«Vienu dienu no savas bērnības atceros īpaši spilgti. Toreiz mamma pateica, ka pusdienās būs frikadeļu zupa. Bet man izklausījās, ka viņa saka – krokodīļu zupa. Es pie sevis nodomāju: «Nu, nē… Tādu zupu no krokodīļiem gan neēdīšu…» Tolaik nebija tā, ka katrs pusdienās varēja pieprasīt, ko vēlas – kas bija pagatavots, tas arī bija jāēd. Un, ja es vai māsa cimperlējāmies un teicām, ka neēdīsim, palikām bez pusdienām. Atceros – ienācu mājā, kad mamma gatavoja to zupu, un nodomāju, ka smaržo negausīgi labi, tomēr zināju, ka tā taču ir no krokodīļiem, un paziņoju, ka neēdīšu. Mamma jautāja – kas par lietu. Baidījos teikt, tāpēc sameloju, ka man negribas ēst, kaut gan patiesībā biju ļoti izsalkusi. Galu galā paliku bez pusdienām. Tā tas notika vienreiz, otrreiz, arī trešoreiz, kad tika vārīta šī zupa. Līdz mamma pamanīja – kā frikadeļu zupa, tā Katrīne nav izsalkusi. Beidzot viņa mani iztaujāja un es atzinos, ka negribu ēst frikadeles, kas pagatavotas no tā briesmīgā kustoņa… Sarunājām, ka viņa man pierādīs, ka frikadeles nav no krokodīļa, un mamma manā klātbūtnē mala vistas gaļu,» smaidot atceras Katrīne.
Zupas recepte