Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kazimiera Puzo, kulinārijas un aktīva dzīvesveida entuziaste, bloga FitMum.lv autore un MadamPuzo īpašniece.
Kamēr daudzi skolēnu pavasara brīvlaiku steidza baudīt, ķerot pirmo vasaras sajūtu siltajās zemēs, mēs ar ģimeni devāmies atpakaļ ziemā, proti, uz Somiju. Mūsu izvēlētais maršruts bija Somijas dienvidu trijstūris – Turku, Tampere un Helsinki – ar mērķi ceļojuma izskaņā apmeklēt arī pārtikas nozares izstādi GastroHelsinki 2018.
Kaut arī ārēji rezervēti, somi ciena kvalitāti. Stūrējot pat lielākus attālumus pa nevainojamiem Somijas ceļiem, atcerējos, ka bērnībā mamma vienmēr akcentējusi somu kvalitāti attiecībā uz apaviem. Tagad man par to bija iespēja pārliecināties pašai, bet plašākā nozīmē. Somi izvēlas dzīvot kvalitatīvi, un šīs ekspektācijas atspoguļojas it visā, arī ēdienā.
Brokastis kā kulinārais gids
Man kulinārais ceļojums Somijā sākās jau ar pirmajām brokastīm. Līdzās ierastajiem kruasāniem, tostermaizītēm un desiņām, bija pieejams arī somu tradicionālais ēdiens, nereti arī diezgan plašā piedāvājumā.
- Siļķe un lasis. Šķiet, tā nebūtu Somija, ja brokastīs netiktu pasniegta siļķe un/ vai lasis. Turklāt dažādos izpildījumos un mērcēs. Arī vakariņu bufetēs kā must have ir sarkanā zivs dažādos veidos.
- Gaļas bumbiņas jeb lihapullat. Tādas mazas kotletes jeb frikadeles, kas ļoti patīk bērniem. Gaļas bumbiņas, ko tradicionāli pasniedz ar kartupeļu biezeni, nereti tiek iekļautas pusdienu piedāvājumā un arī bērnu ēdienkartē.
- Asinsdesas jeb mustamakkara, ko, līdzīgi kā Latvijā, ēd ar brūkleņu ievārījumu.
- Karēlijas pīrāgi jeb Karjalanpiirakka, kas izskatā ļoti līdzīgi Latvijas sklandraušiem. Pīrāgam ir rudzu pamatne un rīsu biezputras pildījums. Protams, man bija radies jautājums par rīsiem somu pīrāgos, jo šie graudaugi taču neaug Somijā. Atbildi palīdzēja rast kāds soms izstādē GastroHelsinki – rīsi uz Somiju, protams, tikuši importēti, kā arī šis pārtikas produkts ir viegli uzglabājams. Arī pagatavotam pīrāgam, pateicoties sastāvdaļām, ir salīdzinoši garš derīguma termiņš, īpaši neietekmējot tā garšu.
- Ogu ķīselis – biezs, tumīgs, košs un ļoti garšīgs. Ogām tik bagātu ķīseli es ēdu pirmo reizi. Dzērvenes, brūklenes, avenes, upenes, jāņogas u. c. ogas savārītas biezā ķīselī, ko var ēst tāpat vien vai pievienojot sakultu biezpienu vai bezpiedevu jogurtu. Īsta vitamīnu bumba vienā bļodā!
- Lāceņu ievārījums. Lācenes, šķiet, ir somu nacionālā oga, jo viņi to acīmredzami tur goda vietā – no ierastajām zaptēm līdz galvenajai sastāvdaļai desertos, ko pasniedz restorānos.
- Ogu pīrāgi, kas bagātīgi pildīti ar Somijā augušām ogām.
- Lapzemes siers jeb Leipäjuusto, kas ir krāsnī cepts siers un labi garšo ar jau pieminēto lāceņu ievārījumu. Starp citu, ļoti garšīgs arī picās – to secināju kādā Tamperes picērijā. Picas galvenās sastāvdaļas bija brieža gaļa, Lapzemes siers un lāceņu ievārījums. Ļoti saderīga kombinācija! Picas nosaukums gan bijis tāds skumjš – Rūdolfs –, bet varbūt man nesaprast somu humoru.
Somijas kafejnīcas un restorāni
Nedēļas laikā, ko pavadīju Somijā, man bija iespēja ieturēt maltīti dažādās Somijas kafejnīcās un restorānos. Protams, ir vietas, kas palika neapmeklētas, un ēdieni, kas nenogaršoti. Tomēr savs priekšstats par Somijas virtuvi man ir, un tas ir pozitīvs!
Visās kafejnīcās un restorānos, kur esam bijuši, viesiem uzreiz tiek pasniegta krūka ar negāzētu, citreiz ar ogām papildinātu ūdeni un… ledu (!). Jā, ledu, neskatoties uz to, ka temperatūra ārā varēja būt pat -12 grādi. Mans padoms, ja nevēlies dzert ledaini aukstu ūdeni, jau laikus pabrīdini viesmīli.
Somu virtuvei raksturīgs sāļo un saldo garšu apvienojums. Piemēram, jau pieminētās asinsdesas ar brūkleņu zapti, pica ar lāceņu zapti, siļķes saldākā marinādē, nekā Latvijā gatavotās. Arī kāpostu tīteņi jeb kaalikääryleet Somijā tradicionāli tiek ēsti ar brūkleņu ievārījumu.
Kā mamma ar baltu skaudību domāju par somu tendenci savu prasību pēc kvalitātes ikdienā nodot arī saviem bērniem. Jebkurš vecāks zinās teikt, kas parasti ir bērnu ēdienkartē – frī kartupeļi, nageti, burgers, cīsiņi, labākajā gadījumā vistas filejas strēmelītes, saldas pankūkas. Savukārt, Somijā bērnu ēdienkartē ir vienas minūtes (one minute) steiks, krāsnī cepts lasis vai jau pieminētās gaļas bumbiņas. Garnējumā – frī kartupeļi vai kartupeļu biezenis. Brīnišķīgi, vai ne?! Jāatzīst, mani bērni nedēļas laikā tā arī ne reizi nepasūtīja lasi, tomēr tik bieži ēdam steiku es arī viņus nebiju redzējusi.
Un vēl – kad tu pēdējo reizi ēdi uzputeni? Vai skolas laikā? Tad, lūk, somiem debesmanna ar brūklenēm jeb vispipuuro ir ne tikai tradicionālais ēdiens, bet arī tiek pasniegts kā deserts restorānos, piemēram, papildinot ar kokosriekstu krēmu.
Ir divas lietas, kas man tā arī paliks nesaprastas somu gastronomijā. Pirmkārt, somu gastronomiskā mīlestība pret majonēzi patiesi ir apbrīnojama! Un es nerunāju tikai par ātrās ēdināšanas restorāniem, kur piecu veidu majonēze ir kaut kas pašsaprotams, bet arī par augsti novērtētiem restorāniem. Protams, tad tā neesot parasta majonēze, bet aso piparu majonēze vai majonēze ar zaļumiem u. tml. Piemēram, pasūtot leģendāro Skagan tostu kādā Helsinku restorānā, izrādījās, ka tā pildījumā ir garneles, ikri, dilles un… majonēze. Savukārt izstādē GastroHelsinki somu tradicionālās maizes kalakukko gabaliņi tika rotāti ar… neuzminēsiet… majonēzi! Vaicājot pavāram, kāpēc viņš tā dara, atbilde bija: «Majonēze ir lieliska mērce, kas papildina ikvienu ēdienu!» Cits izstādē satiktais soms oponēja manam viedoklim, ka tā nemaz neesot, tomēr pagaidām redzētais mani pārliecina par pretējo.
Otrkārt, mani tiešām izbrīna, ka pie tik bagātas dabas un arīdzan tik aukstiem laikapstākļiem, kādi ir rudenī, ziemā un pat pavasarī, nevienā restorānā nebija iespējams nopirkt karstu zālīšu tēju. Lūdzu – kafija, kakao, melnā tēja, zaļā tēja, nu varbūt vēl roiboša tēja. Ne kumelīšu, ne piparmētru, ne meža ogu… Uz manu jautājumu, kāpēc tā, kāda restorāna viesmīlis Tamperē atbildēja – varbūt tas ir saistāms ar to, ka somi ļoti daudz dzer filtrētu kafiju, tāpēc pieprasījums pēc tējām esot ļoti mazs.
GatroHelsinki 2018
Beidzot ceļojuma galapunkts – pārtikas nozares izstāde GastroHelsinki 2018. Izstāde pārsteidza ar savu plašumu vārda tiešajā nozīmē. Viena halle, bet gana daudz, ko redzēt un, protams, arī nogaršot. Tomēr izstādē lielākoties tika prezentētas pārtikas nozares tendences, tradicionālo garšu atstājot otrajā plānā. Kaut ko līdzīgu RigaFood Novadu garšām, kur Latvijas ražotāji prezentē pašmāju ražojumus, Helsinku izstādē neredzēt.
Lielākā daļa pārstāvēto stendu bija ap un par saldumiem un saldiem našķiem. Gluži kā viens liels kafijas galds – tradicionālie konditorejas izstrādājumi, to miniatūrās variācijas, lakrica, elegantas un rokām darinātas šokolādes konfektes un trifeles, bez (olām, miltiem, piena produktiem utt.) kūkas un saldējumi, sorbeti, ievārījumi un marmelādes un, jā pat kaltēti sienāži (!) ar karsto šokolādi! Cilvēku interese par kaltētiem sienāžiem bija gana liela, tomēr tos nogaršot vēlējās vien drosmīgākie. Arī es, vienas izstādes apmeklētājas pamudināta, saņēmos.
Garša kaltētam sienāzim ir diezgan neitrāla, vairāk atgādina kaltētu lapu vai zāles stiebru. Duetā ar šokolādi tā viennozīmīgi ņēma virsroku, un kopumā ēdiens pēc garšas atgādināja saldu kraukšķi. Iespējams, tādi būs nākotnes proteīna batoniņi, ko savā uzturā iekļaus sportisti, steidzīgie pilsētnieki un, jā, liksim tos arī mūsu bērnu skolassomās.
Somijā, atšķirībā no redzētā izstādēs Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, acīmredzami tiek attīstīts ēdienu piedāvājums, ko uzturā var izmantot cilvēki ar dažādām alerģijām, kas attiecas uz pārtikas nepanesību vai dzīves filozofiju. Izstādes laikā tika prezentēti dažādi šīs jomas ēdieni. Savukārt bezlaktozes, bezglutēna, vegāniskās vai raw kūkas izskatā un garšā bija nevainojamas un noteikti tikpat kārdinošas kā tradicionālie saldumi.
Tirgus kvartāls Helsinkos
Ievērības cienīgs ir Helsinku tirgus kvartāls (Market Square) un vecā tirgus paviljons (Old Market Hall). Tirgus paviljons, kas durvis vēris jau 1889. gadā, ir kā boutiqe veikals, kur ne tikai iegādāties somu tradicionālo ēdienu, bet arī bezrūpīgi zvilnēt tirdziņa omulīgajās kafejnīcās, našķojoties ar turpat nopirktajiem labumiem: lasi un citām zivīm, vītinātu brieža gaļu, sieriem, zaptītēm. Tieši šeit es atradu to, ko meklēju visā ceļojuma laikā – tradicionālo somu maizi kalakukko.
Īstenībā tā pat nav maize, bet gatava un sātīga maltīte – rudzu miltu klaips, kas pildīts ar zivi, cūkgaļu un speķi.
Es noteikti vēlreiz atgriezīšos Somijā, bet jau ar savu zālīšu tējas turziņu. Tad vēlreiz apmeklēšu Helsinku tirgus kvartālu un paviljonu, uzkavēšos tā omulīgajās kafejnīcās, baudot kādu kārumu no vietējiem tirgotājiem. Noteikti apmeklēšu arī kādu no restorāniem, kas atrodas uz vecu kuģu klājiem. Šiem restorāniem ir īpaša aura, to sajutu, jau atrodoties to tuvumā. Nähdään, Suomi!*
* Uz redzēšanos, Somija!
