Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kad jūs ejat uz restorānu, kā izvēlaties, ko pasūtīt?
Ilze: Noteikti daudz ko nosaka noskaņojums, bet es arī vienmēr mēģinu pagaršot ko jaunu, lai būtu piedzīvojums un pieredze. Protams, reizēm gadās arī apdedzināties. Jo mēs vēlamies baudīt, bet gribam arī paēst. Un kādreiz gadās, ka ir skaists šķīvis, bet diemžēl ar to paēšanu ir, kā ir, izejam laukā no restorāna, un jādomā, varbūt jāiet kādu bulciņu nopirkt?
Kas ir pats šausmīgākais restorāna apmeklējums, ko esat piedzīvojusi?
Varbūt tas nav pats šausmīgākais, bet es toreiz tiešām biju nenormāli vīlusies un dusmīga. Reiz biju restorānā, kur ēdienkartē rakstīts, ka ēdienā būs Indijas rieksti, bet, kad ēdienu atnesa, tajā bija zemesrieksti. Bet es zemesriekstus vispār neēdu! Tas man liekas briesmīgi, ka ēdienkartē raksta vienu, bet atnes ko citu.
Bet visādi ir gadījies, man ir restorānā trāpījušies arī mati ēdienā… Kā saka, ja uz galvas ir trīs mati, tas ir maz, bet, ja zupā ir trīs – tad tas ir ļoti daudz.
Kas ir trakākā situācija, kas jums atgadījusies pašas krodziņā?
Reiz gadījās, ka zupas katlā ieslīdēja ziepju gabaliņš! Tas bija nolikts nevietā, un bija iekritis zupas katlā. Tas bija diezgan traki, jo to zupu vajadzēja pavisam drīz celt galdā. Bet mēs tikām galā, operatīvi uztaisījām citu zupu. Bet pārsteigums gan mums bija liels.
Vai ir kāds restorāns pasaulē, kurā jūs gribētu nonākt un to izbaudīt?
Man patīk tādas autentiskas vietas, piemēram, Tallinā ir Old Hansen restorāns, kas ir viduslaiku stilā, tur ir tāds savs šova elements klāt. Tur var baudīt ne tikai ēdienu, ko pasniedz, bet arī gaisotni un sajūtu, ko sniedz viss apkārt notiekošais. Piemēram, apkalpotājs, nākot iekšā, neskatās, vai pienāk no pareizās puses, bet viņš nāk un pagriežas tā, lai brunči noplīvo, tad skaļi pasaka, ka ir atnesis vislabāko cepeti, kas tuvākajā apkaimē atrodams. Ejot padungo un pasmaida, kaut ko interesantu pasaka. Vai teiksim, atnes rēķinu un piebilst, lai neaizmirstam, ka viņu meitenēm vajag jaunus brunčus. Sanāk, ka tā kā paprasa dzeramnaudu ar tematiku. Tā visa ir tāda rotaļa, spēle, ko var baudīt. Es pati esmu tāda, ka man patīk baudīt dzīvi, jo tā ir pārāk īsa, lai būtu pārmēru nopietni, tad nu šādas lietas man labi iet pie sirds.
Man ir zināmi vairāki šāda veida restorāni, un tad man ir tāds sarakstiņš, kur es gribētu nokļūt. Piemēram, zinu, ka Zviedrijā ir viens tāds ļoti labs restorāns, tur es gribētu paviesoties. Es pati sapņoju par šādu autentisku, viduslaiku stila, restorānu. Mūsu Pils ķēķis mums ir ļoti mīļš un labs, bet es domāju, ka tas mums ir vēl tikai skrejceļš, un reiz man būs tāds īsts restorāns puspagrabā ar lielām velvēm. Man patīk un fascinē šie viduslaiku ēdieni, noskaņas.
Kā jums šķiet, kādi bērnības notikumi ir jūs tā ietekmējuši, ka esat pievērsusies ēdināšanas biznesam?
Jau bērnībā pirms miega, kad gulēju gultā, šķirstīju vai nu dzejoļu grāmatas, vai pavārgrāmatas. Man īpaši patika senās pavārgrāmatas, patika ēdienu pasniegšana, aizrāva tas, kādi ir nosaukumi. Arī apraksti tajās ir ar rozīnīti, nevis tādi maksimāli sterili pasniegti, bet ar sajūtu. Joprojām esmu liela kaucmindiešu fane. Arī mana vecvecmāmiņa bija kaucmindiete! Man patīk, ka latviešu saimnieces vienmēr bijušas tādas racionālas. Nevis taupīgas vai ar nabadzīgu virtuvi, bet tieši racionālas. Piemēram, cūku izstrādāja līdz pēdējam, tikai kvieciens palika pāri, ko nevienā ēdienā nevarēja ielikt iekšā. Pēc šāda principa arī man patīk strādāt.
