Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Tomēr tas ir fakts – uzturvērtības un sāta ziņā mīdijas perfekti spēj aizstāt gaļu. Un karsta vasara ir laiks, kad pat zvērināta kotlešu ēdāja roka neviļus sniedzas pēc kā vieglāka un svaigāka, ar jūras brīzīti garšā…
Īsi par mīdijām
Iztiksim bez ievadvārda diemžēl, bet tas ir fakts, ka mīdijas un austeres ir vienīgās ēdamās gliemenes, ko katrs mirstīgais var iegādāties Latvijas lielveikalos. Tās ir izplatītākās un arī lētākās no ēdamgliemeņu jeb molusku plašās paletes, kurā ietilpst gan milzu austeres, gan zirņa lieluma sīciņi gliemīši, kurus pat nevar uzdurt uz dakšiņas. Taču viens likums attiecas uz visiem moluskiem: jo mazāks augumā, jo gardāks. Piemēram, mazākās austeres patiesībā ir aromātiskākās. Sīkie gliemji, ko itāliski sauc vongole un spāniski almejas, ir garšas atombumbas. Un mazās mīdijas ir gardākas par lielajām.
Bērniem vienmēr gribas lielāko kūkas gabalu un lielāko saldējumu. Un mēs, pieaugušie, neesam labāki. Vienmēr izvēlamies lielākās zemenes, resnākos sparģeļus un tomātus, kas pārspēj vērša sirds oriģinālo lielumu. Runājot par mīdijām, tās tiek dalītas 17 sugās, bet ir trīs galvenie veidi: zilās mīdijas, zaļās Āzijas mīdijas un Jaunzēlandes mīdijas. Vēl ir Kalifornijas mīdijas, Kanāriju salu mīdijas un tā bez gala, bet mums nav vērts tās aprakstīt un iepazīt, jo Rimi un pat Sky & More veikalos tās nesastapsim.
Zilās mīdijas, kas tiek piedāvātas mūsu lielveikalos un restorānos, aug gan arktiskajos, gan mērenajos un mēreni siltajos okeānos. To lielums atkarīgs no klimatiskās joslas un okeāna planktona bagātības. Bet likums ir viens: jo tālāk uz ziemeļiem vai tuvāk Dienvidpolam, jo ekoloģiski tīrākas un gardākas tās būs.
Zaļās mīdijas, kas aug Dienvidāzijas siltajos ūdeņos (Dienvidkorejā, Indijā, Vjetnamā utt.), ir vienkārši milzīgas. Bet tās bieži vien satur daudz kaitīgu vielu, ko saēdušās no ķīmiski piesārņotiem ūdeņiem, kuros zaļās mīdijas barojas vislabprātāk. Netīrās kanalizācijas trubas ostās ir šo mīdiju iecienītākā dzīvesvieta. Tomēr, ja esat Dienvidāzijā, nogaršojiet kādu zaļo mīdiju. Gardas pēc velna, vietējo tautu glābiņš un superprodukts (proteīni par brīvu!), un no dažām mīdijām jau gluži saindēties nevar…
Jaunzēlandes lielās mīdijas, kas aug arī Dienvidāfrikas, Čīles un citos Dienvidpolam tuvākos ūdeņos, ir tīras un gardas, bet tās pie mums nav atrodamas. Tātad mums atliek zilās.
Manas mīļākās ir Norvēģijas zilās mīdijas. Nelielas, bet ekoloģiski tīras, ar ļoti mazām bārdiņām – tā sauc jūraszāļu kušķīti, ar kuru mīdija ir piestiprinājusies savai mājvietai uz klints okeānā. Bārdiņas ir jāizņem. Tas ir ķimerīgs un reizēm neiespējams darbs. Tu ar nazi saņem bārdiņu un sāc vilkt laukā, bet, ja mīdija ir dzīva, tā aizspiež savus vāciņus ar neticamu spēku un cīnās par savu bārdu tā, ka tu dabū jēlus pirkstus no ņemšanās ap gliemežnīcu. Bārdiņas nav indīgas un nemaitā mīdiju garšu. Tās vienkārši ir šausmīgi nepatīkamas mutē – šķiet, ka tu košļā sausas, gumijotas sūnas. Nākas spļaudīties, cūkoties un sūdzēties pavāram vai sev pašam.
Jūs jau noteikti zināt, kā atpazīt svaigu mīdiju no bojātas – dzīvajām vāciņi ir ciet. Visas, kurām tie ir salauzti, jāmet laukā. Vaļējās jāpaklaudzina pa cietu virsmu – ja mīdija strauji aizver savas durvis, tā ir ēdama. Mīdijas jāskalo zem auksta ūdens, ar trauku švammīti vai metāla sietiņu jānoberž aplikumi no čaulām. Tad var sākt gatavot.
Agrāk mīdiju sezona ilga tikai no oktobra līdz aprīlim, jo siltajā laikā tās strauji bojājās. Mūsdienās mīdijas var baudīt visu gadu. Ja izmantojat saldētas mīdijas, atkausējiet tās lēnām ledusskapī un nekavējoties gatavojiet.
