Savu jauno mīļāko nodarbošanos atklāju pavisam netīšām. Sagadījās tā, ka ar autobusu Viļņa – Rīga, 18.novembra rītā atgriezāmies galvaspilsētā agri no rīta. Pēc garas nakts kas pavadīta Viļņas klubā Opium saulainais valsts svētku rīts mūs sagaidīja ar sauli un patīkamu noskaņojumu. Ierodoties Rīgas autoostā gribējās kā īpaši atzīmēt šo svinīgo dienu. Mēs ar draudzeni izkāpām no autobusa, pavērāmies apkārt un ieraudzījām Autoostas dispičera torni, kuru rotā uzraksts “Kafejnīca”. Jau agrāk biju ievērojusi šo mistisko vietu, biju pat dzirdējusi cilvēkus runājam par to, ka tur ir kafejnīca, taču nekad nebiju uzdrošinājusies turp doties.
Saņēmušas drosmi, devāmies turp. Mazajā autoostas kafejnīcā valda brīnišķīga retro noskaņa. Dizains ieturēts neo-sociālisma krāsās un tekstūrās. Ēdieni izlikti stikla vitrīnā, piedāvājumā latviešu virtuves klasiskas: cīsiņi ar frī kartupeļiem, ceptas olas, zirņi ar speķi, kotletes un borščs. Manai draudzenei veģetārietei ēdienu izvēle bija stipri ierobežota, starp kotletēm un cīsiņiem, nekas īpaši neuzrunāja. Abas paņēmām kefīru un frī ar cīsiņiem uz pusēm. Cīsiņi man, frī viņai.
Pasūtījušas maltīti devāmies dziļāk kafejnīcas telpās, lai pa šaurām trepēm dotos augšā uz torni. Kafejnīcā bija trīs galdiņi, viens telpā pie pārdevējas, viens aizmugures telpā un viens augšā. Bija tukšs un mēs izvēlējāmies galdiņu ar vislabāko skatu – mazā dispečera torņa augšā. Un patiesi, kaut gan tornis nav ļoti augsts, visapkārt paveras brīnišķīgs skats, var redzēt gan Vecrīgas baznīcu torņus, gan Gaismas pili, gan visus tirgus paviljonus. Labs apgaismojums arī fotosesijai, izmantojām izdevību iemūžināt mūsu piedzīvojumu.
Šī autoostas dispečera torņa kafejnīca ir īsts ceļojums laikā un telpā, kas šarmē ar savu vienkāršību un pagātnes spožumu. Vieta kur pasaules elpa – autobusi kas dodas uz visām debesu pusēm satiekas ar post-padomju dizainu. Ir vērts iegriezties, lai baudītu kaut ko no pagātnes. Tas arī mans pirmais piedzīvojums atklājot savu jauno hobiju, neparastu kafejnīcu apmeklēšanu!