Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tēvs mudinājis apgūt kārtīgu profesiju
«Tēvs vienmēr teica – iemācies kaut ko darīt, nevis tikai staigā ar ģitāru apkārt. Viņš pats gan man iemācīja sešus akordus. Tēvs apgalvoja, ka laiki mainās un ne vienmēr ar mūziku varēs izdzīvot, nepieciešama profesija.
Mācījos par automātisko darbagaldu remontatslēdznieku, joprojām man patīk ķibināties ar tehniku, bet sapratu, ka ar to nopelnīt nevaru. Vēlāk pastrādāju Vācijā, kur labi nopelnīju. Taču jau kādus 25 gadus ņemos ar ēdināšanas biznesu. Janvāris gan vienmēr bijis visklusākais mēnesis gadā, un tas pat nav atkarīgs no pandēmijas,» saka aktiera Romualda Ancāna dēls Eduards.
Viņa ikdiena rit picērijā Ansamblis, pa ceļam uz Mārupi. Tur top garšīgas picas un burgeri. Lai gan Eduardam aktiermāksla un mūzika nav svešas, dzīve ievirzījusies citā jomā. «90. gadu beigās man nebija darba un saņēmu no kādas draudzenes piedāvājumu uztaisīt Pļavniekos klubiņu. Teicu, ka neko no tā nesaprotu, bet man pateica, ka būšot konsultants.
Amizantā vietā – pudeļu nodotuvē – salikām biljarda galdus, mazu bāriņu un palaidām to lietu. Gāja labi. Vēlāk saimnieki mani pārcēla uz Vecrīgu, kur biljarda zāles jau bija trijos stāvos. Pēc tam ar draugu uztaisījām klubiņu A-iela, un mani palūdza pastāvēt aiz bāra letes. Atkal ieminējos, ka neko no tā nesaprotu.
Draugs sacīja: «Tu taču ieliet proti? Lej tā, kā tu lietu sev, tad arī citiem būs labi.» Tā arī darīju…
Tad uztaisījām lielāku telpu ar skatuvi, un es tur rīkoju koncertus. Izveidoju klubiņu, kur pa dienu ēd, bet vakaros ballējas,» atceras Eduards. Pēc tam bija vēl citi darbi – Klīstošajā holandietī, Baļķī un Big Fish, kur sadarbojās ar šefpavāru Valteru Zirdziņu.
«Visi mani kafejnīcu projekti bija tādi neplānoti, vienīgi šis, Ansamblis, kas 31. janvārī atzīmēs četru gadu jubileju, ir plānots,» teic Eduards. «Mūsdienās, ja tev ir viena kafejnīca, pašam jābūt iekšā visā. Tad pats zini, ko esi sataisījis. Mans firmas ēdiens ir picas un burgeri,» lepojas Eduards.
Picērijas būšana sākusies ar to, ka viņš atradis kādā šķūnīti picu krāsni. Taču nekas tāds nebūtu izvērties, ja Eduards savulaik nebūtu spēlējis ģitāru grupā Gelousy. Tieši viņa kolēģis grupas bundzinieks Pāvils Bobrovskis, kurš bija strādājis kopā ar šefpavāru Elmāru Tanni, Eduardam ieminējās – vajadzētu to krāsni iedarbināt! Tā pamazām nonāca līdz idejai par Pārdaugavas kultūras stūrīti, kur viens no saimniekiem ir arī grupas Rūsa mūziķis Viesturs Polikarps ar sievu Agitu.
«Pirms tam te bija autoveikals, vēlāk pārtikas veikals. Nopirkām telpas un visu uztaisījām no nulles – ielējāma jaunas grīdas, kolēģis uztaisīja sienas ar reljefu no veciem aizkariem,» atceras Eduards. Vaicāts, vai, picas cepot, mūzikai laika vēl atliek, Eduards saka – koncerti, protams, šobrīd nav, toties viņš mājas studijā kopā ar basģitāristu Jurģi Blumbergu mēģina akustisko programmu.
Aktieris ar zelta rokām
Laikā, kad jau Eduards atvēra jau pieminēto Baļķa krogu, lielu atbalstu viņam sniedzis tieši tēvs Romualds Ancāns, kurš turpat netālu dzīvoja un lieliski prata celtniecības un amatniecības darbus. «Viņš pats par sevi teica, ka ir amatnieks, kurš kļuvis par aktieri. Tēvs uzcēla lauku mājas aiz Līvāniem Aukšmuktos, kur vēlāk dzīvoja. Arī kaimiņiem palīdzēja būvēt māju. Kad teātrī viņam gāja švakāk, kopā uzbūvējām vienu māju Jūrmalā. Īpaši viņam patika darboties ar koku,» atceras aktiera dēls.
Eduards visu bērnību un agros skolas gadus pavadīja Dailes teātrī. Lai puika mājās nepaliktu viens, kamēr mamma Anna Ancāne, būdama Rīgas Kinostudijas rekvizitore, atradās kādas filmas uzņemšanas laukumā, tētis Eduardu ņēma līdzi uz mēģinājumiem un izrādēm. Eduards atceras mammas kolēģes stāstīto – Anna, būdama kurzemniece, skaļi paudusi, ka ar čangali nemūžam neprecētos, bet tad Rīgas Kinostudijā ieradies Ancāns…
«Zināju teātrī visas slepenās ejas no pagraba, ģērbtuvēm un skatuves stalažām. Teātra bufetnieces vienmēr priecājās: «Edžiņš atnācis! Saldējumu gribi? Kūciņu?»
Dzīvojām Bruņinieku ielā, un pēc pirmizrādēm un svētkos vienmēr mūsu mājās bija saviesīgi pasākumi. Nāca tuvākie tēta kolēģi un studiju biedri – Bērtulis Pizičs, Akvelīna Līvmane, Jānis Plēsums, Helmuts Kalniņš, ar kuru tēvs bieži kopā koncertēja Latvijas kultūras namos.» Izrāde, kuru Eduards noskatījās no visiem rakursiem neskaitāmas reizes un pilnībā zina no galvas, ir Šerloks Holmss ar Raimonda Paula dziesmām.
Dzīvojoties pa teātri, būdams pirmklasnieks, Eduards reiz pat ticis pie lomas Arnolda Liniņa režisētajā izrādē Tava labā slava. Uz skatuves kopā ar aktiera Jāņa Plēsuma meitu bija jāuziet izrādes sākumā un beigās. Vēlāk Ancāna dēls darbojies arī par skatuves strādnieku. Tagad gan uz teātri iet tikai tad, kad sieva nopirkusi biļetes, jo viņam pašam tuvāki ir koncerti.
Eduards stāsta – aktiera gēni gan viņam ir ne tikai no tēta, bet arī no mammas. Vecmāmiņa bijusi Nacionālā teātra aktrise Dagnija Amtmane-Valdmane, bet vecvectēvs Teodors Amtmanis – leģendārā Latvijas Nacionālā teātra aktiera Alfrēda Amtmaņa-Briedīša vecākais brālis – pagājušā gadsimta sākumā bija Jaunā Rīgas teātra direktors. Vēlāk Teodrs nodibināja latviešu Aģitteātri Maskavā, kur visus teātra ļaudis, ieskaitot sētnieku, 1941. gadā nošāva… Viņu piemiņu glabā Amtmaņu muzejs Vallē.
Par savu slimību Romualds nerunāja
Eduards stāsta – reiz skolā sakāvies un viņam tika noņemts pionieru kaklauts. Atnācis mājās un teicis, ka tēvam jāiet pie direktores. «Aizgāja pie direktores, parunājās, mani iesauca kabinetā un kaklautu uzsēja atpakaļ. Mājās gan pa ausīm dabūju, mēnesi nekur nedrīkstēju iet. Man vienmēr bija no tēva bail, jo zināju, ka būs sods. Viņam bija uzskats – ja kaut kas sastrādāts, par to jāatbild. Pēc rakstura tēvs bija taisnīgs un stingrs. Varbūt to arī no viņa esmu iemācījies,» teic viņš.
Eduards atminas – to, ka tēvs slimo ar kaut ko nopietnu, vien nojautis pēc tā, ka Romualds pēdējos divus dzīves gadus bija atteicies no cigaretēm un alkohola.
«Viņš nevienam neko neteica, vien smaidīja – nekas nopietns viņam nekaitot. Braukāja uz laukiem, apbraukāja draugus visā Latvijā.
Tad pamanīju, ka kļūst arvien kalsnāks, un pēdējos divos mēnešos sakritās pavisam.» Tagad atmiņas par Romualdu Ancānu glabā dažādu kinostudiju filmu un Dailes teātra arhīvs. Aktiera atdusas vieta ir dzimtajā pusē Aukšmuktos.
