Populārākie produkti un ēdieni no Francijas

Vispievilcīgākā ir pašpārliecinātība. Francija tam ir lielisks piemērs. Skaidrs, ar pliku lielīšanos čiks vien sanāktu, bet, tā kā manta ir laba, pieskaitot pašapziņu, sanāk perfekta reklāmas kampaņa, un visa pasaule pazīst franču gardumus.

Lokālpatrioti, kas cits citu atbalsta

Paceliet roku, kurš neko nav dzirdējis par Rokforas sieru? Tāda paša nosaukuma ciematā, kurā to ražo, ir tikai 700 iedzīvotāju. Tajā ir viena īsta iela.
Un tagad uzminiet, cik iedzīvotāju mīt Kamambērā, kas ir tāda paša nosaukuma slavenā siera izcelsmes vieta? 196! Ne velti to dēvē par lielāko mazo ciematu Francijā. Īsāk sakot, kad nākamreiz gribēsiet teikt, ka Latvija ir maza zeme un kurš tad mūs ievēros, atcerieties par Rokforu un Kamambēru.
Protams, visa Francija ir milzīga. Kopš šā gada 1. janvāra, kad notika reģionu apvienošana, Francijā to ir astoņpadsmit. Bet reģioni tiek sīkāk iedalīti 101 departamentā. Cilvēkiem patīk turēties pie sava mazā departamenta nosaukuma, valodas īpatnībām un tradicionālajiem ēdieniem un dzērieniem. Tā kā ik departamentā, reģionā, pilsētā un pat reizēm ciematā ir kaut kas īpašs un tikai savs – produkts vai recepte –, vienmēr ir kāda cilvēku grupa, kas to ļoti mīl. Bet, ko sargā un lolo, tas plaukst un zeļ.

Vienlaikus cilvēki nav noslēgti, nebrāķē kaimiņu produktus. Aprēķināts, ka aptuveni trīs ceturtās daļas franču, kas dodas vasaras ceļojumos, regulāri apceļo savu valsti, nevis brauc uz ārzemēm.

Citi lasa

Evija Kalnbērza

Slavenības

«Pansija pilī» zvaigzne Dace Everss: Mati un tas, kā es izskatos, nav mans nopelns

Zane Piļka- Karaļeviča

Attiecības

Samanta dīvas tērpā dodas uz neparastu randiņu ar vīru. Viņu izvēle pārsteidz!

Daiga Liepiņa

Attiecības

Mans dīvainais brūtgāns. Latviešu meitenes rūgtais «Tinder» iepazīšanās stāsts

Un tipiskam francūzim neatņemama brīvdienu sastāvdaļa ir arī gastronomiskās baudas. Viņi gan uz vietas ēd vietējos labumus, gan mājās atved sierus, vīnus un citus kārumus.

Lai varētu pierādīt, ka konkrētais vīns, konservi vai siers ir tieši no šīs mazās pilsētiņas, nevis pakaļdarinājums, ir izstrādātas aizsardzības zīmes, ko Francijā labi pazīst. Ja uz produkta ir norādīts AOC un AOP (l’Appellation d’Origine Contrôlée un Appellation d’Origine Protégée), tas nozīmē, ka produkts no A līdz Z ir izgatavots norādītajā ģeogrāfiskajā vietā. Piemēram, rokforam, lai tas drīkstētu saukties par rokforu, ir jābūt pilnībā gatavotam Rokforas ciemā. Pat aitām, kad tās slikta laika dēļ netiek ganīties Rokforas ciemam pieguļošajās pļavās, ir jāēd vietējās izcelsmes barība. 
Otrs apzīmējums ir – IGP (l’Indication Géographique Protégée), kas liecina, ka ir pārbaudīta produkta izcelsmes vieta. Piemēram, ja uz ievārījuma burciņas rakstīts, ka tas gatavots no Plugastelas zemenēm (Šīs zemenes uzskata par gardākajām ogām Francijā. Tās augušas pilsētā, kas ir apmēram tik liela kā Cēsis, Atlantijas okeāna krastā, pašā valsts maliņā.), tad ražotājam ir jāspēj pierādīt, ka ogas tiešām nāk no šīs pilsētas. Toties vārīt ievārījumu drīkst arī citā vietā. 
Šādu īpašo produktu, ar aizsargātiem nosaukumiem, Francijā ir daudz. Nemaz nerunājot par sieriem un vīniem, ir Rē salas īpašie kartupeļi un sāls, Roskofas sīpoli, Bretaņas sāļā karamele, Ardešas ēdamie kastaņi, Isiņī krējums, Korsikas medus, mani mīļie Espeletas sarkanie pipari, Dižonas sinepes, ārkārtīgi garšīgās Šarantas melones, Nuarmutjē sāls, Perigoras rieksti, Limuzēnas āboli…  

Ik rītu svaiga maize

Visu franču kaislība ir maize. Bagete! Izskaitļots – ik sekundi Francijā izcep un apēd 320 garo klaipiņu. Viens francūzis dienā notiesājot pusi bagetes (tās svars ir aptuveni 250–300 gramu). Deviņi no desmit cilvēkiem ik dienu pērk svaigu bageti, turklāt 65 procenti Francijas iedzīvotāju joprojām maizi pērk mazajās beķerejās – boulangerie. Lai saprastu, cik nopietni franči uztver savu bageti, jāzina, ka ik gadu pavasarī rīko divus konkursus, lai noteiktu labāko bageti Parīzē un Francijā. Šogad Parīzē uzvarēja beķereja Le Grenier à Pain (adrese: 38 rue des Abbesses), bet Francijas mērogā – bulanžērija La Fournée, kas atrodas Bretaņā, Brestas pilsētā (rue Jean-Jaurès). Turklāt kurš katrs maizes veikaliņš Francijā nedrīkst nest boulangerie vārdu. Jāpierāda, ka maizi pilnībā rada uz vietas no miltiem, ūdens, rauga un sāls. Ja mīklu iejauc kur citur un atved, piemēram, sasaldētus klaipiņus, ko tikai demonstratīvi cep uz vietas, visdrīzāk uz veikala būs rakstīts: Svaiga maize (Pain frais), Maizes ceptuve (Fournil) vai kas līdzīgs, bet nekādā gadījumā nedrīkst parādīties uzraksts Boulangerie. Tā katrs pircējs var būt pilnīgi drošs, ka pērk īstu, svaigu, uz vietas radītu maizi. Sarežģītāka situācija ir ar smalkmaizītēm un kūkām. Pat ja tiešām beķeris iejauc, mīca un cep savu maizi, nav garantijas, ka arī viņa kruasāni un šokolādes maizītes jeb šokolatīnes būs gatavotas uz vietas, nevis atvestas sasaldētas no milzīgām fabrikām. Pirms dažiem gadiem frančus šokēja raidījums, kur ar slēpto kameru nofilmēja beķereju biznesa aizkulises, kas pierādīja, ka tieši puse beķereju šmaucas un pērk jau sagatavotus, sasaldētus produktus, ko uzdod par pašu ceptiem.

Ikdienas maltītes

Brokastis frančiem patīk ēst saldas – kafija ar pienu vai tēja un maize ar ievārījumu vai medu. Daudzi uz maizes vispirms klāj sviestu un tikai tad ievārījumu. Tomēr kruasāni un šokolatīnes visbiežāk paliek brīvdienu vai pat svētku brokastīm.
Īpaši, ja laukā ir skaists laiks, strādājošie franči pusdienās bieži ēd sendviču – tā ir puse vai vesela bagete, kurai iešķelts viens sāns un ielikts pildījums. Visbiežāk – sviests un šķiņķa šķēle, siers, tomāti un salātlapas, vārīta ola. Beķerejās pirms pusdienlaika var redzēt milzīgus sagatavoto bagešu kalnus, kuri pēc pusstundas ir izkusuši. 

Savukārt bērniem skolā pusdienas ir nopietns pasākums, tās ir gluži kā restorānā. Ar ievadēdienu, piemēram, burkānu salātiem, pamatēdienu, kur vienmēr ir gaļa vai zivis, vieglu desertu, kādu augli un pat sieru. 

Kad bērni pārnākuši no skolas, ap pulksten četriem, puspieciem ir launaga laiks. Tā daudziem ir mīļākā stunda dienā, jo lielākoties franči ļoti pieskata savus mazos, lai viņi nenašķojas starp maltītēm. Tagad ir atļauts ēst gan cepumu, gan šokolādes gabaliņu, gan padzerties apelsīnu sulu. Ir pat izveidojies tāds salds termins – svētdienas launags, kad mamma uzcep kūku vai plātsmaizi ar sezonas augļiem. 
Lielākā maltīte ir vakarā. Tradicionālās franču ģimenēs vakariņas tiešām ēd visi kopā, un ļoti bieži pat ap astoņiem vakarā, kad beidzot visi ir pārradušies. Cieņā ir vienkārši ēdieni, kas neprasa ilgu gatavošanu, bet tomēr no īstiem produktiem, nevis pusfabrikātiem. Piemēram, kartupeļu sacepums, pasta ar mērci, sāļais pīrāgs ar zaļajiem salātiem. 

Franču virtuves TOP 10

1. Cālis vīnā – (coq au vin) ilgi, uz lēnas uguns sautēts gailis (kā vēsta receptes nosaukums), kopā ar sēnēm, pērļu sīpoliņiem un citiem dārzeņiem sarkanvīnā. 
2. Sīpolu zupa (soupe à l’oignon) – ideāls aukstas rudens pastaigas noslēgums. Sviestā cepti sīpoli, baltvīns un pa virsu – siera cepurīte.
3. Marseļas bujabēze (bouillabaisse) – zvejnieku zupa, ko gatavoja no zivīm, ko neizdevās pārdot, tagad ir kļuvusi par restorānu superzvaigzni. To gatavo no vismaz septiņām dažādām zivīm.
4. Lotringas kišs (quiche Lorraine) – sāļais pīrāgs, kam pamatā kārtainā mīkla un pildījumā olas, skābais krējums, siers un cauraugušas cūkgaļas gabaliņi. 
5. Nicas salāti (salade Niçoise) – protams, nāk no Nicas. Klasiski to sastāvā bija dārzeņi – tomāti, sarkanie sīpoli, salāti, paprika (vēlams zaļā krāsā), obligāti Nicas olīvas, un kāds no olbaltumvielu avotiem – tuncis, anšovi vai vārītas olas. Mūsdienās uz šķīvja parasti ir visi trīs. 
6. Ratatujs (ratatouille)– dzirdot šo vārdu, francūži domā par saulaino Provansu. Tipisks vasaras ēdiens – kabači, tomāti, paprika, baklažāni, ķiploki un sīpoli –, ko ēd gan siltu, gan aukstu, piekožot maizi.
7. Burgundijas lielopu sautējums (bœuf Bourguignon) – ēdiens, kas pasaules slavu ieguva, pateicoties Džūlijai Čaildai, bet franči to mīlējuši vienmēr, jo tajā apvienojas divi Burgundijas lepnumi – sarkanvīns un liellopu gaļa. Klāt sautējumā liek dažādus dārzeņus – sīpolus, burkānus, zaļās kāršu pupiņas – un arī sēnes. 
8. Burgundijas gliemeži (escargot de Bourgogne) – gatavoti ar ķiploku sviestu, gliemeži ir tradicionāls Burgundijas ēdiens, ko pasniedz ģimenes svētkos un īpaši Ziemassvētkos.
9. Šokolādes muss (mousse au chocolat) – iespējams, populārākais no desertiem, ko gatavo gan mājās, gan pasūta restorānos. Un frančus nemaz nemulsina fakts, ka tajā ir jēlas olas. 

10. Dedzinātais krēms (crème brûlée) – dedzināta cukura vāciņš gluži kā ledus virs aizsaluša ezera, kurš – knak, knak! – ar karoti jāpārsit, lai tiktu pie maiga (un ļoti trekna!) krēma no krējuma, olu dzeltenumiem, cukura un vaniļas.

Populārākie ēdieni Francijas reģionos:

• Ap Nanti GLIEMENES, AUSTERES, JŪRAS ĶEMMĪTES. Visā Atlantijas okeāna piekrastē tipiska maltīte ostu un pludmaļu kafejnīcās un bāros ir Moules et frites jeb gliemenes ar frī kartupeļiem. 1. oktobrī sākas jūras ķemmīšu sezona (Coquille Saint-Jacques), tad ir īstais brīdis tās pasūtīt. Ceļotājiem, kas vēlas pagaršot austeres, bet nespēj pārkāpt domai, ka tās ēd jēlas, iesaka pasūtīt ceptas austeres. Arī vietējiem tās, šādi pagatavotas, ļoti garšo.
• Bretaņa PANKŪKAS un SIDRS. Tradicionāli ēstas ar piciņu kausēta sviesta un cukuru vai vietējo gardumu sāļo karameli. Sidru bretoņi bauda no keramikas bļodiņām.
• BORDO KANELES (canelé bordelais) – mazas, īpašas formas kūciņas, kas bieži izskatās gandrīz apdegušas, bet tādām tām ir jābūt. Tās ir kraukšķīgas ārpusē un ļoti mīkstas iekšā. 
• JŪRAS SĀLS. Ar rokām ievākts, kad saule to iztvaicējusi no okeāna ūdens, Ile de Noirmoutier sāls tiek uzskatīts par vienu no pasaulē labākajiem.
• BAJONAS ŠĶIŅĶIS (Jambon de Bayonne) – pēc senas metodes nemainīgi gatavots un kaltēts vairākus mēnešus, tas kļūst gandrīz caurspīdīgs. To griež ļoti plānās šķēlēs un visbiežāk pasniedz kā uzkodu pirms maltītes.
• KASULĒ (Cassoulet). Tipisks ēdiens no Langdokas. Pēc Karkasonas cietokšņa apskates tūristi to labprāt pasūta restorānā. Ēdienā ir lēni gatavotas baltās pupiņas, zoss vai pīles gaļa, desas un vēl citi gaļas gabali. Turklāt porcijas parasti ir milzīgas. Gatavais meža cirtēju ēdiens!
• CIGORIŅU SALĀTI – tie ir franču iecienītākie ziemas salāti (ar etiķa, olīveļļas, sinepju un medus mērci un valriekstiem), jo tiešām aug ziemā, īpašās aptumšotās telpās. Ja cigoriņi šķiet pārāk rūgti, pagaršojiet tos ceptus. Pēc savas gaumes ar sieru, šķiņķi vai bešamela mērci.
• APGĀZTĀ ĀBOLKŪKA (Tarte Tatine). Mazā pilsētiņā Lamotte-Beuvron, kas atrodas netālu no Orleānas, restorānā, kas joprojām darbojas, savulaik saimniekoja divas māsas – Stefānija un Karolīna, uzvārdā Tatin. Dāmas, būdamas taupīgas, apmeta otrādi piedegušu ābolkūku, noņēma apdegušo mīklu, secināja, ka augļi ir skaisti karamelizējušies, uzklāja pa virsu jaunu mīklas kārtiņu, to izcepa un – lūk! – bija dzimusi viena no Francijas iecienītākajām kūkām.
• ELZASAS SAUTĒTIE KĀPOSTI (choucroute) – skābos kāpostus lēni sautē baltvīnā ar dažādas gaļas gabaliem vai desām un pasniedz ar vārītiem kartupeļiem. Tipisks ziemas ēdiens.
• DIŽONAS SINEPES un DIŽONAS UPEŅU LIĶIERIS (Crème de cassis) – no šā liķiera, bieza, salda un krēmīga, gatavo vienu no polārākajiem aperitīva dzērieniem – kir, ar baltvīnu, dzirkstošo baltvīnu vai pat šampanieti.
• OLĪVAS un OLĪVEĻĻA. Ja valsts ziemeļos franči stāv un krīt par sviesta izmantošanu ēdienos, tad dienvidnieki drīzāk savas receptes iesvaida ar burvīgi zaļi dzelteno olīveļļu.
• RAKLETE, FONDĪ un TARTIFLETE. Tie visi ir sātīgi un trekni, kas piederas ziemai un slēpošanas brīvdienām. Tiem brīnišķīgi piestāv Savojas baltvīni.
• PARĪZES KŪKAS – eklēri, citronu tartes, baba au rhum, makaronbiskvīti, St Honore, zemeņu šarlote, Paris-Brest… Ceļojuma laikā jāpagaršo pēc iespējas vairāk!