Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Saimnieces protfolio
- Rūta ar vīru Raivi audzina deviņus gadus vecos dvīņus Rainu un Regnāru.
- Studējusi ekonomiku un reklāmas psiholoģiju.
- Labprāt pati brauc ar motociklu, ļoti patīk gatavot un izzināt ēdienu.
- Rīgā viņa strādā IT firmā par lielo klientu konsultanti.
- Zutiņu produkciju var iegādāties tirdziņos, mazos veikaliņos, Rimi Klēts nodaļā, interneta veikalā Zutini.lv un uz vietas saimniecībā.
- Rūta ir viena no septiņām LTV1 šova Īstās latvju saimnieces dalībniecēm, un šoruden ceturtdienu vakaros televīzijas ekrānos, rādot savu kulināro meistarību, cīnīsies par lieliskākās saimnieces titulu.
Pārstāvot Latviju un biedrību Slow Food Straupe, Rūta divas reizes bijusi Itālijā, lai Slow Food International asociācijas rīkotajā mazo ražotāju izstādē Terra Madre parādītu saimniecības plašo dārza pupiņu kolekciju un uzstātos konferencē par pākšaugu nozīmību pasaules iedzīvotāju ēdienkartē.
«Tieši šajos braucienos sasmēlāmies pašapziņu. Pirmajā reizē braucu ar domu – normālas pupu kolekcijas sākas no tūkstoša, bet man te koferītī vien trīsdesmit…
Kad izlikām visu stendā, pie mums rinda sākās jau pirms izstādes atklāšanas. Nākamajā dienā atbrauca nacionālā televīzija, trešajā – veselas skolēnu grupas. Toreiz sākām apzināties – ja tev ir kaut kas šķietami maziņš, ārpus tavas valsts tas var būt kaut kas liels un vērtīgs.»
Ja atceramies savas vecmāmiņas, raibo pupu kolekcionēšana un šķirņu apmaiņa starp kaimiņienēm ir savdabīga latviešu sieviešu dzīvesziņa un tradīcija.
Arī Zutiņos pupu kolekcija netiek veidota apzināti. «Kaut kur ieraugi – o, šādas man vēl nav –, iestādi, tās sakrustojas, un rodas jaunas krāsas. Kādreiz taču bija svēts likums – trīs pupas tu ikvienam vari atvēlēt, un ar to zemniekam pietiek, lai sāktu no nekā. Mana omīte paņēma saujiņu pupu un gāja papļāpāt pie Zelmas tantes – iešu paskatīties, kādas pupas viņai šogad izaugušas.
Arī mēs neesam kolekcionāri. Mums ir svarīgi parādīt, nevis cik daudz dažādu pupu spējam savākt, bet gan dabas daudzveidību un ko mēs, latvieši, varam savā zemē izaudzēt. Katras šķirnes stāsts nāk caur kādu cilvēku, kādu lauku vietu un māju, un, ja visas šīs pupas saliktu uz Latvijas kartes pa novadiem, no kura katra nākusi, tā būtu pavisam raiba. Tāpēc pupiņas ir viena no kultūrām, ar ko ļoti lepojamies.»
Atdzīvina vēsturiskās šķirnes
Rūta atklāj, ka gan slow food kustības ietvaros, gan kopējās ģimenes idejas vārdā ģimenei ir svarīgi arī saglabāt latviešu vēsturiskās šķirnes – pašas necilākās pelēkās pupas, veco balto hortenziju vai dienziedes, par kurām visi sakot – gribu dienziedes, tikai ne tās vecās oranžās!
«Kādu brīdi visi teica – ai, antonovka skāba, kur mēs viņu liksim, mums tādas ābeles nevajag. Taču kas notiek tagad? Ganām rokā šo šķirni, lai viņu atkal iedzīvinātu un atjaunotu!
Arī vecās olplūmes kā ražīga suga ir izzudušas un tiek meklētas pa visu Latviju.
Tas pats stāsts par Latvijas balto baznīcas lilliju un Latvijas cukurvistiņām. Tādēļ Zutiņos audzējam arī it kā neperspektīvas šķirnes. Piemēram, garās pupas, ko pamazām slinkuma dēļ latvieši pārstāja audzēt, jo īsās taču ir vieglāk novākt.
Slow Food Straupe biedrības ietvaros esam iesaistījušies izzūdošo skābo ķiršu projektā, priecājamies, ka Latvijā šobrīd atsāk audzēt arī dzelteno sviesta kāli,» teic Rūta un uzskata, ka mūsdienu dārzos ir vieta arī šķietami bezjēdzīgām lietām un augiem!
