Bekas gan nelasi!
Tipiski vasarīgās sēnes, tādas kā bekas un gailenes, ziemā lasīt nav prātīgi, jo nevar zināt, cik ilgu laiku tās stāvējušas, cik reižu bijušas sasalušas un atlaidušās. Jebkurš pārtikas produkts bojāsies un nebūs labs, ja to vairākkārt sasaldēs un atkausēs. Tāpēc, ja bijis sals un sniegs, vākt sasalušas sēnes nevajag.
Sasalušu un atlaidušos sēni var just, paņemot rokā, – sēne ir mīksta, ūdeņaina. Tiesa, gailenēm, kas nav tipiskas ziemas sēnes, bet ko tomēr gadās atrast, vecumu noteikt grūti, taču citām sēnēm sasaluma pēdas ir labi redzamas. Gardas un aromātiskas arī gada aukstajos mēnešos būs tikai tās sēnes, kas aug tieši ziemā jeb ziemas sēnes.
Austeru sānause – vērtīgāka par dārzeņiem
Vēsākā laikā tās atrodamas arī vasarā un pavasarī, taču īstais austeru sānausu laiks sākas rudenī. Sala spelgonī tās neaug, taču atkušņiem bagātajās maigajās ziemās atkal un atkal saaug no jauna.
Sānauses ir skaistas, reti sastopamas pa vienai vai divām, visbiežāk aug puduros, kur visi šķībie kātiņi saiet kopā, bet cepurītes izliecas uz visām pusēm. Austeru sānause pēc izskata attāli atgādina koka stumbram pielipušu austiņu vai gliemežvāku, vismaz kamēr tā jauna.
Jaunai sēnei maliņas vērstas uz leju, bet, dienām ejot, tās pamazām atliecas uz augšu. Cepurītes virsma ir gluda, bet tās krāsu daba izvēlas pēc noskaņojuma: jaunām tā ir tumšpelēka vai tumšbrūna, nobriedušām sēnēm – zilpelēka vai pelnu pelēka ar violetu atblāzmu, bet vecākām sānausēm tā izbalo līdz dzeltenīgai vai bālganai. Cepures diametrs var sasniegt no pieciem līdz pat 15 centimetriem.
Cepurītes apakša klāta padziļām rieviņām, mazliet atgādinot bērzlapes apakšpusi, jaunām sēnēm tā ir bālgana, vecākām – dzeltenīga vai pelēka. Sēnes kāja ir īsa un pavisam šķība uz vienu sānu, jo tai šķībi jāturas pie koka. Balta, cieta un gluda, bet vecām sēnēm kļūst kokaini cieta. Mīkstums ir balts un blīvs, jaunām sēnēm – mīksts un sulīgs. Patīkama smarža un maiga garša.
Sānause sastopama gan lapu koku, gan jauktu koku mežos, parkos un dārzos, vairāk mitrās vietās, bet var atrast arī sausās. Vislabprātāk tā dzīvo uz lapkokiem – ozoliem, pīlādžiem, bērziem, apsēm, ievām… Taču atrasta arī uz skujkokiem. Sānauses var būt gan uz kritušiem kokiem un celmiem, gan uz dzīviem kokiem. Tiesa, austeru sānause nav nekāda koku draudzene, bet diezgan ēdelīgs parazīts.
Toties dietologi sānausei varētu dziedāt īstu slavas dziesmu. Tās kaloriju saturs ir zems, toties sēne satur daudz olbaltumvielu un aminoskābju, arī daudzas neaizstājamās, un ar to ir krietni vērtīgāka par dārzeņiem.
Austeru sānausēs slēpjas daudz polinepiesātināto labo taukskābju, kas palīdz samazināt holesterīna daudzumu asinīs. Vēl vairāk – brūnganā cepurīte ir dabisks sirds un asinsvadu slimniekiem tik derīgo statīnu avots. Sānauses krājumos ir arī polisaharīdi ar augstu pretvēža un imunitātes paaugstināšanas iedarbību un vielas, kas uzsūc dažādus toksīnus. Tajā ir arī daudz organismam vajadzīgo minerālu: kālijs, fosfors, dzelzs, kalcijs, kobalts, selēns, cinks un citi. Plus viss B vitamīnu komplekss, askorbīnskābe un vitamīni PP, D2 un E. Ne velti Tālajos Austrumos šo sēni audzē speciāli.
Japāņu pretvēža sēne
Ziemas celmene jeb samtainā ziemene ir īsta brīnumsēne, jo iztur ziemas salus un nezaudē ne garšu, ne vērtīgās īpašības. Sals pāriet, sniegs nokūst, un atkususī sēnīte turpina augt! Pieredzējuši sēņotāji reizēm svaigas ziemas celmenes lasa no celmiem zem sniega, bet izžuvušas griež no neapsnigušiem augstākiem stumbriem.
Ziemas celmene uz kritušu vai dzīvu lapkoku stumbriem mitinās augu gadu, taču īpaši sarosās vēlos rudens mēnešos un ziemas atkušņu laikā. Arī tā iecienījusi lapkokus (patīk augt uz kārkliem), bet paretam iemitinās kādā skujkokā.
Kokiem celmene nav nekāda labā kaimiņiene, jo, tieši tāpat kā austeru sānause, ir parazītsēne un graužas koksnē. Toties cilvēkam tā ir īsts atradums. Japānā, Korejā un citur to audzē lielos daudzumos.
Austrumos ziemas celmene audzēta jau tūkstoš gadu, un pašlaik ir trešā visvairāk audzētā sēne pasaulē. Proti, šai necilajai sēnītei ir pretvīrusu un pretvēža iedarbība. Tās latīniskais nosaukums ir Flammulina velutipes, un pētījumi rāda, ka sēnēs atrastais flammulīns var būtiski apturēt audzēju augšanu un veidošanos.
Polisaharīds flammulīns, ko iegūst no sēnes micēlija, ir dabisks imunomodulators un pamodina pretvēža šūnas organismā. Japānā kādā pētījumā salīdzināti dati ar valsts karti – atklāts, ka tajos reģionos, kur audzē un tātad arī lielos daudzumos lieto šīs sēnes, iedzīvotāji gandrīz nemaz neslimo ar vēzi.
Turklāt dzeltenā sēnīte satur vielas, kas pazemina holesterīna līmeni asinīs un kavē aterosklerozes veidošanos.
Tāpēc to izmanto arī medicīnisko preparātu ražošanai. No mazās sēnītes, starp citu, gatavo arī krēmus, sejas maskas un losjonus, kas īpaši piemēroti sausai ādai ar lobīšanās tendenci. Olbaltumvielu un aminoskābju daudzveidības ziņā mazās cepurītes noliek uz lāpstiņām ogas, augļus un dārzeņus.
Salīdzinājumā ar austeru sānausi ziemas celmene ir diezgan maza sēnīte. Tās cepurīte izplešas diametrā no diviem līdz 10 centimetriem. Cepurītei ir ieapaļa zvaniņa forma un medaini dzeltena krāsa ar brūnu viducīti. Mitrā laikā tās virsma ir lipīgi spīdīga, sausā top samtaināka. Cepurītes apakšdaļas lapiņas ir iedzeltenas, arī samtainais kātiņš dzeltenīgs, bet lejasdaļā – tumšs, gandrīz melns. Mīkstums ir balts vai dzeltenīgs un ar vieglu patīkamu smaržu.
5 veidi, kā pagatavot austeru sānauses
Ēšanai derīgas ir jaunas sēnes, jo vecākās kļūst pārāk sīkstas. Cieto kājiņu nogriež.
- Austeru sānausu zupa
Ripiņās sagriež sīpolus, burkānus un pētersīļa sakni un novāra ūdenī vai buljonā. Kad burkāni gandrīz mīksti, pievieno nelielos gabaliņos sagrieztas sēnes un uz lēnas uguns pavāra 15 minūtes. Tad pievieno atsevišķi novārītas nūdeles, sāli un maltus melnos piparus. Pirms pasniegšanas ieber sauju zaļumu. Var eksperimentēt, pievienojot zariņu rozmarīna, saulē kaltētos tomātus, kausēto sieru, apceptus sīpolus un citas labas lietas. - Sautētas sānauses
Svaigas sēnes noplaucē ar verdošu ūdeni, sagriež salmiņos un liek katlā.
Sagriež gredzenos sīpolus, apcep sviestā un tad sajauc ar sēnēm. Pievieno mazliet ūdens, pieber pipariņus un pasautē pusstundu. Tad pievieno karoti skābā vai saldā krējuma un pasautē vēl 5 minūtes. Ja vēlas, var piešaut vēl karoti krējuma, kas sajaukts ar sīki sasmalcinātām dillēm un rīvētu sieru. - Ceptas sānauses
Austeru sānausu cepurītes 5 minūtes apvāra. Nokāš, apkaisa ar sāli un maltiem pipariem un apvārta miltos. Tad apviļā olā un pēc tam rīvmaizē. Cep 15–20 minūtes sakarsētā eļļā. - Sēņu ikri
Sēnes sautē, līdz iztvaiko to šķidrums. Tad sīki sasmalcina (var samalt gaļasmašīnā) un sajauc ar sakapātiem un viegli sviestā apceptiem sīpoliem. Pieber šķipsnu sāls un sajauc ar sīki sasmalcinātiem lociņiem, maltajiem pipariem un mazliet galda etiķa. - Gan sāla, gan žāvē
Sānauses sāla un marinē tāpat kā citas sēnes. Tā kā to cepurītes satur ļoti maz mitruma, tās viegli sažāvēt.
Kā gatavot ziemas celmenes?
Garda sēne, tikai pirms pagatavošanas jānogriež kātiņi un jānovāra. Jaunām sēnītēm var atstāt kātiņu gaišo daļu. Ziemas celmenes apvāra 20 minūtes un pēc tam cep vai sautē tāpat kā jebkuras sēnes. Gatavo mērces, sēņu ikrus, pildījumu gaļas ēdieniem un saldajiem pipariem, labi garšo kopā ar zivīm vai gaļu un dārzeņiem. Izmanto Korejas salātos. Sāla un marinē.
Ziemas celmeņu zupa
Nomazgātas cepurītes vāra kopā ar sīpoliem, burkāniem un kartupeļiem, bet piecas minūtes pirms vārīšanās beigām piemet lauru lapu, ko pēc tam izņem. Pirms pasniegšanas pieliek krējumu un piešauj sauju sasmalcinātu zaļumu. Smalki, ja zupai pievieno grūbas.
Ar sēnēm uzmanies!
Sēņu atkritumus nevar vienkārši izmest kaut kur dārzā. Tās ir diezgan dzīvelīgas un var pārcelties uz dzīvi augļu kokos un tos pamatīgi izgrauzt no iekšpuses. Taču tam ir arī sava gaišā puse – ja vēlas svaigas sēņu mērces, gan vienas, gan otras sēnes var ieaudzēt uz kāda stumbra savā dārzā.
Plastmasas maisiņos un spainīšos trauslās ziemas sēnes ļoti ātri saspiežas, tāpēc labāk uz mežu ņemt līdzi grozu. Ziemas sēnes var lasīt droši, jo tās ir grūti sajaukt ar citām sēnēm, turklāt ziemā visas sēnes ir bez tārpiem!