Atdala olu baltumus no dzeltenumiem.

Baltumiem pieber trīs karotes cukura un saputo stingrās putās. Svarīgi, lai olas baltums sakuļas iespējami ātri. Tas ir gatavs, kad nekrīt nost no putojamās slotiņas, bet nevajag arī kult par ilgu.

Katliņā uzvāra trešdaļu piena. Svarīgi, lai katliņš ir pietiekami plats un ērti darboties. Verdošā pienā ar karoti liek olas baltuma pikas un vāra tās pāris minūšu, uzmanīgi apgrozot no viena sāna uz otru.

Gatavās salas liek dziļā traukā, vislabāk – māla bļodā. Salas tūliņ pat krietni saplok – nav vairs tik pufīgas, kā vāroties pienā. Bet tā tam jābūt.

Tad gatavo vaniļas mērci. Olas dzeltenumus sakuļ ar piecām ēdamkarotēm cukura un vaniļas cukura piedevu.

Katlā uzvāra visu pienu, noceļ katlu no uguns, mirkli padzesē un tad tievā strūkliņā tajā lej ar cukuru sakultos olu dzeltenumus. Likums ir tāds: cik ātri pienā lej dzeltenumus, tik ātri ar karoti maisa pienu, lai karstums dzeltenumus nesarauj kunkuļos. Vaniļas mērci var gatavot arī, pienu karsējot ūdens peldē – tā ir drošāk, lēnāk. Ja nu gadās, ka dzeltenums tomēr sakunkuļojas, mērci var padarīt vijīgu, sakuļot to ar blenderi.

Karstu vaniļas mērci pārlej baltajām salām, un tās it kā atdzīvojas – piebriest no karstuma un mitruma. Nu saldēdienam krietni jāatdziest, jo īstā garša tam atraisās tikai tad, kad mērce un salas ir pavisam aukstas. Ar kausiņu lej šķīvjos, kas nu kuram ēdējam vairāk iet pie sirds – citam mērce, citam salas.
