Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
- Atrotām piedurknes!
Ja zupu vāri brīvā dabā, ļoti svarīga zivju zupas vārīšanas sastāvdaļa – liels, ērts galds. To pārklāj ar plēvi, lai droši varētu ņemties ar zivju tīrīšanu. Tas nav nekāds baltrocīšu darbs, jo pupē ķerts zivis jānotīra. Tāpēc silts ieteikums – ja tuvumā nav virtuves ar izlietni, jābūt vismaz kādai ūdenstilpnei, lai zivis, rokas un visu citu varētu noskalot!
- ‘3zivis’:
Jo vairāk dažādu šķirņu zivis, jo gardāka un aromātiskāka zupa! Piemēram: rauda, līnis un plaudis.
- ‘Galvas nost’:
Zvīņas nost, galvas nost un žaunas jāizgriež! Šis ieteikums gan jāliek aiz auss, jo, liekot galvas zupā ar visām žaunām, buljons kļūst tumīgs un rūgtens, savukārt, bez žaunām – dzidrs, ka prieks!
Protams, iztīrām arī iekšas – uzmanīgi ar žulti! Ja gadās pārgriezt, aši zem krāna un rūpīgi skalot aukstā, tekošā ūdenī.
- ‘Burkāni un kartupeļi’:
Burkāni un kartupeļi zivju zupā ir klasika – pie tās iesakām pieturēties. Pēc patikas zupai var pievienot arī citas saknes un garšaugus – seleriju, kāļus, timiānu, gatavā zupā iemest tomāta gabaliņus.
- ‘Marle’:
Visus zaļumus – pētersīļus, selerijas, sīpolus, kā arī garšvielas – lauru lapas, piparus, iesienam marles nastiņā, lai pēc tam nav jāķeksē viss pa katlu vai no šķīvjiem laukā. Marles nastiņu ielaiž katlā un vienu galu piesien pie roktura. Pēc tam ērti izvelk.
- Laba zīme – kaķis!
Ja kaķis staigā ap zivju zupas vārītājiem, sanāks garda maltīte – mūsu jaunais ticējums!
- ‘Marināde – degvins!’:
Šļuciņa degvīna pie zivju zupas – ko vajag, to vajag! Īstena uha gan mums nebija, jo ūdens zupai nebija smelts no zivju zvejas vietas, bet tas nekas. Vismaz šņabīti piešāvām! Un vēl zupai pielējām marinādi no aso marinēto gurķīšu burciņas.
- ‘zalumi’:
Zaļumi – jo vairāk, jo labāk! Zivju zupas klasika ir dilles un pētersīļi, taču izcili piestāv arī kinza. No garšvielām zivīm piestāv timiāns, kā ari estragons un jūras aļģes.
- Lēnām pār tiltu!
Zupa ir jāvāra ļoti lēni, lai ūdens tikai virmo, bet neburbuļo. Tā zupa būs arī dzidrāka.
- Galvenais – zivju dažādība
Šefpavārs un Pavāru mājas saimnieks ĒRIKS DREIBANTS dara tā:
«Zivju zupā galvenais ir labs buljons un vislabākais tas sanāk no dažādām zivīm un zivju asakām. Es ņemu lielu katlu un tajā uz nelielas uguns vispirms apcepu sīpolus, tomātus, selerijas kātus, burkānus, ķiplokus, pētersīļus ar visiem kātiem, pieberu arī melno piparu graudus – šīs sastāvdaļas nav akmenī iekaltas, var likt dažādas garšsaknes, kas nu kuram labāk patīk, bet es daru šādi. Lai nu ko, bet vienmēr lieku tomātus, vēlams, tādus ļoti gatavus, var arī pārgatavus, kas jau ieplīsuši un pat sākuši bojāties (bojātās vietas izgriež un viss kārtībā!). Kad garšaugi un saknes viegli apcepušies, pieleju glāzi sausa baltvīna un kādu brīdi uz lēnas uguns pavāru, līdz alkohols iztvaiko un šķidrums nedaudz reducējies. Tad ir īstais brīdis pievienot zivis, pareizāk sakot, zivju daļas, kas palikušas pāri pēc tīrīšanas un filēšanas. Pirms likšanas katlā visas iztīrītās zivs daļas ieteicams noskalot zem auksta, tekoša ūdens. Kad zivis saliktas katlā, pielej ūdeni, bet ne vairāk kā divu pirkstu platumā virs zivīm un saknēm. Tālāk svarīgi vārīt uz lēnas uguns, nevajag steigties – lai virst 30–40 minūtes, ik pa laikam noputojot. Tad buljonu izkāš caur smalku sietu vai marli – te arī jāapbruņojas ar pacietību, jo var nākties pagaidīt, apmaisīt un atkal pagaidīt, līdz viss labums iztecēs caur sietu. Un tas tad arī ir labas zivju zupas pamats. Tad katrs liek katlā to, kas garšo – kartupeļus, burkānus, vēl kādu tomātu (patīkamāk būs ēst, ja bez mizas), man patīk iebērt arī kādu sauju lēcu, var zaļos zirnīšus. Pavāra, līdz dārzeņi jau top mīksti un tad ieliek arī gabaliņos sagrieztu zivs fileju. Pannā ielej mazliet eļļas vai izkausē sviestu, iemet kādu rozmarīna vai timiāna zariņu, ķiplokdaivu un apgrauzdē zeltainus maizes grauzdiņus – būs pavisam labi! Un, protams, zaļumi – es parasti sakapāju gan dilles un lokus, gan pētersīļus un kinzu, un katrs ēdējs pats ber šķīvī tos zaļumus, kas labāk garšo.»
lielas un mazas nomakšķerētas zivis
6 kartupeļi
2 burkāni
2 sīpoli
2 ķiploka daiviņas
sīpolloku, pētersīļu un diļļu saišķītis
2 laurlapas
sāls, pipari
degvīns
sviests
Lielākajām zivīm nokasa zvīņas, izņem žaunas, nogriež galvas un spuras, ja iespējams, izgriež arī vidusasakas. Sīkākām zivtiņām izņem tikai iekšas, netīrītas liek katlā kopā ar lielāko zivju galvām, spurām un asakām. Klāt liek arī pārgrieztus sīpolus, ķiplokus, diļļu kātus, pētersīļus. Lai visus šos biezumus vēlāk vienkāršāk būtu izņemt no katla, vēlams tos iesiet līdzpaņemtā marlītē. Visu pārlej ar ūdeni, uzvāra, noputo un lēni vāra vismaz 30 minūtes. Piemet arī sāli un piparus. Tad biezumus no katla izņem, tie vairs nav derīgi, vai buljonu nokāš un lej atpakaļ katlā. Mazos gabaliņos sagriež burkānus un kartupeļus, arī zivis sagriež gabalos. Buljonā liek sagrieztos burkānus, vāra 10 minūtes, tad pieliek kartupeļus un lauru lapas, vāra, līdz burkāni un kartupeļi ir mīksti. Liek klāt sagrieztās zivis, vāra vēl 5 minūtes, pielej 50–100 g degvīna, pieliek kārtīgu sviesta piku un katlu no uguns noceļ. Nogaršo, piemet vēl sāli un piparus pēc garšas, iemaisa sauju sagrieztu sīpolloku un diļļu, brīdi nogaida, lai zupa atpūšas, tad salej bļodiņās.
** Protams, degvīns zupā nav obligāts, bet tas piedod zupai īpašu garšu.
