Latviešu virtuves leģenda Ņina Masiļūne: Latvietim jāēd tas, kas aug šeit

Ko jūs pati tagad vislabprātāk sev gatavojat?

Man tagad slima gūža, un es vairs tā nevaru pie plīts nostāvēt. Bet man ļoti garšo piena ķīselis, to es arī klibodama varu ātri pagatavot!

Gatavoju sāļās masas, ko smērēt uz maizītēm, – saspaidu konservēto tunci un pielieku majonēzi, klāt mazliet mārrutkus etiķī. Cenšos ēst lasi. Man ir paaugstināts asinsspiediens, sāli nekur klāt nelieku, tas jau tāpat ir gatavajos produktos.

Kā jūs atradāt savas daudzās receptes?

Kur braucu, tur cilvēki stāstīja savas receptes. Rēzeknē iedeva daudzas maizes cepšanas receptes. Vienās lauku mājās izstāstīja, kā cūkas gaļu sagatavot ziemai. Sīko gaļu sagriež mazos gabaliņos, apcep – tad taukus pāri un pagrabā glabā līdz pavasarim. Tāpat karbonādes drusku pacep un taukos glabā līdz Ziemassvētkiem. Tad atkausē un cep, bet taukus lieto štovēšanai.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Traģēdija

Timmas pirmā sieva Sana: «Mēs visi tikām ierauti līdzi tajā bedrē.» 9 gadi mīlestības, 5 gadi smagu pārdzīvojumu

Sēru vēsts

Pēkšņi 48 gadu vecumā miris vieglatlēts Aigars Fadejevs: Viņa dzīve strauji apstājās

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Viens vecs latviešu ārsts man iemācīja biešu dzērienu un teica – tas ir dabiskais penicilīns, mūsu senči to lietojuši kā zāles. Kilogramu biešu nomizo, sagriež plānās šķēlītēs, liek trīslitru burkā, uzlej divus litrus auksta ūdens, pārsien marlīti un tur istabas temperatūrā, lai sāk skābt. Kad nonāk līdz garšīgam skābumam, izkāš un dzer. Es dzērienu glabāju ledusskapī, bet tomēr parādījās burbulīši – tātad tas ir dzīvs! Lietoju, kad saaukstējos.

Mūsu virtuve cēlusies no laukiem, jo tur bija pašu produkti – kūtī lopiņi, dārzā saknes. Daudz gatavoja zupas. Bet ko darīja? Saknes, kā mēs tagad sakām, – restēja. Sakarsēja un apcepa, bet ne līdz brūnumam. Tad lika buljonā iekšā. Buljonu vārīja no kauliem, ziemā – no žāvētas gaļas. Kad gaļas bija maz, sīki sagrieza, apcepa līdz brūnumam, lika verdošā ūdenī. Tādu zupu sauca par circeņzupu vai zupiņdrošku. Pati tagad tādu uzvāru – man taču daudz nevajag!

Intervijas turpiunājums:

Nākamā lapa