Rīga +2°C 
Sastāvdaļas:
- 300 g nevārītu lielo garneļu bez čaulas
- 300 g jūras velšu maisījuma pēc patikas
- 150 g bekona
- 2 lieli selerijas kāti
- 2 sīpoli
- 3–4 miltaini kartupeļi
- 400 ml sausā baltvīna
- 75 g sviesta
- 400 ml saldā krējuma
- pāris timiāna zariņu
- čili pārslas
- sāls, pipari
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
- Bekonu sagriež mazos gabaliņos, katlā apmaisot sačurkstina.
- Liek klāt sasmalcinātus sīpolus un selerijas kātus, 50 g sviesta, brīdi cep, tad karstumu samazina un dažas minūtes sviestā pasautē.
- Pielej 300 ml baltvīna, pieliek timiāna zariņu, sautē, līdz lielākā daļa vīna ir iztvaikojusi.
- Nomizotus kartupeļus sagriež mazos kubiņos, ber katlā, pārlej saldo krējumu, pievieno sāli, piparus un glāzi ūdens, uzvāra un lēni vāra, līdz kartupeļi ir mīksti.
- Pa to laiku pārējā sviestā pāris minūtēs apcep garneles no abām pusēm, pārlej pārējo vīnu, minūti pavāra.
- Pievieno jūras velšu maisījumu, pārkaisa sāli un čili pārslas, iemaisa, visu izkarsē, bet nevāra un pievieno zupai katlā.
- Pasniedzot pārkaisa timiāna lapiņas.
********
Šo maigo, krēmīgo zupu par savu sauc Jaunanglijas reģions Amerikā (valsts galējos ziemeļaustrumos), kā arī Kanādas Kvebekas un Ņūbransvikas provinces – turpat kaimiņos. Arī čaukstīgo nosaukumu visticamāk savārījuši Kanādas franči – tas cēlies vai nu no franču chaud, karsts, vai chaudron, zupas katls. Līdz tālajai Amerikai gan tas pirms vairāk nekā diviem gadsimtiem atceļoja eiropiešu kuģos – kā kreptīgs un ekonomisks zvejnieku ēdiens, spēcinoša vira, kas tapināta turpat uz kuģa no sazvejotajiem labumiem un biezināta ar maizi vai sausiem cepumiem.
Šeit, bagātīgajos Ziemeļatlantijas okeāna krastos, čauders patiesi sajutās kā mājās, tika ar sajūsmu uzņemts, lolots un pilnveidots, un drīz vien no nabadzīgu fišiņ mangotāju ēdmaņas bija pārvērties glaunā virumā. Angļu tradicionālo mencu un sīko garnelīšu vietā nu čaudera vēderā peldēja austeres, krabji, jūras ķemmītes, omāri un citi pasakaini labumi, bet grauzdiņu vietā par tumīgumu rūpējās saldais krējums un sviests. Īsta gardēža ambrozija – nav brīnums, ka čauders te tika pasludināts par nacionālo ēdienu un smalkākie restorāni sāka sacensties par izcilākā čaudera receptes godu.
Mūsdienās klasiskā čaudera pēcteči veido burvīgu ģimenīti – katrā reģionā, kas sauc čauderu par savējo, tam izveidojusies sava «īstā un klasiskā recepte» – atkarībā no pieejamajiem produktiem. Ziemeļu piekrastē to lepni vāra no jūras ķemmītēm un bagātina ar saldo krējumu un/vai tomātu biezeni. Bermudu salās top pasakains zivju čauders, kam raksturiņu piešķir rums un šerijs.
Kanādas un Amerikas pretējā pusē, Klusā okeāna krastos, – Vašingtonas štatā un Britu Kolumbijā – čauderā tradicionāli pievieno kūpinātu lasi.
Savukārt reģionos, kur okeāna ūdeņus ar roku neaizsniegt, čaudera garšas pamatam nākas izmantot citus produktus. Visai populārs visā Amerikā – un jo īpaši Dienvidos – ir tumīgais kukurūzas čauders. Tāpat dažās čaudera receptēs atrodama teļa vai jēra gaļa, bet, piemēram, Ilinoisā klasiska čaudera katlā mēdz nonākt vāveres.
********
