecāku vīnu terminoloģiju un garšām jau esmu nedaudz apradis, viesojos leģendārajā «Domaine Tempier» Bandolas apgabalā Provansā Francijā, pie Vidusjūras krasta. Tiek pamatoti uzskatīts, ka bandolieši ir vieni no ilgtspējīgākajiem franču sarkanvīniem no «murvedre» vīnogas. Kad pēc intensīvas vecu vīnu čāpstināšanas, malkošanas un baudīšanas divu stundu garumā no vēsā pagraba izlienam karstajā Provansas saulē, esmu laimīgi iereibis no «Domaine Tempier» 80. un 90. ražas gadu vīnu tabakas, meža dūmakas, žāvētas ādas un šķiņka aromātiem un garšas niansēm. Pārrunājam iespaidus ar vīndari, un, nu jau gudrāks būdams, nemetos uzreiz atzīt, ka neko labāku par 1988. jeb vecāko no baudītajiem, neesmu dzēris. Saguris tas astoņdesmit astotais. Interesantāki sarunu biedri šoreiz liekas 90. gadu eksemplāri. Jautāju vīndarim, kurš ražas gads simpātiskākais šķiet pašai īpašniecei Lulū. «She likes young boys,» lauzītā angļu mēlē ar skaistu franču akcentu atbild vīndaris Ravjēra kungs un dziļdomīgi pēta manu jauneklīgo seju, lai saprastu, vai esmu uzķēris viņa jociņu. Lulū patīkot pēdējie ražas gadi jeb dažus gadus jauni bandolieši. Jo jaunāki, jo labāk.
Cik varot dzert tos vecos vīnus, tie lai paliekot britiem un žurnālistiem. Interesanti.
Vēl pāris gadu vēlāk otrā Eiropas malā, Kijevā. Tur pagrabā bija vīna bodīte ar nosaukumu «Strada dell Vino». Maza, slāviski šarmanta bodīte ar izmeklētu un gaumīgu vīnu kolekciju kombinācijā ar ne pašiem zinošākajiem, bet visādi citādi jaukiem un izpalīdzīgiem pārdevējiem. Īsta pērļu vācele. Bieži vien tur pamanījos iepirkt un uz Rīgu atvest vīnus, kas Eiropā jau sen kļuvuši par ekskluzīviem retumiem, bet Ukrainā tā pa īstam nevienam nevajadzīgi krāj putekļus «Strada dell Vino» plauktos. Pēdējo reizi no turienes pārvedu trīs pudelītes 1990. gada «Chateau Pibarnon» jeb bandolieti, «Domaine Tempier» kaimiņu, izcilā kondīcijā, kas, burtiski par kapeikām nocenots, skumīgs gulēja plauktā blakus lepni pārcenotajiem petrusiem un obrioniem. No pārsteiguma, ka izcila ražas gada bandolietis pašā briedumā tiek atdots par kapeikām, pamanījos uzprasīt kaut ko tik bezjēdzīgu, kā: «A počemu tak deševo?» Atbilde bija nepārprotama: «Razve ne vidite, cto srok godnosti davno istek?» Skaidrs. Tik tiešām, kuram gan varētu interesēt tik veci vīni un vēl «pēc derīguma termiņa beigām»? Man, protams. Un visai pārējai Eiropai, kurā 1990. gada bandoliešus neviens par kapeikām pakaļ nemet. Vēl pārjautāju, vai tiešām tikai trīs pudeles palikušas. Viņi ar prieku man pārdeva visas. Un pareizi. Ukraiņi par tādu «jo vecāks, jo labāks» patiesību neko, iespējams, nekad nebija dzirdējuši. Un vispār. No veciem vīniem labāk turēties tālāk – nekad nezini, kad īsti un vai «beidzies termiņš».
Tātad. Pat, ja jums ar vīnu ir visai attālināts sakars un šo sleju lasāt pārpratuma pēc, atcerieties vienu. Visa tā bezkonteksta pļāpāšana par to, ka «jo vecāks vīns, jo labāks» ir tikai un vienīgi tāda paštīksmīga ņemšanās. Ar gadiem vīni, tāpat kā mēs, var kļūt par interesantākām, viedākām un šarmantākām personībām. Bet ne visiem tas lemts. Un pat tiem, kam lemts, var gadīties novecot ātrāk un ne tik skaisti (gardi), kā jums gribētos. Vislielākā varbūtība, ka par tādiem vīniem personībām ar gadiem kļūst tradicionālie ilgdzīvotāji no Bordo, Burgundijas, Ronas ielejas, Šampaņas, Mozeles, Pjemontas, Toskānas, Rjohas, «Ribera del Duero», Douro, Napas, Barosas, Hanteras ielejas un vēl daudz cēlāko reģionu. Tomēr, lai izvairītos no nepatikšanām, arī šo reģionu ietvaros vispirms vajadzētu orientēties ražas gados un ražotājos.
Tālāk. Lai man piedod pārējie vīni, bet, gadiem ejot, pat ja tie iegūst kādu jaunu un interesantu personības niansi, tie nav tās garās gaidīšanas vērti. Labāk tos baudīt un par sarunu biedriem izvēlēties tikko no skolas sola vai agrā jaunībā. Nu, piemēram, lielāko daļu svaigos un kraukšķīgos jaunās un vecās pasaules baltvīnus, dzirkstošos, rozē un vieglākos sarkanvīnus.
Jāatceras arī par gaumes atšķirībām.
Neatkarīgi vai konkrētajam vīnam ir vai nav personības izaugsmes potenciāls, izvēle par labu vienam vai otram stilam vienmēr ir mūsu pašu rokās.
Tāpat kā dzīvē, arī vīnu pasaulē daži no mums izvēlēsies jaunību, daži – pieredzi un briedumu. Vieniem, tāpat kā Lulū, patiks «young boys», citiem – «interesantāki sarunu biedri vai biedrenes». Vēl citiem pašiem būs jāpaaugas, lai ar «interesantākiem sarunu biedriem» jeb vīniem personībām spētu uzturēt sarunu un lai vispār tos saprastu. Tieši tāpēc, nākamreiz, kad taisāties nevērīgi sarunā iestarpināt «jo vecāks, jo labāks», padomājiet – vai tiešām?
