Būs, protams, arī tādi, kas teiks, ka ir pilnīgi un galīgi samīlējušies Burgundijā, ka tas ir viņu vienīgais vīns un ka nevar, nevar vairs savu dzīvi iedomāties bez Puligny – Montrachet vai Volnay. Nu, nu, kā tad. Uz šādām vaļsirdībām iesaku skatīties ar aizdomām, demonstratīvi skaļi nopūsties vai izteikt līdzjūtību. Lai tā pa īstam stātos attiecībās ar Burgundiju, jums nepietiks ar viena vai pāris vakaru sakariem. Burgundijai jums būs jāatdodas pa īstam, jāatvēl visa sava dzīve un, kā lai tā delikātāk pasaka, arī visi jūsu ietaupījumi. Burgundija ir ne tikai pavedinoša un neparedzama, bet arī dārga. High-maintenance girl. Diemžēl.
Labi, atklājam kārtis. Es arī esmu viens no tiem (ne)laimīgajiem, kas ar Burgundiju mēģinājis koķetēt jau vairāku gadu garumā. Lai būtu pilna bilde, jāsaka, ka koķetēt ar Burgundiju nozīmē koķetēt ar niķīgo sarkano Pinot Noir un balto Chardonnay. Un kas gan var būt labāks? Tieši Burgundijā šīs abas vīnogas iegūst savu hedoniski neatkārtojamo formu.
Sākās tas viss kādus gadus piecus atpakaļ, kad ar draugiem izlēmām tuvāk iepazīt reģionu. Tikai vēlāk sapratu – tā bija kļūda pašā saknē. Burgundiju nav iespējams iepazīt «tuvāk». Vai nu jākļūst par apmātu mīļāko, vai jāaizmirst par viņas eksistenci uz visiem laikiem. Vidusceļa nav.
Tad, lūk, trīs stundu brauciena attālumā no Parīzes ir Dižona. Tā pati Dižona, par kuras slavenajām sinepēm un Eifeļa projektēto tirgus paviljonu noteikti esat dzirdējuši. Aristokrātiskākie vīna dārzi koncentrējušies Cote De Nuits un Cote de Beaune novados, kas izstiepušies vienā 70 kilometru garā «desā» uz dienvidiem no Dižonas.
Pietiks ar pāris dienām šajā apkārtnē, lai jūs pilnībā iekristu Burgundijas slazdā. Varat pat nepretoties. Burgundija jūs aptīs ap pirkstu un pavedinās. Ar saviem zīdaini dūmakainajiem Pinot Noir aromātiem, trauslumu un ēteriskumu. Ar Chardonnay gaisīgi saldskābajām nokrāsām. Ar piknikiem Grand Cru vīna laukos. Garām sarunām ar vīndariem, mūžīgo vakariņošanu un pusdienošanu parastos un ne tik parastos, bet sirsnīgos restorānos. Ja izskatīsies, ka tas viss jums patīk, Burgundija liks ciest. Aplaimos ar kādu pasakainu vīna pudeli, par kuru nevarēsiet aizmirst. Pa naktīm sāksiet burties vīna enciklopēdijās un atlantos. Gribēsiet «iebraukt» vīna dārzu klasifikācijās, nosaukumu rēbusos, vīndaru ģimeņu attiecību peripetijās, grāfu un Napoleona intrigās. Arī slavenajā Mantojuma likumā, kas Burgundiju neglābjami sadrumstalojis neskaitāmos vīna dārzos un vagu īpašumos. Jūs turpināsiet meklēt nākamo reto un neaizmirstamo vīna pudeli no tām pāris vagām Lambrays, Echezaux vai Richebourg vīna laukos. Tikai lai secinātu, ka, eh, nav īstā. Atvērsiet, pakoķetēsiet, bet nekas tā arī nenotiks. Vai nu kvalitāte klibos, vai vecums būs pārāk ātri pienācis, vai vienkārši nebūsiet gatavi. Jūs viņai vai viņa jums. Meklēsiet atkal. Lasīsiet, iedziļināsieties, tērēsiet kaudzi naudas. Atkal vilsieties. Un tad, kad jūs jau gandrīz, gandrīz būsiet visam bezcerīgi atmetuši ar roku, Burgundija jūs atkal aplaimos. Aplaimos ar jūsu mūža pudeli. Un, protams, sāksies viss no gala. Aizmirsīsiet pāridarījumus un meklēsiet nākamo mīļāko. Jo, ja jūs aplaimo Burgundija, to nav iespējams aizmirst.
Taisnība ir teicienam, ka Burgundija ir kā «mīnu lauks». Pat ja vīnam ir izcili raduraksti (nācis no Grand Cru vai Premier Cru dārziem), pat ja tas maksā vairākus desmitus latu, neviens Francijas normatīvais akts nenosaka, ka tam vīnam būs jums patikt. Varbūtība, ka vilsieties, ir vismaz 50 procenti. Ja savas iespējas gribat uzlabot, jums jāpārliecinās, ka vīns nācis no īstā ražotāja, laba ražas gada, ticis pareizi uzglabāts un tā tālāk. Pat ja visi šie faktori ir labvēlīgi, burgundietis var vienkārši izdomāt «aizvērties» uz pāris gadiem un uzgriezt jums muguru. Arī tā notiek.
Lai kaut nedaudz palīdzētu izvairīties no šīm «mīnām», ik janvāri Londonā savācas visi Burgundijas «vergi» uz t. s. en primeur jeb Burgundijas jaunās un pudelēs vēl nesalietās ražas degustācijām. Cerībā noskatīt savu nākotnes «mīļāko» braucu arī es. Satieku savu Austrālijas paziņu Džastinu Noksu, kas ir viens no retajiem vīna maģistriem (Master of Wine) pasaulē. Pārspriežam iespaidus. Esam saguruši, bet laimīgi. Kā nu ne, starp desmitiem no jauna iepazītu burgundiešu tomēr esam atraduši jaunas «mīļākās». Šovakar man Clos de Vougeot no Joseph Drouhin, viņam – Clos de Beze no tā paša ražotāja. Abi izcili Pinot Noir sarkanvīni. Vēlreiz salejam un salīdzinam. Džastins ar sev raksturīgo austrāliešu humoru smej, ka Clos de Vougeot ir īsta mīļākā – pieejama, zīdaina, viegli saprotama un vienmēr «just a phone call away». Clos de Beze, savukārt, ir īsta sieva – noslēgtāka (vajadzīgs ilgs laiks pudelē, lai atvērtos), ar izteiktu raksturu (tanīnu struktūru) un vēlmi vienmēr pateikt pēdējo vārdu (ļoti garu pēcgaršu).
Morāle no šīs slejas viena. Rūpīgi pārdomājiet, pirms ielaisties ar Burgundiju. Atpakaļceļa, visticamāk, nebūs. Īstās, vienīgās un mīļākās Burgundijas pudeles sāpīgie meklējumi var turpināties bezgalīgi. Pirms meklējat, palasieties dažas Burgundijas «Bībeles». smeklēšanu padarītu maenknav. procenti. ieru Cru de Beaune atrad Piemēram, kulta japāņu mangu (komiksu) Drops of God, kas nupat pirmoreiz izdota angļu mēlē. Burgundijai tur atvēlēts daudz vietas, it īpaši virknei trofeju vīnu, par kuriem Burgundijas vīnmīļiem vismaz aptuveni vajadzētu zināt. Tālāk, Dž. Makinerniju, Wall Street Journal vīnu apskatnieku, kurš, piemēram, savās slejās Grand Cru Burgundiju salīdzina ar kokaīnu – gan kokaīna lietošana, gan Grand Cru burgundiešu baudīšana esot dieva zīme par to, ka Jums varētu būt par daudz naudas. Tomēr, visironiskāko Burgundijas atklāsmi piedāvā slavenais A. Dž. Līblings. Stāstos par saviem piedzīvojumiem 20. gadu Parīzē, viņš apgalvo, ka «burgundieši ir jauki vīni, ja vien varat panākt, ka kāds cits jums tos nopērk». Šī patiesība noteikti jāņem vērā, it sevišķi, ja, par spīti brīdinājumam, tomēr izlemsiet savu «mīļāko» meklēt Burgundijā.
Puligny-Montrachet – vieni no labākajiem Chardonnay baltvīniem pasaulē, savukārt Volnay –iespējams, «zīdainākais» no Cote de Beaune apgabala.
Burgundijas vīna lauki sastāv no Cote d’Or, t.i., jau pieminētajiem Cote de Nuits un Cote de Beaune, kā arī Cote Challonnaise, Maconnais un tuvāk Parīzei esošo Chablis. Cote de Nuits atradīsiet pasaules ‘Pinot Noir’ etalonus, bet Cote de Beaune pārsvarā meklējiet cēlākos ‘Chardonnay’ ogas paraugus. Božolē arī ietilpst «lielajā» Burgundijā, tomēr ir visādā ziņā ļoti atšķirīgs reģions.
Vislabākā piknika vieta, ko esmu atradis Burgundijā, ir virs Musigny Grand Cru vīna dārza, ar neaprakstāmi skaistu panorāmu uz Clos de Vougeot un Cote de Nuits vīna dārziem. Vēl pirms pāris gadiem tur veda vecs, izgrabējis ceļš, uz kura pamanījāmies pārdurt sava īres Renault riepu, toties tagad viss kā nākas.
Burgundijā, precīzāk Saulieu pilsētelē,atrodas leģendārais trīs-zvaigžņu restorāns Bernard Lousieu. Tas pats, kura saimnieks Francijā ieviesa varžu kājas, kā arī pamanījās izdarīt pašnāvību, zaudējot restorāna zvaigzni. Iesaku.
Burgundijā atradīsiet ap simts dažādu apelāciju, t. sk. reģionālās (Bourgogne) jeb bāziskās, ciemata apelācijas (Vosne-Romanee), Premier Cru (Greves L’Enfant Jesus) un Grand Cru (Montrachet) apelācijas jeb vīna dārzus. Dzīvi Jums sarežģītu padarīs fakts, ka vispirms jānoorientējas vīna dārzu/apelāciju nosaukumos, pēc tam – katra vīna dārza ražotājos. «Slavenais» mantojuma likums panācis, ka konkrētais vīna laukos var piederēt vai nu vairākiem desmitiem ražotāju, katram piederot pa pāris vīna dārza vagām, vai vienam ražotājam, kā, piemēram, leģendārie Romanee-Conti vai Clos de Lambrays.