Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Gaisma nodziest, istabā lēni un svinīgi tiek ienesta torte, virs kuras plīvo mazas liesmiņas, un, ja mēs esam pie latviešiem, sveicēji, kā nu kurš māk, lielā sirsnībā dzied: «Daudz baltu dieniņu, Laimiņa dod(i), diženi raženi…» Ja esam viesos pie angliski runājošiem cilvēkiem, ar tādu pašu aizrautību tiek izpildīta dziesma «Happy birthday to you!», kuras meldiņu un nozīmi droši vien zina pat tie, kuri apgalvo, ka angļu valodu nepārvalda it nemaz. Tālāk kūka nonāk pie gaviļnieka, un, dziesmai beidzoties, viņš klusībā iedomājas vēlēšanos, tad ar lielu spēku pūš svecītes, jo, lai iecerētais piepildītos, tās jānodzēš vienā paņēmienā. Viesi aplaudē, un tad jau var arī torti apskatīt, apbrīnot (modernā tradīcija droši vien prasa arī fotografēt un ievietot kādā no sociālajiem tīkliem), bet pavisam drīz arī griezt gabalos, pirmo gabaliņu pasniegt jubilāram un sākt mieloties.
Torte bez sveicamdziesmas? Nu nē!
Citi lasa
Interesanti taču, ka līdzīga svētku kulminācijas tradīcija, protams, ar variācijām, tiek atkārtota dažādās pasaules malās ik dienu, ik stundu, ik minūti, kur vien tiek svinētas dzimšanas dienas. Mēs to darām, jo tā vienmēr ir bijis. Bet kā tas ir sācies? Un interesanti, ko latvieši dziedāja, ja vispār dziedāja, pirms komponists un folklorists Jēkabs Graubiņš, kura tautasdziesmu apdares daudzkārt esam dzirdējuši Dziesmusvētkos, sacerēja «Daudz baltu dieniņu»?
Mūsu sumināšanas dziesmai ir nopietns autors un svinīga noskaņa, bet vai jūs zinājāt, ka apsveikuma dziesmiņa angļu valodā ir izaugusi no sasveicināšanās tradīcijas bērnudārzā? 19. gadsimta vidū divas amerikānietes māsas Petija un Mildreda, kas strādāja bērnudārzā, izdomāja – tā būtu jauka tradīcija ik rītu citam citu sveikt ar elementāru dziesmiņu, ko pat mazākie bērni spētu iegaumēt. Un, lūk, viena no māsām, kurai bija muzikālas dotības, ātri vien radīja vienkāršu melodiju, kurā var ērti ietilpināt sasveicināšanās vārdus: «Labu rītu tev; labu rītu tev; labu rītu, mīļie bērni; labu rītu mums visiem!» Pamēģiniet nodungot! Pat latviski šāda versija skan tīri jauki, vai ne? Bērniem arī dziesmiņa ļoti iepatikās, un mazuļi, svinot grupiņas biedru dzimšanas dienas, kā pa jokam sāka to dziedāt, mainot vārdus uz – nu, jūs jau zināt, uz ko. Vēlāk Petija un Mildreda sarakstīja metodikas grāmatu bērnudārzos strādājošajiem, kurā ievietoja arī šo dziesmu abās tās versijās. Tā kā dziesmiņai tiešām nav ne vainas un tā saistās ar mīļām bērnības atmiņām, kāds tur brīnums, ka arī pieaugušie sāka to dziedāt savās svinībās un tā kļuva tik populāra.
Un tagad pūt!
Izrādās, ka dzimšanas dienas atzīmēšana ar saldiem našķiem ir bijusi pazīstama jau Senajā Romā un Senajā Grieķijā. Protams, tad kūkas stipri vien atšķīrās no tām, ko pasniedz jubilāram mūsdienās. Tad tās drīzāk līdzinājās ar medu un augļiem vai ogām saldinātām riekstu un sēklu maizēm. Turklāt dzimšanas dienas svinēja ne vien cilvēkiem (turklāt tikai pieaugušajiem vīriešiem un arī ne jau visiem), bet – un galvenokārt – dieviem. Tiek uzskatīts, ka no tā arī nāk tradīcija par svecītēm dzimšanas dienas kūkā. Senajā Grieķijā medību dievietes Artemīdas templī, ievērojot noteiktu laika ciklu, tika nestas ziedojumu kūkas, ko rotāja ar svecēm, lai tās mirdzētu kā mēness.
Citi uzskata, ka sveču likšanai dzimšanas dienas kūkās un to nopūšanai, iedomājoties vēlēšanos, ir vēl senāks skaidrojums, kas nāk no laikiem, kad cilvēki uzstādīja pirmos altārus dievībām un gariem, lai tos pielūgtu. Ļaudis bija pārliecināti, ka kaut ko dedzinot uz altāriem vai blakus tiem, dūmi aiznesīs cilvēku vēstījumus dievībām, un ir lielāka iespējamība, ka lūgumi tiks izpildīti. Un tagad vēlreiz padomāsim, kā izskatās cilvēks, kurš, pūšot svecītes dzimšanas dienas tortē, tiešām no sirds kaut ko klusiņām vēlas. Kaut kas taču tajā kopīgs ir, vai ne?
Ir arī citi svecīšu tradīcijas skaidrojumi. Daudzās pagāniskajās kultūrās uzskatīja, ka ap dzimšanas dienu cilvēkus, īpaši bērnus, apdraud ļaunie gari, bet skaļš, priecīgs troksnis un uguns notur visus mošķus pa gabalu. Tad nu tika degtas sveces, skali vai ugunskuri un taisīts jandāliņš, lai sliktie nenāk tuvumā. Laikam jau šīs senās sajūtas un atmiņas no senču senčiem mūsos ir tik dziļi neapzinātajā iesēdušās, ka mēs to turpinām darīt arī mūsdienās. Esot liecības, ka jau 15. gadsimtā Vācijā turīgo ģimeņu bērnu dzimšanas dienas atzīmētas ar tortes ēšanu. Turklāt sveces kūkā degušas visas dienas garumā. To uzdevums bijis pasargāt gaviļnieku no ļaunajiem gariem, un tikai pēc vakariņu maltītes sveces varēja nodzēst un kūka tika apēsta. Nav īsti skaidrs, cik sveču tortē ir bijis sākotnēji, bet līdz 18. gadsimtam esot palikusi vairs tikai viena, kas simbolizēja dzīvības liesmu. Iespējams, vēlāk tradīcija atkal mainījās, un kūkā svecīšu skaits tika palielināts. (Starp citu arī mūsdienās lielākoties kūkās liek tik sveču, cik jubilāram aprit gadu, bet ir valstis, kurās pieliek klāt vēl vienu – veiksmei vai par godu nākamajam mūža gadam.)
No saldas maizes par torti
Jau ap 17. gadsimtu kūkas sāka izskatīties pēc mums pazīstamajām – tās bija glīti apaļas, jo tika ceptas veidnēs un pārklātas ar glazūru. Tomēr tās bija ļoti maizīgas, jo gatavošanai izmantoja tos pašus miltus, ko maizes cepšanai, turklāt pufīgumu panāca ar raugu. Toties 19. gadsimtā aizvien plašākam cilvēku lokam kļuva pieejami gan smalki bīdelēti milti, gan cukurs un garšvielas, bet galvenais – jaunais produkts cepamais pulveris. Turklāt, ja agrāk izmantoja vārītas cukura glazūras, kas atdziestot uz kūkas sacietēja, tad tagad modē nāca mīksti un krēmīgi sviesta rotājumi, no kuriem varēja veidot interesantus musturus.
Bija laiks, kad jubileju atzīmēšana bija tikai bagāto privilēģija, bet 19. gadsimtā pamazām dzimšanas dienas svinības kļuva par tradīciju, ko, pielāgojot saviem ienākumiem, ievēroja arī trūcīgākie sabiedrības slāņi. Turklāt 19. gadsimta beigas bija laiks, kad sabiedrībā sāka uzlaboties attieksme pret bērniem, kad tos, vienkārši sakot, beidzot sāka uzskatīt par cilvēkiem, nevis lēto darbaspēku, ko viegli ekspluatēt un ar kuriem var manipulēt – ja viņi nāca no nabadzīgām ģimenēm –, jo tos neaizstāvēja ne valsts likumi, ne vecāki, nedz arī viņi paši spēja par sevi pastāvēt. Bet pamazām stāvoklis mainījās.
Vēsturnieki, kas iedziļinājušies ēdienu modes attīstības līkločos, uzskata – lai gan angļu ģimeņu svinībās augļu un treknas rauga mīklas kūkas bija normāla parādība, modernās dzimšanas dienas kūkas versijas nāk no Amerikas virtuvēm – no 19. gadsimta vidus.
Eiropietes neesot bijušas tik naskas uz kūku cepšanu kā amerikānietes, kas kļuva par izsmalcinātām mājas konditorēm. Kādēļ tā? Pirmkārt, viņām, bija bagātīgi un lēti pieejams kurināmais krāsnīm, otrkārt, Amerikā nemaz nebija tik daudz profesionālu konditoru. Ja pilsētā dzīvojoša, turīga eiropiete varēja aiziet uz tuvējo konditoreju un nopirkt vai pasūtīt kūku, tad Amerikā tas neesot bijis tik vienkārši, tāpēc nekas cits neatlika, kā cept pašām. Šajā laikā Amerikā virtuves plīts ar atsevišķu, ātri uzsilstošu cepeškrāsni kļuva par normu, kas bija ikvienā ģimenē arī ar vidējiem ienākumiem. Pilsētā dzīvojošām sievietēm bija vairāk laika nekā tām, kuras dzīvoja laukos, un viņu sabiedriskā dzīve kļuva plašāka, kas nozīmēja gan viesošanos, gan viesu uzņemšanu. Un, kur ir ciemiņi, tur taču ir jābūt kūkām! Cukuram, miltiem un garšvielām cenas samazinājās, cepamais pulveris kļuva par ikdienišķu produktu, padarot kūku cepšanu vienkāršāku un ātrāku. Protams, dāmas centās cita citu pārspēt izdomā un meistarībā, kūkas kļuva izsmalcinātākas, sarežģītākas un arī garšīgākas. Tā mājās cepta vairāku kārtu kūka, pildīta ar dažādiem krēmiem vai ievārījumu slāņiem un beigās vēl grezni dekorēta, kļuva par dzimšanas dienu standartu. Šā laikmeta pavārgrāmatās parādījās arī ieteikumi dekorēt kūku ar jubilāra vārdu, gadu skaitli un vienkārši jaukiem zīmējumiem, piemēram, puķītēm. Tiesa, daudzas mājsaimnieces baidījās savu kūku izbojāt – ja nu roka notrīc, rakstot gaviļnieka vārdu? Tāpēc nereti dāmas tortes cepa pašas, bet dekorēšanu uzticēja profesionāļiem. Interesanti, ka tikai 1958. gadā kādam kungam uzvārdā Vogels radās ideja tirgot rūpnieciski ražotus, ēdamus rotājumus dzimšanas dienas kūkām.
Personalizētās kūkas
18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā Francijā visi bagātie gardēži zināja vārdu – Marija Antonēns Karēms. Viņš ir pirmais šefpavārs, kurš talantīgi un sirsnīgi pievērsās konditorejai. Viņš bija izslavēts šefpavārs, uz viņa veikalu cilvēki, kuri pat neko tur nevarēja atļauties nopirkt, nāca no malu malām vienkārši pamielot acis, jo tā skatlogā vienmēr bija tam laikam gluži neticamas ainas. Karēms turpat blakus esošajā Nacionālajā bibliotēkā pētīja grāmatas, pārzīmēja zīmējumus un, pēc to parauga, būvēja lielas pilis, piramīdas un senlaicīgas drupas, izmantojot tikai un vienīgi cukuru, dažādas kūkas, riekstu un medus batoniņus, marcipānu un citus saldumus. Viņš bija pirmais, kurš kūkas pacēla jaunā – vizuālas izklaides līmenī.
Skaidrs, ka stāsts par dzimšanas dienas tortēm vienmēr ir stāsts par laikmetu un sabiedrību, tas ir, par mums pašiem. Iespējams, daudziem latviešiem bērnības dzimšanas dienas asociējas ar Kaprīzi, Rokoko vai torti Draudzība. Bet varbūt mammas vai kaimiņienes cepto medus kūku vai īstu lauku torti ar daudzpadsmit olām un treknām sviesta rozēm? Tā daudziem mūsdienu bērniem atmiņās būs tortes ja ne Hello Kitty, Vinnija Pūka vai Makvīna formā, tad vismaz ar šo vai citu varoņu zīmējumiem. Bet varbūt tā būs torte, kas izveidota kā kleita ap īstu Bārbiju vai tagad populāro monstru lelli ar visiem vampīra zobiņiem? Ak, un nav ko izlikties, ka tikai bērniem patīk personalizētās dzimšanas dienas kūkas! Arī pieaugušajiem tā lieta iet pie sirds. Kādā amerikāņu TV kanālā uzgājām raidījumu, kas veltīts tikai svinību kūkām. Viena daļa ir par kāzu tortēm, bet tās tomēr cep reizi (vai dažas reizes) mūžā, ar dzimšanas dienas kūkām var spēlēties ik gadu. Kā tik tur nav! Milzu golfa bumbiņas, dārzi ar strūklakām, lidmašīnas, kas rūc, Pizas torņi, kas gāžas, bet neapgāžas, rožu krūmi ar laumiņām, kas šūpojas zaros, un mājas ar īstu elektrības sistēmu, lai logos spīdētu gaisma. Bet galu galā, kam mums amerikāņu tortes?! Esam gatavi saderēt, ka jums draugos vai draugu draugos noteikti ir čaklas un talantīgas saimnieces, kuras, ja vajadzēs, izceps vijoli, uz kuras var arī drusku uzspēlēt, vai traktoru, kurš izskatās tik labi, ka, ja vien labi ieklausās, var dzirdēt, kā klusiņām rūc. Jo skaidrs, ka dzimšanas dienas torte ir ne tikai garšīga, bet arī drusku maģiska lieta.
