Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
No Albas Pjemontas Ziemeļitālijā. Toreiz degustēšanai biju sarūpējis virkni skaistām etiķetēm rotātu cēlāko barolo pudeļu. Šo to no Serralunga d’Alba tanīnu piesūcinātajām un šo to no La Morra zīdīgajām, no Bussia, Cerrubi un citos smalkos vīna dārzos tapušām, no māla, smilšakmens un kaļķa augsnēm, no vecā kaluma rožu un darvas stilā ieturētām un modernistu ozola aromātos nopulētām. Biju iznesies ne pa jokam. Nobriedis nopietnai preparēšanai.
Nezināju, ka tajā vakarā man veiksies īpaši. Ka gadīsies četras izcili korķētas barolo pudeles. Korķētas, tātad neatgriezeniski brāķētas. Jau nojaušat, ko ar tādām dara. Pareizi. Tās nedzer. Nebauda. Tās izlej podā.
Ko vispār nozīmē korķēta pudele? Korķēts vīns? Vai tas ir tad, kad pudele aizdarīta ar dabisko korķi? Nē. Vai tad, kad, nemākulīgi rīkojoties ar korķviļķi, mēs pamanāmies ar korķa atlūzām un drupačām pieķēzīt pudeli un vīnu? Arī ne. Ar glāzē peldošām korķa drupačām vīnu zinātāja iespaidu neradīsiet, bet vīna garšai nebūs nekādas vaina. Tad varbūt – ja uz vēl neatvērtas pudeles korķa gala manam pelējumu? Nē. Tāpat kā lauku pagrabos turētām zaptēm, šāds nesmukums piemīt lielākajai daļai mitrumā turētu pudeļu. Noslaukiet un korķējiet vaļā.
Tad, lūk, dārgie, korķēts vīns ir tad, kad vīna burvīgos un pavedinošos aromātus aizstājusi briesmīga smaka. Pareizāk, smaku kokteilis ar izteiksmīgām puvuma, mitra pagraba, izmirkuša kartona un slapja suņa ne īpaši pievilcīgo aromātu niansēm. Korķēts vīns nav kaitīgs, bet baudīšanai pilnīgi un neatgriezeniski nederīgs.
Ķīmiskais savienojums, kas atbildīgs par visu korķēto vīnu vizītkarti – smaku –, ir pilnīgs dabas bērns. Tā ir infekcija, kas rodas, korķa porās mītošajām dabiskajām sēnītēm neadekvāti reaģējot uz visiem tiem procesiem, kuru laikā korķa koka miza pārtop mums tik zināmajā vidēji 4–5 cm garajā pudeles aizbāznī. Korķa sēnītēm dažkārt nepatīk ne korķa mizu uzglabāšanas veids, ne mazgāšana, ne dezinficēšana, ne apstrāde, ne citas manipulācijas.
Kad jautājumu par korķa likstām pie glāzes viņa paša radītā Mazis-Chambertin uzdodu Burgundijas maestro, Domaine Faiveley šefam Bernāram Ervē, viņš bez aplinkiem nober: «Ticiet man, ja korķa koki augtu Vācijā, korķa nozare nekad nebūtu iekūlusies nepatikšanās.» Portugāle, kurai palaimējies ar pasaulē lielāko Quercus Suber – ozolu, kuru miza atbildīga par absolūti lielāko daļu pasaules korķu – koncentrāciju, joprojām tā pa īstam neesot iemācījusies kontrolēt kvalitāti visā korķa tapšanas procesā, liekot par to samaksāt pasaules vīna nozarei un galu galā, protams, mums, vīnmīļiem. Portugāļu aizstāvībai gan jāsaka, ka nodevīgo infekciju korķa pētnieki pamanījušies atrast jau pašā korķa mizā, mežā, vēl pirms tai klāt ķērušies portugāļi.
Tomēr neatkarīgi no tā, vai pie vainas portugāļi vai paši vīndari, kas lielā daļā gadījumu tā arī nav uzdrošinājušies pat apsvērt pudeli aizdarīt ar lieliskām alternatīvām, piemēram, skrūvkorķi, sintētisko, stikla korķi, DIAM vai citu brīnumu, korķēts vīns ir absolūti nelietīgs vīna un korķa ražotāju duncis mūsu, vīnmīļu, mugurās. Korķēts vīns ir vīnu pasaules lielākā cūcība.
Nākamreiz, kad viesosieties kādā vīndarītavā, pajautājiet vīndarim, cik tad liels procents viņa pudeļu mēdz būt korķētas. Precīzu atbildi sākumā nesaņemsiet. Atrunāsies, ka korķus viņi iepērk tikai no vislabākajiem piegādātājiem, ka veic īpašas analīzes, ka pasmaržo katru korķi, pirms ar to aizkorķē pudeli, un ka korķēti vīni vairs neesot problēma. Kā tad. Nepadodieties. Jautājiet vēlreiz. Prasiet, ja jau vairs nav problēma, tad kāpēc, dārgais vīndari, mēs tāpat visu laiku uz tiem inficētajiem korķiem uzraujamies? Tad viņš, nedaudz pietēloti nopūšoties, klusināti teiks kaut ko par pieciem līdz desmit procentiem. Cik? Pieciem līdz desmit procentiem brāķa?
Tagad iedomājieties savu darbu – banku, telekomunikāciju uzņēmumu, būvniecības uzņēmumu, gateri, maiznīcu, vienalga… Vai varat aptvert, ka neatgriezenisks brāķis piecu līdz desmit procentu robežās ir vispārpieņemta norma? Nu, piemēram, Jūs ražojat folksvāgenu. Labi zināt, ka viens no desmit pārdotajiem auto ir pilnīgi beigts, jau izbraucot no rūpnīcas. Jūs to labi zināt. Visi to zina. Bet seku nav, sūdzību nav. Jūs turpināt pelnīt naudu. Skaidrs, ka realitātē tāda folksvāgena sen vairs nebūtu. Bet tikai ne vīnu pasaulē. Tur ir cita realitāte. Vīndari rausta plecus un plāta rokas. Nu, piedodiet, viņi saka. Jums vienkārši nepaveicās. Tad, lūk, pierakstiet.
Vīnu nozare ir, iespējams, vienīgā miljardus pelnošā nozare, kurā brāķis jeb korķēts un neatgriezeniski sabojāts produkts ir vispārpieņemta norma.
Folksvāgena brāķi uzreiz konstatēsiet, bet pamanīt korķētu vīnu, pat ņemot vērā izteiksmīgo smaku, bieži vien nav nemaz tik vienkārši. Iespējams, ka infekcijas līmenis ir ļoti zems, smaka nav tik izteikta un jūtama. No otras puses, varbūt jums, piemēram, slapja suņa aromāts nemaz nešķiet tik atbaidošs? Varbūt vecā pagraba smaka, piemēram, liekas – hm, interesanta? Reiz Santa un festivāla Riga Wine & Champagne šampaniešu meistarklasē 1989. gada ražas Boizel šampanietis izrādījās tieši tāds – interesants, ar veca pagraba smaku. Ļoti žēl, protams, ka izcilais 70 latu vērtais šampanietis tieši man gadījās korķēts. Tad vēl visas tās reizes, kad, esot ciemos, namatēvs atver retu, sen glabātu ģimenes relikviju, vīnu leģendu, piemēram, vecu bordo, šampanieti, burgundieti, kas izrādās, piedodiet, korķēts? Un ko Jūs? Tēlojat smalkjūtīgo un piebalsojat pārējiem, ka jā, tāda ļoti savdabīga smarža, bet interesanti, vai sakat skaidri un gaiši, ka tas vīns taču ir korķēts un beidzam, lūdzu, visi te kolektīvi māžoties? Un ko restorānā? Saņemties un teikt viesmīlim, ka, šķiet, ar to pudeli kaut kas nav kārtībā un lai tik nes nākamo? Nav tik vienkārši, vai ne? Varu saderēt, ka korķētas pudeles savās vīnmīļu gaitās esat izdzēruši ne vienu vien. Es noteikti esmu.
Neierastos korķēta vīna aromātus un garšas savā naivumā toreiz norakstīju uz it kā vēl līdz galam neiepazītām vīnu šķirnēm, reģioniem, ražotājiem vai citiem paša radītiem iemesliem.
Kāda ir izeja? Korķis pudelēs ir un būs. Nekur nepazudīs arī korķa romantizētā aura, atvēršanas un krāšanas rituāli.
Pēdējo desmit, piecpadsmit gadu laikā korķa ražošanas procesi piedzīvojuši milzums kvalitatīvu izmaiņu, tādēļ korķēto vīnu īpatsvaram vismaz teorētiski vajadzētu mazināties.
Tomēr, ja ir aizdomas par korķētu vīnu, neklusējiet. Aizmirstiet par smalkjūtību, nesiet atpakaļ uz veikalu, jautājiet vīnziņiem, pārdevējiem, smaržojiet, iepazīstiet, garšojiet, diskutējiet. Tikai neklusējiet. Un nesakiet, ka pagraba smaka ir interesanta.
Otrkārt, izvēlieties skrūvkorķi (vai sintētisko, stikla). Tie nekad nebūs korķēti. Snobisko attieksmi pret skrūvkorķiem nekad neesmu sapratis, sak, tie jau tie otršķirīgie vīni. Muļķības! Kā būtu ar Laroche Šablī reģionā, Boisset Burgundijā, Cepparello Itālijā, Randall Grahm Kalifornijā, Craggy Range Jaunzēlandē, Henschke Austrālijā? Tie ir tikai daži no desmitiem tūkstošu ražotāju, nerunājot par 90 procentiem Jaunzēlandes un vairāk kā 50 procentiem Austrālijas vīndaru, kas pudeles aizdarīšanai sekmīgi izmanto skrūvkorķi. Ķīmijas speciālisti un snobi, protams, skrūvkorķim pārmet pārlieko centību attiecībā uz vīna izolēšanu no skābekļa. Minimālo skābekļa devu, kas vīnam nepieciešama skaistu vecumdienu sasniegšanai, korķis vīnam piegādājot sekmīgāk. Iespējams. Esmu saticis desmitiem ražotāju, kam tas šķiet mazsvarīgi. Kā vienmēr, jums atliek tikai eksperimentēt un taisnību noskaidrot pašiem. Priekā!
- TCA jeb 2,4,6 – trihloroanizols ir ķīmiskais savienojums, kas atbildīgs par korķētu vīnu nelabo smaku un rodas, korķa dabiskajām sēnītēm reaģējot uz dažādiem korķa izgatavošanas procesiem. Ja klases salidojumā gribat atstāt iespaidu, iemācieties izrunāt arī TeCa jeb 2,3,4,6 – tetrahloroanizolu, vēl viens infekcijas paveids, kas rada to pašu iespaidīgo smaku, bet kurš ieperinās pašā vīna darītavā – kokā, grīdās, sienās. Nabaga francūži šā iemesla dēļ bijuši spiesti no jauna uzbūvēt ne vienu vien vīndarītavu. Chateau Latour, Ducru-Beaucauillou, Canon, piemēram, pagājušā gs. 90. gados.
- DIAM – viens no veiksmīgākajiem mūsdienu dabiskā korķa atvasinājumiem, tā sauktais tehniskais korķis. Vulgarizējot – korķis tiek samalts, attīrīts no infekcijām, salīmēts kopā vajadzīgajā pudeles aizbāžņa izmērā. Ieguvis plašu popularitāti Šampaņā.
- 5–10% – vidējais korķētu vīnu īpatsvars, kas minēts virknē pētījumu.
- Korķētu vīnu var un vajag apmainīt pret jaunu pudeli. Korķēto 1989.gada Boizel ar Vīna Studijas laipnu gādību samainīju, ar to viss bija labākajā kārtībā.
