Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Kad laukā tik auksts, ir īstais laiks ieritināties dīvānā, plaukstās satvert kakao krūzi un vēlreiz noskatīties romantisko filmu Šokolāde ar Džoniju Depu un Žiljetu Binošu galvenajās lomās. Pilnai laimei vēl vajadzētu dažas beļģu pralinē, jo, kā runā, tā ir valsts, kur top pasaulē izcilākās šokolādes konfektes.
Nē, Beļģija nav vienīgā valsts Eiropā ar brīnumaini tropisku mikroklimatu, kur var augt kakao koki. Un tomēr, lai kurā pasaules malā jūs spēlētu kulināro asociāciju spēli, pasakot vārdu šokolāde, deviņi no desmit gardēžiem jums saldā intonācijā atbildēs – Beļģija!
Kā eksotiskās kakao pupiņas nokļuva Beļģijā, lai tur kā sēnes pēc lietus sarastos šokolādes darbnīcas? Salīdzinājums ar sēņu pārbagātību nav nemaz tik pārspīlēts. Mūsdienās mazajā Beļģijā ir ap divi tūkstoši šokolādes ražotāju. Turklāt beļģiem pašiem tā arī ļoti garšo – gada laikā viens kārtīgs beļģis apēd 15 kilogramus šokolādes konfekšu.
Kas to padara tik īpašu? Kvalitāte un tradīcijas – ir īsā atbilde. Joprojām meistari beļģu pralinē lielākoties gatavo ar rokām. Lai gan tālāk šajā rakstā runāsim par šokolādes ražotājiem, kas no maziem veikaliņiem ir izauguši par starptautiskām kompānijām, īsto beļģu šokolādes šarmu varot noķert tieši mazajās bodītēs, kur meistars pats vai viņa kundze, mīļi smaidot, jums kastītē ieliks šorīt pagatavotas konfektes.
No actekiem līdz beļģiem
Taču sākās viss tā: kad 1520. gadā spāņu ceļotājs jeb, saucot lietas īstajos vārdos, nākamais iekarotājs Ernans Kortess ieradās acteku zemē, vietējie iedzīvotāji, ticot savas tautas mītiem, viņu noturēja par balto dievu un sarīkoja bagātīgas svinības. To laikā Ernanam Kortesam pasniedza arī rūgtu dzērienu, kas bija paredzēts vien dižciltīgajiem.
Šokolato – aptuveni tā vietējie izrunāja šā dzēriena nosaukumu, ko gatavoja no vērtīgajām kakao pupiņām. Vērtīgajām, jo acteki tās esot izmantojuši arī kā naudu – viens zaķis esot maksājis 10 kakao pupiņas, bet ēzelis – 50 pupiņas. Vai sinjoram Kortesam garšoja antīkais šokolādes dzēriens, ziņu nav, toties ir vēsturiskas liecības, ka viņš bijis pārsteigts par tā spēcinošajām īpašībām. Spānijas karalim vēstulē pat rakstījis, ka, izdzerot vienu šokolato, var dienu bez apstājas iet, neēdot neko citu. Tā kakao pupiņas nonāca Spānijā, kur, šokolādes dzērienu cenšoties padarīt baudāmāku, tam pievienoja cukuru. Strauji tas kļuva par dižciltīgo iecienītu dzērienu, vienlaikus – par rūpīgi glabātu noslēpumu.
Lai kakao pupiņu nepietrūktu, spāņu kolonisti kakao kokus sastādīja visās savās kolonijās, kur bija piemērots klimats, arī Āfrikā un Āzijā. Bija jāpaiet simts gadiem, lai šokolādes dzēriena recepte izmuktu brīvībā. To esot veicinājuši divi notikumi. Pirmais – karaliskās laulības, kad spāņu princese aizceļoja uz Franciju un viņas pavāri paķēra šokolādes recepti līdzi. Otrs – ap šo pašu laiku daži no ceļojošajiem spāņu mūkiem esot kļuvuši traki pļāpīgi un padalījušies ar tā pagatavošanas māku. Līdz pat 1800. gadam šokolāde nozīmēja karstu kūpošu dzērienu, tikai vēlāk iemācījās pagatavot tāfelītes. Vienlaikus tā piedzīvoja vēl kādu revolūciju. Šveiciešiem ienāca prātā šokolādei pievienot sauso pienu, tā iegūstot piena šokolādi.
Jautāsiet – kur tad tajā visā Beļģija? Laikā, kad Kortess atveda kakao pupiņas uz Spāniju, tās visai drīz nokļuva arī tagadējās Beļģijas teritorijā, ko spāņi tolaik pārvaldīja. Tomēr līdz īstam šokolādes popularitātes vilnim vēl bija jāgaida. Tas notika 19. gadsimta sākumā, kad nu jau Beļģijas karalis Leopolds II iekaroja koloniju Āfrikā – Kongo, kur Beļģija pati varēja iegūt milzīgu kakao pupiņu ražu un kļūt par šokolādes lielvalsti.
Trīs beļģu šokolādes mīlestības stāsti
Pirmais – pralinē radīšana
1857. gadā no dzimtās Šveices uz Briseli atceļoja Žans Neihauzs, kurš atvēra aptieku prestižā vietā – Galerie de la Reine, kas nozīmē Karalienes galerija. Viņam ienāca prātā dulla doma – medikamentus, ko pārdeva savā tirgotavā, ietērpt plānā šokolādes kārtiņā, lai garšīgāki. Slimnieki par šo gājienu bija pateicīgi, un aptiekai klājās ļoti labi. Radošā aptiekāra mazdēlam, kura vārds arī bija Žans, 1912. prātā iešāvās cita doma. Kādēļ jābūt slimam, lai nobaudītu šokolādes tableti? Un viņš zāles aizstāja ar svaigo krējumu.
Salds krējums šokolādes kārbiņā – un pirmā pildītā šokolādes konfekte bija tapusi! Viņš tās nosauca par pralinē, un konfektes zibenīgi kļuva ārkārtīgi iecienītas. Žana sieva Luīze, kura jutās lepna par vīra izgudrojumu, radīja elegantu kastīti, lai glītās pralinē nesaspaidītas un neapdauzītiem stūriem varētu nonākt pie dāvanas saņēmēja. Šo kastīti dēvē par ballotin, un, ieejot gandrīz ikvienā beļģu šokolādes darbnīcā, jūs tās redzēsiet arī šodien. Pircējs pa vienai izvēlas konfektes jeb pralinē, un pārdevējs tās izvieto ballotin kārbā divos vai trijos stāvos, kurus atdala stingra papīra kārtiņa. Ja Briselē apmeklēsiet Neihauza šokolādes veikalu, palūdziet, lai jūsu ballotin ieliek arī Bonbon 13 un Astrid konfektes, kuras šajā darbnīcā nu jau 75 gadus gatavo pēc nemainīgas receptūras.
Uzskata, ka tieši šokolādes konfekšu radīšana nodrošinājusi Beļģijai šokolādes lielvalsts statusu, jo šokolāde pati par sevi, protams, ir garšīga, tomēr kādā brīdī apnīk. Savukārt šokolādes konfekšu, kurās kā pārsteigumu var paslēpt visdažādākos pildījumus – augļu, ogu, krējuma, riekstu, liķiera, iespējas ir neizsmeļamas. Un garlaicībai vietas nav. Kā filmā atzina Forests Gamps: «Mamma vienmēr teica, ka dzīve ir kā šokolādes konfekšu kaste. Nekad nezini, ko dabūsi.»
Otrais – gliemežvāciņi
Dzīvoja reiz Beļģijā šokolādes meistars Gijs Fubērs, kurš ar rokām darināja gardas trifeles. Tās bija labas konfektes, tomēr – gaužām līdzīgas visām citām. Tad jaunais vīrietis apprecējās ar daiļo Liliānu. Piecdesmito gadu beigās viņi kā mīlestības apliecinājumu savienoja savus vārdus uzņēmuma nosaukumā Guy-Lian. Jaunās sievas iedvesmotajam Gijam radās ideja par konfektēm jūras zirdziņu, jūraszvaigžņu un dažādu gliemežvāku formās. Patlaban sea shells jeb gliemežvāki ir teju populārākās formas beļģu konfektes.
Jaunajai sievai Liliānai šī likās brīnišķīga ideja, un tieši viņa izstrādāja zīmējumus, lai radītu smalkās konfekšu figūriņas. Tiesa, jaunā dāma mācēja skaisti zīmēt, bet viņai nebija pietiekamu zināšanu par jūras faunas iemītniekiem, tāpēc vēl šobaltdien GuyLian jūras zirdziņa astīte tinas uz iekšpusi. Īsts, dzīvs jūras zirdziņš to nemaz nespēj tā saritināt. Taču nebūsim sīkumaini – tā nav bioloģijas grāmata, bet šokolādes darbnīca.
Liliāna arī piedāvāja šīs konfektes padarīt vēl neparastākas – tumšajā šokolādē ievilkt baltās šokolādes josliņas. Lai uznāciens būtu patiešām grandiozs, Gijs radīja īpašu lazdu riekstu pildījumu. Arī šodien jūras velšu asorti GuyLian darbnīcā pilda ar to pašu, pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem radīto, īpašās pannās grauzdēto lazdu riekstu pildījumu.
Trešais – demokrātiskā šokolāde
1900. gadā astoņpadsmit gadus vecais grieķis Leonīds Kestekīds emigrēja uz Ameriku, kur apguva konditora amatu. Viņš visus apbūra ar savām kūkām, īpaši saldumiem, ko gatavoja no cukurotiem augļiem šokolādes glazūrā. Cukurotos augļus viņam sūtīja brālis no Turcijas. Ar šo savu meistarstiķi 1910. gadā Leonīds piedalījās starptautiskā izstādē, kas norisinājās Beļģijā. Aizrautīgais grieķis ne vien dabūja trešo vietu plaši apmeklētās (13 miljoni cilvēku!) izstādes konkursā, bet arī paguva iemīlēties beļģu jaunkundzē Džoannā Tērlinkā. Viņi apprecējās, palika uz dzīvi Beļģijā un Gentē atvēra tējas salonu, kur varēja ēst kūkas un šokolādi. Uzņēmums piedzīvoja milzu popularitāti gadu pēc kafejnīcas atvēršanas, kad Leonīds ieguva pirmo vietu tās pašas izstādes konkursā, kas viņu atveda uz Beļģiju.
Pēc dažiem gadiem, lai izvairītos no sarežģītās politiskās situācijas Grieķijā, vairāki Leonīda ģimenes locekļi pārcēlās pie viņa un sāka strādāt uzņēmumā. Arī deviņpadsmitgadīgais brāļa dēls Basilio. Leonīdam un Džoannai savu bērnu nebija, iespējams, tāpēc Basilio kļuva viņiem gluži kā dēls. Leonīds un Basilio labprāt strādāja kopā, radīja jaunus kārumus, kā arī atvēra veikalus un konditorejas. Šajā laikā pralinē bija absolūts luksusa produkts, ko varēja atļauties paši bagātākie, taču Leonīds un Basilio vēlējās, lai šokolāde būtu pieejama ikvienam. Tas nebija tikai šokolādes cenas jautājums – daudzi nejutās ērti smalkajās konditorejās, tādēļ tajās iekšā negāja.
Tāpēc 1935. gadā Briseles ielās varēja redzēt Basilio stumjam ratiņus ar šokolādi – ja klienti nenāk uz veikalu, iesim pie klientiem! Kad policija viņu vairākkārt brīdināja, ka tirdzniecība uz ielām nav atļauta, viņš nolēma šokolādes darbnīcu daļēji pārvērst par veikalu. Tā kā tajā bija maz vietas, viņš sāka šokolādes tirgot caur logu. Sākumā daudziem tas šķita savādi, bet pamazām cilvēki iemīļoja šādu iepirkšanās veidu, jo turpat blakus varēja redzēt, kā konfektes top. Ilgu laiku tā dēvētās giljotīnas tipa vitrīnas (logi, pa kuriem pārdevējs izbāž galvu uz ielas, lai apkalpotu klientus) bija Leonidas veikalu firmas zīme. Tagad šis laiks ir pagājis, un Leonidas piedāvā klientiem tomēr ienākt iekšā siltā un smaržīgā šokolādes pasaulē.
Nu jau vairs ne vecā Leonīda, ne viņa brāļa dēla Basilio nav šajā saulē, bet Leonidas ir kļuvis par vienu no pasaulē populārākajiem beļģu šokolādes pārdevējiem. Leonidas ir gandrīz 1250 veikalu 50 valstīs.
Populārākās šokolādes Beļģijā
Neuhaus (dibināts 1857. gadā)
Nihoul (1897)
Wittamer* (1910)
Leonidas (1913)
Mary (1919)
Godiva (1926)
Corne Port Royal (1930)
Galler* (1930)
Debailleul (1983)
Pierre Marcolini (1994)
Passion Chocolat (1996)
Jean-Philippe Darcis (2001)
NewTree (2001)
Zaabar (2008)
Ar * atzīmētie savu produkciju piegādā Beļģijas karaliskajai ģimenei.
