Roti maize – kas tā tāda?

Arī tajās tālajās, eksotiskajās zemēs roti parasti ir sautējumu kompanjons – bez tā līdzdalības svīšana pie asa, aromātiska karija bļodas nav iedomājama (un pēdējo lāsīšu uzslaucīšana ar roti gabaliņu)! Par roti dzimteni tiek saukta Indija (tās nosaukums cēlies no sanskrita vārda rotika, kas apzīmē maizi), un par tās būtiskāko īpašību (un priekšrocību) – rauga trūkums. Roti pagatavošana ir vienkārša – tāpēc kopš senseniem laikiem neskaitāmiem cilvēkiem tā bijusi pirmā garša, kas iepazīta pēc mammas piena un turpmāk klātesoša katrā ēdienreizē.

Protams, tādas vienīgās vai pareizās roti receptes nav – galu galā to savās melnajās krāsnīs cep saimnieces visā Indijā un tās daudzajās kaimiņu zemēs, arī Āfrikas ciematos, pilsētās un tuksnešos, kā arī līksmajās Karību salās un tā tālāk. Un arī šīs maizes galvenais izejmateriāls – milti – katrā vietā ir citi, kādi nu tur audzēti un pieejami, – no kviešiem līdz pat rīsiem, prosai, kvinojai un citiem. Šrilankā miltiem tiek pievienotas smalki rīvētas kokosriekstu skaidiņas, atsevišķos Indijas štatos – roti bagātināts ar zeltaino gī sviestu, iegūstot burvīgus, treknus, pēc riekstiem smaržojošus plāceņus. Tas gan parasti ir svētku vai īpašu rituālu ēdiens, piemēram, kopā ar halvu baudīti, svētījot bērna ienākšanu pasaulē.

Karību salās, kur roti senos laikos atveda Dienvidāzijas melnstrādnieki, to uzņēma kā ilgi gaidītu draugu – galu galā Karību virtuvē, kas zināma ar neskaitāmiem aromātiskiem sautējumiem un zupām (dārzeņu, vistas, zivju un jūras velšu), roti nudien iederas ideāli. Šeit tas pārvērties arī visai populārā ielas ēdienā, ko sauc par roti wrap vai roti tīteni. Roti wrap kioski Jamaikā, Trinidadā, Tobāgo un citviet atrodami gandrīz tikpat bieži kā Rīgā kebabnīcas. Princips jau ir līdzgs – milzu plācenī ietīti kreptīgi labumi. Karībās gan tie visbiežāk ir sautēti dārzeņi ar gaļu vai bez tās.

Citi lasa

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Marta Kalniņa

Karaliskā ģimene

Brīvdienās apzaguši princi Viljamu un princesi Keitu

Katrīna Jaunslaviete-Ķipure

Māja

Vai drīkst vākt malku valsts mežā?

GATAVOJAM

• 370 g miltu
• 2 ēdamkarotes augu eļļas + vēl 1 ēdamkarote
• 1 glāze remdena ūdens
• Sāls
• Kausēts sviests

Pilngraudu vai smalkos kviešu miltus vai to sajaukumu (var piejaukt arī kukurūzas miltus), izsijā bļodā, iemaisa pustējkaroti sāls un 2 ēdamkarotes eļļas. Pamazām pa daļām lej klāt un iemaisa remdenu ūdeni, nedaudz atstājot neizlietotu. Maisījumu mīca, iemīcot visus miltus un pēc vajadzības pielejot visu ūdeni. Mīklu pārceļ uz galda, veļot un stiepjot pagatavo pietiekami mīkstu, bet ne staipīgu vai ķepīgu mīklu, mīca vairākas minūtes.  Saveļ bumbā, pārsedz ar mitru dvieli, 10 minūtes atpūtina. Tad mīklu izplacina apmēram 7–8 mm biezu, pārsmērē ar 1 ēdamkaroti eļļas un sarullē ruletē, sadala 8–10 vienādās daļās, katru daļu viļā plaukstās, ieloka un saveļ gludā bumbiņā. Bumbiņas ar pirkstiem un plaukstām izplacina plāceņos, 5 minūtes atpūtina, pārsegtas ar mitru dvieli, tad pa vienai ņem un izrullē tik plānā aplī, cik vien iespējams.

Liek vidēji sakarsētā pannā ar biezu dibenu, cep, līdz plācenī uzpūšas burbuļi, apmet uz otru pusi, arī to apcep, nedaudz piespiežot ar lāpstiņu, lai cepas vienmērīgi. Tad atkal apgriež, apcep vienu un otru pusi, līdz plāceņi izcepušies un tiem abās pusēs ir tumši burbuļu plankumi. Tāpat pa vienam izcep visus pārējos, liek citu virs cita, parsmērējot tos ar kausētu sviestu. Visgaršīgākā roti maize ir tikko cepta.